Haotiski slēgtās robežas izšķīra cilvēkus, kuri bija pieraduši būt kopā un tagad pārdzīvo par to, ka mīļotā sieva, vīrs, bērni, vecāki, vecmāmiņa un citi tuvie palikuši bez atbalsta. Portāla "Delfi" lasītāji pastāstīja, kā viņi dzīvo robežu dažādās pusēs, ko viņi jūt un uz ko cer.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

“Tā sanācis, ka puisis, ar kuru tiekos jau trīs gadus, dzīvo Lietuvā – viņš ir lietuvietis. Es esmu latviete. Mēs vēl neesam plānojuši dzīvot kopā. Viņam ir labs darbs Lietuvā, man ir īpašumi Latvijā, bet satikāmies katru nedēļu. Mēs esam noilgojušies un vēlamies redzēt viens otru. Es domāju, ka mēs neesam vienīgie – ir ļoti daudz pāru, kurus izšķīra robežu slēgšana... Varbūt likumā ir kāda nepilnība? Es domāju, ka daudzi būs ieinteresēti...”

Šāda Anastasijas ziņa nonāca portāla “Delfi” vēstuļu kastītē. Par laimi, viņu abu gadījumā Baltijas valstis nesen izgudroja, kā “nepilnību” novērst. No 15. maija nolemts atļaut brīvu ceļošanu pa šo trīs valstu teritorijām bez sekojošas karantīnas. Taču daudziem cilvēkiem robežas, kas pēkšņi kļuva nepārvaramas, izjauca parasto dzīves ritējumu, izkaisīja ģimenes un pārkārtoja ikdienu. Pretoties jaunajiem noteikumiem nebija iespējams ne tikai vienkāršajiem cilvēkiem, bet arī slavenībām.

Andrejs Makarevičs sūdzējās, ka nepaspēja ceturto reizi apprecēties, jo pandēmija viņu šķīra no jaunās sievas – aizkavējoties Izraēlā vien dienu ilgāk, viņa nevarēja aizlidot pie vīra uz Krieviju. Aktrise Irina Gorbačova intervijā Ivanam Urgantam pastāstīja, ka viņas līgavainis ir iestrēdzis citā valstī, un aicināja: “Lūdzu, Krievija, laid mani ārā! Lūdzu, Ukraina, laid mani iekšā! Es gribu redzēt savu zēnu...” Ne mazāk aizkustinošus stāstus tuvinieki un portāla “Delfi” lasītāji, kas ir šķirti no radiniekiem, uzticēja arī mums.

“Lukašenko izrādījās eksperts ne tikai ekonomikā, bet arī virusoloģijā”

Ivans Streļcovs, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris. Viņš ir Rīgā. Ģimene – Minskā.

Veiksmīgi izturējis stingru 160 pretendentu atlasi varoņa lomai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Ivans janvārī pārcēlās uz Rīgu, par ko bija neticami laimīgs. Viņa sieva un meita palika Minskā – viņi nolēma, ka sākumā Ivans iejutīsies, iedzīvosies un tad būs skaidrāks, kā dzīvot tālāk. Viņi plānoja vismaz reizi mēnesī tikties Latvijā vai Baltkrievijā. Taču valdošās pandēmijas ierobežojumu dēļ jau divarpus mēnešus tas nav izdevies. 1. martā Ivans pēdējo reizi redzēja savu ģimeni Minskā. Pēc solo izrādes “Dzīves DārgAkmentiņi” pirmizrādes aktieris gatavojās pavadīt desmit dienas mājās, kamēr bija pārtraukums darbā, bet tieši 12. martā teātris paziņoja, ka viss tiek slēgts uz karantīnas laiku...

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: no privātā arhīva

“Es pieņēmu, ka varu doties mājās un kopā ar ģimeni gaidīt vētru, bet direkcija nevarēja dot atļauju – izrādījās, ka ierēdņiem nebija tiesību atstāt Latvijas teritoriju. Man vajadzēja palikt un skumt.

