Dzīvojam seksuālā triumfa laikā, kad precību meklējumus aizstājuši meklējumi pēc beznosacījumu attiecībām, ko vada fiziskās tuvības likumi. Cilvēki zaudē aizspriedumus, zaudē kauna sajūtu, zaudē spēju iemīlēt un mīlēt. Tā ir poligāmijas parāde, kuras dalībnieki afišē savus brīvos uzskatus un vēlmi pēc “vienkārši sekss”.
Tomēr aiz plakātiem bieži vien slēpjas kas skaļi nepateikts. Bieži vien arī aiz to sieviešu plakātiem, kas – lasot žurnālu slejas un vērojot modernus seriālus, tā vien šķiet – nu jau vairums pievienojas parādes gājienam. “Es negribu” – dažkārt noklusē šīs sievietes un drosmīgi paceļ plakātu augstāk virs pārējiem.

“Es negribu” nav vienkārši vārdu savienojums, ko uzrakstīt savā dienasgrāmatā pie kārtējām nenozīmīgajām dzīves epizodēm. “Es negribu” ir vārdu savienojums, kas daudzām sievietēm sagādā lielu psiholoģisko diskomfortu pasaulē, kur visi grib.

Pat varētu prognozēt, ka šis vārdu savienojums ar katru dienu sievietēm kļūs arvien aktuālāks. Jo, atzīsim, mūsu dabiskā vēlme pēc produktīvas savienības ar vīrieti nav izskaužama pat ar visprogresīvākajiem emancipācijas ieročiem. Tomēr kaut kā ir sagadījies (nez, vai netīšām), ka tik daudzām sievietēm šajā dzimumu juku laikmetā kāds “uz paplātes ar zelta maliņu” ir pasniedzis (bet varbūt gluži vai iebarojis) neveselīgākos priekšstatus par seksualitāti. Un nu viņa saka – “es negribu”. Iespējams, viņa ir frigida.

“Iespējams” lietots ar nolūku, jo nereti sievietes mēdz pārspīlēt. Nereti cilvēki sev izdomā kaites, kuru viņiem nav. Jo tikpat labi varētu teikt – iespējams, viņa nav frigida. Lai kā arī būtu, skaidrs ir, ka ar šo katra sieviete var tikt galā pati, galvenais – nebaidīties atzīt, ka tas viņu nomoka. Nebaidīties to pateikt ārstam, ja jūt, ka pati nespēj sev palīdzēt. Nebaidīties to pateikt savam vīrietim, ja viņš nav bijis pietiekami attapīgs. Jo pirmais un svarīgākais solis pretī jebkuram risinājumam ir problēmas atzīšana. To mēs zinām visas.

Teorijas mēdz būt pārlieku attālinātas no realitātes, tās mēdz nobiedēt emociju cilvēkus, tomēr – kaut vai intereses pēc nedaudz ielūkosimies jēdziena skaidrojumā.

Kas ir frigiditāte

Tas ir sievietes dzimumvēsums, kad viņa nejūt fizioloģiskās un psiholoģiskās dzimumuzbudinājuma pazīmes. Vienkāršāk sakot, tas ir stāvoklis, kad sieviete nejūt nekādu interesi par seksu un negūst no tā nekādu baudu.

Patiesi frigidu sieviešu, kad to izraisījusi slimība vai attīstības traucējumi, ir ļoti maz. Vairumā gadījumu par frigidām kļūdaini uzskata sievietes, kurām dažādu iemeslu dēļ dzimumtieksme vēl nav noformējusies. Iemesli var būt visdažādākie – pārdzīvotas bailes, izvarošana, pirmā partnera vardarbīga vai rupja attieksme, pārmēru stingra audzināšana, reliģiska pārliecība utt. Gandrīz visas šīs sievietes pēc atbilstīgas ārstēšanas, kas galvenokārt ir psiholoģiska, iegūst jutekliskumu un spēju gūt apmierinājumu seksā.

Medicīnas teorijās izdala dažādu veidu frigiditāti. To nosaka tās raksturs un cēloņi:

  • seksualitātes zudums un nespēja sajust orgasmu kādas fiziskas vai psiholoģiskas traumas dēļ;
  • periodisks dzimumvēsums, kas rodas dažādu ārēju (privātās dzīves apstākļi) vai iekšēju (psiholoģiskas dabas traucējumi) faktoru ietekmē;
  • dzimumvēsums, kas attīstās psihisku faktoru ietekmē – stress, vilšanās partnerī u.c.
  • dzimumvēsums, kas attīstās kā aizsardzības reakcija uz pastāvīgiem šķēršļiem un neveiksmēm, ko piedzīvo ceļā uz kādu nozīmīgu mērķi. Šim stāvoklim raksturīga arī nepatīkama iekšēja spriedze, bezizejas izjūta;
  • dzimumvēsums kā vispārēju slimību izpausme (hormonāli traucējumi, ginekoloģiskas slimības, kaitīgi darba faktori u.c.).

