Izskanot aicinājumam dalīties pieredzes stāstos, lai palīdzētu citiem depresijas slimniekiem un viņu tuviniekiem, portālā "Huffington post" aizsākta īpaša akcija.
Tās ietvaros notikusi arī pirmā saruna, kurā savu pieredzes stāstu atklājusi sieviete, kuras vīrs 54 gadu vecumā pēkšņi izdarījis pašnāvību.
"Mans vīrs nodarbojās ar bodibildingu, bija ļoti labā fiziskajā formā un lieliski izskatījās. No malas raugoties, viņa dzīve šķita nevainojama. Tieši tāpēc, izdzirdot viņa runas par paša dzīvības atņemšanu, neņēmu tās nopietni.
Tagad apjaušu, cik naiva biju, nespējot saprast viņa izjūtas un to, cik mans vīrs patiesībā bija slims. Es neuztvēru mūsu sarunas par viņa nevēlēšanos dzīvot nopietni," atklāj 54 gadus vecā nelaiķa atraitne.
"Visgrūtākais, saprotot, ka viņš labprātīgi aizgājis no dzīves un mūsu ģimenes, bija tas, ka Bils no malas izskatījās pilnīgi normāls.
Viņam bija 54 gadi, laimīga laulība un veiksmīgs bizness. Ikviens, uzzinot, ka pašnāvību izdarījis šāds cilvēks, justos pilnībā šokēts, un tas sagrāva arī mani," teic Bila sieva.
"Protams, atskatoties pagātnē, var pamanīt noteiktas zīmes, kas liecināja par gaidāmo traģēdiju. Viņā mājoja dusmas. Viņš vienmēr redzēja glāzi tikai pustukšu, nevis pa pusei pilnu. Dzīve viņam rādījās tikai negatīvās krāsās.
Pēdējo viņa dzīves gadu centos uzlabot vīra noskaņojumu, tomēr beigās atmetu tam ar roku, uzskatot, ka situācija nokārtosies pati no sevis, viņam vēršoties pie profesionāļa - Bils apmeklēja psihiatru,"piebilst atraitne.
"Viņa depresija izpaudās arī paranojā. Kādu nakti starp mums izcēlās konflikts, kas mani pārbiedēja. Lai gan Bils mani fiziski neietekmēja, es biju iesprostota vannas istabā un pilnīgā viņa dusmu izvirduma varā.
Tonakt aizbēgu pie savas māsas, pārnakšņojot tur un atstājot vīru vienatnē.
Pie sevis domāju, ka ir sasniegts kritiskais punkts, jo vīra negatīvā domāšana un psiholoģiskās problēmas sāka ietekmēt mūsu laulību, kas viņam bija svēta.
Nākamajā rītā, dodoties uz darbu, ieslēdzu savu mobilo tālruni, kas naktī bija ticis izslēgts. To pārskatot, redzēju neskaitāmus zvanus un īsziņas no Bila mātes.
Piezvanīju viņai, lai teiktu, ka viss ir kārtībā un es atgriežos mājās, bet uzzināju, ka Bilu naktī notriecis vilciens.
Lai gan vīra māte uzskatīja, ka tas bijis negadījums, es dziļi sirdī zināju, ka Bils izlēmis no dzīves aiziet labprātīgi," atminas sieviete.
"Tāpēc ar savu stāstu vēlos ikvienu mudināt ieklausīties līdzcilvēkos, draugos un tuviniekos. Īpaši tad, ja tiek runāts par depresiju, negatīvām domām, vēlmi izbeigt šo dzīvi, neraugoties uz šķietamo domas absurdu.
Ir svarīgi sniegt atbalstu un sajūtu, ka depresija vai psiholoģiskas dabas problēmas nav slimības, par ko jākaunas. Līdzīgi vēzim, arī tās mūs piemeklē nelūgtas. Es to nepamanīju savas nezināšanas dēļ. Ceru, sabiedrības redzējums šai ziņā mainīsies pēc iespējas ātrāk," rezumē atraitne.