Maigi izsakoties, es ar pārsteigumu vēroju pandēmijas attīstību dzimtenē. Katru gadu mēs novērojam, kā Lukašenko atklāj savus talantus it visā – ekonomikā, medicīnā, virusoloģijā... Viņa zināšanas zinātnē ir pretrunā ar visu apgaismoto pasauli, taču viņš nepadodas un turpina tādā garā. Valstī ir 19 tūkstoši inficētu cilvēku, vairāk nekā simt cilvēku ir miruši, PVO saka, ka masu pasākumus nevar rīkot, bet Baltkrievijā notiek futbola spēles, netiek atcelta ne Uzvaras parāde, ne koncerti, viņi plāno uzstādīt skatuvi trīsarpus tūkstošiem cilvēku. Tas ir kaut kas prātam neaptverams.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: no Ivana Streļcova privātā arhīva

Ivans Streiļcovs pēdējo reizi pavadīja laiku kopā ar ģimeni 1.martā. Kad būs nākamā reize – nav zināms...

Mana sieva Jūlija Verhovska arī ir aktrise. Viņa piedalās filmās un lasa laika prognozi baltkrievu televīzijas kanālā. Filmēšana, paldies Dievam, apstājās (viņi ir saistīti ar Krieviju, kur izšķīrās par labu pārtraukumam), bet laika ziņas televīzijas studijā Jūlija ieraksta ļoti uzmanīgi. Meita nekavējoties tika izņemta no bērnudārza. Pastaigās abas cenšas doties tālāk no cilvēkiem. Mana māte (dziedātāja numur viens Baltkrievijā Inna Afanasjeva – red.) aizbrauca dzīvot ārpus pilsētas, paņēma bezalgas atvaļinājumu Minskas estrādes teātrī un stingri atteicās piedalīties svētku koncertā, kaut arī iepriekš bija dziedājusi visos lielākajos koncertos. Mans tēvs atrodas riska grupā – viņam nesen bija nopietna operācija, viņa imunitāte ir novājināta –, tāpēc viņam jāsargā sevi pilnā karantīnā.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: no Ivana Streļcova privātā arhīva

Meitas Varvaras krāsainajos zīmējumos viss ir saulaini un bezrūpīgi.

Ar ģimeni katru dienu sazvanos lietotnē “Viber”. Mēs viens otram stāstām, kā pagāja šī diena. Varja man rāda savas rotaļlietas, informē, kura no tām apprecējās un pie kuras devās bērni, – meitai ir ļoti bagāta iztēle, un viņa zina, kā sevi aizņemt. Mēs viņai izskaidrojām situāciju ar bīstamo koronavīrusu, ar kuru var saslimt, bet nepārspīlējām. Pirms pāris dienām nomira mūsu sešus mēnešus vecais kaķis – teicām, ka eņģelis viņu paņēmis pie sevis.

Es ļoti ceru, ka karantīna Latvijā tiks atcelta 12. maijā (intervija notika pirms valdība lēma par ārkārtējās situācijas pagarināšanu – red.).Taču vienas personas brīnišķīgo darbību dēļ Baltkrieviju var pievienot “karantīnas melnajam sarakstam”. Augustā meitai Varvarai apritēs 5 gadi – es neesmu pārliecināts, ka mēs to varēsim nosvinēt kopā.”

“Bijām gatavi nolīgt privāto lidmašīnu – neizdevās”

Olga Lomovska, viesnīcas “Sherlock” Vecrīgā īpašniece. Viņa un meita atrodas Rīgā, vīrs – Slovēnijā.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: No privātā arhīva

Olga un viņas vīrs Dmitrijs Duļščikovs pirms sešiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā un saņēma uzturēšanās atļauju. Dmitrijs Slovēnijā būvē akrila līmju rūpnīcu. Ilgu laiku viņš dzīvoja divās valstīs. Pēc 8. marta viņam bija steidzami jādodas uz rūpnīcu, sieva centās atrunāt: situācija sāka izvērsties satraucoša. Tomēr Dmitrijs nolēma ātri aizbraukt ar automašīnu turp un atpakaļ. Lieki piebilst, ka atpakaļ atbraukt viņam neizdevās.

“Mēs nedomājām, ka nāksies slēgt robežas Eiropā, bet maldījāmies. Tagad no marta sākuma mēs nevaram apvienoties. Ne viņš var nokļūt pie mums te, ne mēs pie viņa. Ar automašīnu viņš nekādi nevar pārvarēt Polijas, Čehijas un Austrijas robežas. Mēģinājām noformēt atļauju privātai lidmašīnai, kas lidotu uz Rīgu, paņemtu mani kopā ar bērnu un nogādātu Slovēnijā, bet Ārlietu ministrija un Satiksmes ministrija nesniedza atļauju privātam lidojumam. Turklāt Slovēnijā un Latvijā ir vislabvēlīgākā epidemioloģiskā situācija Eiropā.

Laiku pa laikam mēs pērkam lidmašīnu biļetes – kaut kādu iemeslu dēļ “Ryanair” tās mums pārdod, bet tad pēdējā brīdī viss tiek pārcelts. Pēdējās biļetes bija 11. maijā uz Vīni, no kurienes būtu 500 km līdz vīra dzīvesvietai. Bija doma, ka viņš mūs uzņems pie sevis, bet izrādījās, ka mūs tur varēja ievietot karantīnā. Kā saka, ja lido ar sertifikātu par vīrusa neesamību, vari tikt izlaists, ievietots autobusā un nogādāts līdz Slovēnijas robežai... Kopumā viss ir mulsinoši.

Vīra ražotne jau ir atsākusi darbu, bet, tāpat kā viss tagad, iet kā pa celmiem. Mūsu viesnīca “Sherlock”, kas bija pilnībā rezervēta maijā un visai vasarai, ir slēgta. Mēs atgriezām naudu. Viesnīca tika iekonservēta – atstājām mazliet apkures, lai nebūtu mitruma, bet komunālie pakalpojumi, internets tika atslēgts. Jāizsaka cieņa Latvijas varasiestādēm – mēs saņēmām pilnu kompensāciju visiem darbiniekiem, līdz maija beigām tikām atbrīvoti no nodokļiem un maksājumiem, PVN tika samazināts no 12 uz 7 procentiem. Vērosim, kā attīstīsies notikumi. Mēs adaptēsimies situācijai, varbūt vasarā nāksim klajā ar kaut ko vietējam tūrismam. Galvenais ir atrisināt drošības jautājumu. Mēs esam mazi – tikai 17 numuriņi, mums ir vieglāk nekā tīkla gigantiem.

Meitai Aleksandrai ir septiņarpus gadi, viņa mācās starptautiskā skolā – attālināti. Viņa zina situāciju, mēs sekojam notiekošajam kopā. Mēs bieži sazināmies ar manu vecāko meitu, kura ir Maskavā. Kad mēs viņu redzēsim, arī nav skaidrs, jo Krievijā situācija ir vēl skumjāka.”

“Mēs jau plānojam randiņu maija beigās”

Vita, mārketinga speciāliste kādā uzņēmumā. Viņa atrodas Jelgavā, mīļotais – Narvā.

Vita bijusi precējusies ne reizi vien, bērni izauguši, viņa spējusi sevi uzturēt. Pirms tikšanās ar Viktoru viņa pieņēma, ka ģimenes dzīve ir beigusies uz visiem laikiem, bet kādu vakaru kopīgu draugu dzimšanas dienā viss mainījās – viņa satika dvēseles radinieku. Viss ātri vien kļuva nopietni. Vairāk nekā gadu jelgavniece, izmantojot katru iespēju, ar automašīnu brauca uz Narvu. Savukārt Viktors, strādājot papildu maiņas, nopelnīja vairāk brīvdienu, kuru laikā brauca ar autobusu uz Latviju. Tas izdevās apmēram reizi mēnesī. Abus šāda “mīlestības formula” apmierināja – katru reizi satiekoties, pārņēma svaigas sajūtas.

“Mums paveicās, Viktors aizbrauca tieši tajā dienā, kad robežu slēdza ciet. Iebraucot uzreiz paņēma visus datus un izmērīja temperatūru. Tātad mēs gandrīz divus mēnešus neesam tikušies. Mūs neuztrauc vīruss – kā Jelgavā, tā Narvā situācija ir mierīga, kaut arī tā robežojas ar Krieviju. Par laimi, mūsu situācija nav tāda, ka apmaināmies ar vienu vēstuli mēnesī un vīrietis ir polārpētnieks. Gandrīz katru dienu zvanām viens otram. Protams, trūkst fiziskā kontakta, bet valdība nākusi klajā ar labajām ziņām, ka tiks atvērta robeža ar Igauniju un nebūs nepieciešama pašizolācija. Tāpēc mēs jau plānojam maija beigās tikties. Lai gan mums ir bail: ja nu pēkšņi pārdomās.”

“Zvaigznes pareģoja kataklizmu, bet ne slimību”

Veronika Privalova, astroloģe, jogas pasniedzēja. Viņa atrodas Kijevā, bērni – Rīgā.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: No privātā arhīva

Pirms pieciem gadiem Veronika, mierīgi un draudzīgi izšķiroties no sava pirmā vīra, atkal apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Kijevu. Bērni – 13 gadus vecais dēls un 10 gadus vecā meita – uzturējās Latvijā kopā ar tēti. Veronika katru mēnesi uz nedēļu vai divām devās pie viņiem – Rīgā viņai joprojām ir savs dzīvoklis. Pēdējo reizi mamma no bērniem atvadījās 11. martā. Lidoja uz Ukrainu, nedomājot, ka nākamreiz nemaz tik drīz netiksies...

“Jau iepriekš biju iegādājusies biļetes uz Rīgu aprīlī un maijā, bet visi plāni izčibēja. Par bērniem esmu mierīga – viņi ir sava tēva drošajās rokās, kurš ir izveidojis un pārrauga visu viņu izglītības procesu. Protams, aprīlī bija sāpīgs brīdis, kad nāca saprašana: nekas nav atkarīgs no mūsu vēlmes satikties un apskauties. Jūties kā būrī. Un perspektīvā – nenoteiktība.

Ukrainā situācija šobrīd tiek kontrolēta – visu “aizklopēja” laikus, kas ir svarīgi valstij, kuras iedzīvotāju skaits ir 42 miljoni. Līdz parku slēgšanai cilvēki daudz rīkoja piknikus, cepa gaļu, un Lieldienās priesteri baznīcu aizmugurējos pagalmos kristīja un pulcēja ļaudis, kā rezultātā vairāki priesteri un draudzes locekļi bija inficējušies. Taču saslimušo ziņā līderis bija Čerņivcu reģions – tur netālu ir robeža. Infekciju atveda pārrobežu strādnieki no Polijas, Itālijas, Vācijas, Francijas, kuri atgriezās savos ciemos. Kijevā šo “dāvanu” atveda slēpošanas kūrortu cienītāji.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: No privātā arhīva

Kopš marta beigām valstī ir ieviesta stingra karantīna. Metro un sabiedriskais transports nedarbojas. Nav jau arī, kurp doties, – viss ir slēgts, izņemot pārtikas preču veikalus un aptiekas, kur var ieiet tikai ar aizsargmasku. Ielas ir tukšas. Par laimi, visi ir veseli. Vīra kolēģis saslima, bet līdz tam laikam bija sākusies karantīna – neviens neinficējās. 12. maijā mums sola ierobežojumu atvieglošanu.

Ar bērniem katru dienu sazvanāmies. Ar dēlu internetā sinhroni cepam omleti (viņš pie sevis – es pie sevis), meitai ir obligāts rituāls “vakara zvans mammai”. Protams, neizsakāmi pietrūkst iespējas viņus apskaut un noskūpstīt. 19. maijā ar videozvana palīdzību svinēsim dēla dzimšanas dienu. Meitai jūlija vidū apritēs 10 gadi – es ļoti ceru, ka tad gan visi satiksimies dzīvē. Zvaigznes saka, ka situācija varētu sākt strauji mainīties tuvāk jūnija otrajai pusei. Jāatzīst, ka astrologi šajā laikā negaidīja kaut ko tādu, kas saistīts ar slimībām, kaut arī krīzei vajadzēja notikt pēc visiem aspektiem – Plutona, Saturna un Urāna konverģence, globālo kataklizmu tēma. Tika runāts pat par karu...”

“Vecmāmiņu karš nesalauza – ko tur koronavīruss padarīs!”

Natālija, juriste un konditore. Viņa ir Rīgā. Vecmāmiņa – Baltkrievijas ciematā.

Līdz Covid mūs šķirs. Stāsti par to, kā pandēmija jauc ģimenes un kavē mīlestību
Foto: No privātā arhīva

Natālijas vecmāmiņai ir 83 gadi. Lielāko dzīves daļu viņa nodzīvoja Latvijā, devās pensijā. Kad Baltkrievijā nomira vecmāmiņas mamma, atstājot māju ciematā, viņa kopā ar vīru, Natālijas vectēvu, nolēma pārcelties uz turieni, pieņemot Baltkrievijas pilsonību. Katru ziemu vecmāmiņa pavadīja Rīgā pie meitām, bet siltajā sezonā atgriezās ciematā rušināties pa dobēm un audzēt ražu. Šogad ziemas sezona beidzās pēkšņi. Vecmāmiņai bija iegādātas autobusa biļetes 17. martam, un divas dienas pirms tam Latvija slēdza savas robežas.

“Vecmāmiņai tā bija īsta traģēdija. Kāpēc? Baltkrievijā sākas dārza darbu sezona, bet šeit – sēdēšana četrās sienās. Konsulāts mūs informēja, ka Baltkrievijas pilsonei ir tiesības doties uz savu dzimteni, tomēr viņai būs jāšķērso robeža ar kājām robežkontroles punktā “Silene”. Mēs bijām gatavi viņu aizvest tur ar automašīnu, Baltkrievijas radinieki – viņu sagaidīt otrpus robežai, bet burtiski pirms izbraukšanas vecmāmiņa sajutās slikti. Izmērījām temperatūru – virs 37. Konsulātā sacīja, ka uz robežas pat ar mazākajiem simptomiem viņa nekavējoties tiks nosūtīta uz slimnīcu. Bija nepieciešams palikt un tikt ārstētai. Kas tas bija, tā arī nezinām, bet nekas nopietns.

Marta beigās tomēr vecmāmiņu aizvedām līdz robežai. Mēs ļoti uztraucāmies, kā 83 gadu vecumā viņa šķērsos neitrālo joslu ar divām lielām somām rokās. Arī vecmāmiņa nervozēja. Taču mūsu robežsargi palīdzēja. Viņi iedeva vecmāmiņai kaut ko līdzīgu ratiņiem, uz kuriem viņa varēja visu novietot. Otrā pusē, Urbānos, viņu gādīgi sagaidīja arī Baltkrievijas robežsargi un pavadīja pie tur gaidošā brāļadēla, kurš viņu aizveda uz ciemu. Mēs patiešām vēlamies izteikt pateicību visiem robežsardzes un Baltkrievijas konsulāta darbiniekiem par kompetenci un pārsteidzoši silto, uzmanīgo attieksmi pret pilnīgiem svešiniekiem. Gribējām visiem jau uzreiz pateikties, bet viņi pat atteicās no šokolādes konfekšu kastes – teica, ka viņu pienākums ir kalpot cilvēkiem.

Tikko uzelpojuši, mēs saņēmām ziņojumus par epidemioloģisko situāciju Baltkrievijā. Mati cēlās stāvus par to, kas notiek Vitebskas apgabalā, bet mana vecmāmiņa nezaudē dūšu. Viņa neapmeklē pilsētu, un viņas ciematā valda klusums un labvēlība. Mēs visu laiku sazvanāmies – viņa ir ļoti priecīga, ka izdevās savlaicīgi iestādīt kartupeļus. Un kas var biedēt cilvēku, kurš kā bērns pārdzīvojis karu?! Viņas tēvu karadarbības pašā sākumā uzspridzināja mīna, viņas brālis devās pie partizāniem. Kad ciemā ieradās vācieši, māte bēga, paņemot līdzi vien segā ietīto bērniņu. Toreiz vecmāmiņa apsaldēja kājas, bet nekas nesalūza – viņa vienmēr ir mundra, jautra un enerģiska. Tāpēc arī neviens koronavīruss viņu nesalauzīs.”

“Es nezinu, kāpēc Krievija iesaistījās šajā globālajā spēlē”

Natālija, Sanktpēterburgas laikraksta piegādes menedžere. Viņa atrodas Krievijā, Latvijā palika vecāki un brālis. Natālija ir no Rīgas. Pēc Ļeņingradas universitātes absolvēšanas viņa tur arī nolēma apmesties. Arī tad, kad bija jau saņēmusi Krievijas pilsonību, viņa pēc iespējas biežāk devās pie radiem. Vismaz reizi sešos mēnešos.

“Tagad pie mums saka, ka robeža tiks slēgta līdz pat Jaunajam gadam. Un man tas ir šoks. Vasarā es biju plānojusi pavadīt brīvdienas kopā ar vecākiem un brāli. Tētim un mammai krietni pāri 70. Par laimi, viņiem ir vasarnīca – tas ļoti palīdz. Es uztraucos arī par savu brāli. Viņš ir jūrnieks. Rīgā viņam ir sieva un trīs bērni. Pirms astoņiem mēnešiem viņš devās reisā. Mājās vajadzēja atgriezties martā, bet tas nekādi nav izdevies – nomainītājs nevar nokļūt uz kuģa. Tagad viņš atrodas kaut kur Japānas reģionā. No vienas puses, viņam nepaveicās, bet, no otras, viņam iet labāk nekā citiem jūrniekiem, kuri palikuši krastā bez naudas.

Es ceru, ka viss būs kārtībā, bet pagaidām ir ļoti skumji. Es nesaprotu, kāpēc Krievija iesaistījās šajā globālajā spēlē, kuras rezultātā visa mūsu dzīve kļūs virtuāla un izsekojama. Man tas ļoti nepatīk. Negrasījāmies sēdēt, ieslēgti četrās pilsētas dzīvokļa sienās, – mēs pārcēlāmies uz dzīvi vasarnīcā, mežā. Manam vīram ir jābrauc strādāt uz pilsētu, bet es visu varu darīt attālināti. Bērni mācās tiešsaistē. Šeit varam dzīvot normālu dzīvi, ir daba, upe, pirts... Arī mūsu kaimiņi ar visām lielajām ģimenēm pārcēlās uz savām lauku mājām, kopā veidojot 10 līdz 12 cilvēku grupiņu. Mums nav kopīgu pulcēšanos, bet kopumā maz kas mainījies.”

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu. Ja jau esi abonents,
Kāpēc abonēt?

Tags

Koronavīruss Covid-19 Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā Attiecības Attiecības ģimenē DELFI plus Lasāmgabali Mīlestība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.