    • Frigiditātes cēloņi parasti ir vairāku – fizioloģisku, psihisku un mikrosociālu – faktoru savienojums. Nereti frigiditāte ir līdzgaitniece dažādām psihozēm. Bieži vien tā piemīt sievietēm ar pārmērīgu aizdomīgumu, neizlēmību, kauna izjūtu vai noslieci uz negatīvām emocijām. Frigiditātes attīstību vai rašanos var provocēt arī psihiskas traumas, kas saistītas ar izvarošanu, grūtniecību, attiecībām, fizisku riebumu pret partneri, pārmērīgu koncentrēšanos uz orgasma sasniegšanu.

    Izšķir divu veidu frigiditātes iemeslus.

  • Fizioloģiskie iemesli. To pamatā visbiežāk ir seksuāli transmisīvās un ginekoloģiskās slimības. Tomēr dzimumvēsumu var izraisīt arī hormonu darbības traucējumi, grūtniecība vai bērna zīdīšana.

  • Psiholoģiskie iemesli. Šie nu reiz ir visizplatītākie un visgrūtāk novēršamie dzimumvēsuma iemesli mūsdienās. To pamatā var būt visdažādākie psiholoģiskie pārdzīvojumi – stress, bailes, kauns, arī nepareiza seksuālā audzināšana. Tikpat labi frigiditāte var būt arī organisma atbilde uz depresiju.
    • Ja fizioloģiskās frigiditātes gadījumā pēc palīdzības vairumā situāciju ir jāvēršas pie ārsta, tad psiholoģiskās frigiditātes gadījumā sieviete bieži vien var palīdzēt sev pati. Šeit gluži trāpīgi, tomēr nedaudz ironiski varētu iederēties teiciens – “nav frigidu sieviešu, ir tikai neuzmanīgi vīrieši un slinkas sievietes”.

    Ikvienai sievietei, kura saskārusies ar šo problēmu, pirmām kārtām jāatbrīvojas no sevis šaustīšanas, jo galvenokārt visi iemesli, kas to radījuši, nav pašas provocēti, bet iegūti ar nepatīkamu pieredzi. Ir svarīgi apzināties, ka neviens cits bez pašas sievietes līdzdalības nespēs viņā atmodināt nedzimušas vai aizmigušas seksuālās sajūtas.

    Jāsāk ar to, ka jāatbrīvo sevi no visiem neadekvātajiem un aizspriedumainajiem priekšstatiem par to, kas ir seksualitāte un kādas ir tās izpausmes. Audzināšanā ļoti bieži ir iegūts, piemēram, nepareizs priekšstats par masturbāciju. Daļa sieviešu to uzskata par nepiedienīgu un slēpjamu rīcību, kas ir nosodāma. Par to ir daudz runāts, un domājams, ka šis priekšstats mūsdienu sievietēs jau ir veiksmīgi izskausts, tomēr – ir daļa sieviešu, kas to nav izmantojušas kā līdzekli, lai izpētītu savu ķermeni un pārbaudītu tā seksualitātes fizioloģiskās iespējas.

    Ir daudzi gadījumi, kad sievietes, kuras dzimumakta laikā nav spējīgas sasniegt orgasmu, priekšlaikus nodēvē sevi par frigidām, lai gan masturbācijas laikā ir spējīgas sasniegt orgasmu. Tas nozīmē vien to, ka sievietes emocionalitāte ir iemesls, kāpēc vīrietis nespēj viņu novest līdz seksuālajai kulminācijai. Ja sieviete ir seksuāli nepieredzējusi, varbūt vērts nomainīt partneri. Ja partnera maiņa nelīdz, iespējams, vaina jāmeklē sevī – jāiemācās nekaunēties no sava ķermeņa un atbrīvot sevi seksa laikā no dažādām negatīvām blakusdomām un emocijām.

    Daudzas sievietes, kuras kaunas no sava ķermeņa, neapzinās, ka tā skaistums rodas spējā to pasniegt ar mīlestību un pārliecību. Viena no svarīgākajām atslēgām, kas ļauj sievietei atslābināties tuvības brīžos un nedomāt par to, ka kaut kas varbūt nav tā, kā gribētos, varētu būt apziņa, ka vīrietis, kurš tai brīdī iesaistās ar viņu dzimumattiecībās, jau ir izdarījis savu izvēli, viņš ir pieņēmis par sev piemērotu tieši šādu ķermeni. Tādēļ mulsums un kauns ir pilnīgi neadekvātas emocijas šajā situācijā. Ja nu sievietes dzimumvēsumu tomēr ir ietekmējuši kādi sāpīgāki pārdzīvojumi, nekāda populārā papļāpāšana par mulsuma novēršanu var arī nederēt. Protams, tādā gadījumā labāk vērsties pie ārsta, lai nesāktu sev “palīdzēt” pilnīgi ačgārnā veidā, ar to nodarot vēl lielāku ļaunumu.

    Ja gadās pārsālīt

    Un tomēr, vēl nedaudz atgriežoties pie papļāpāšanas, atminējos kādu sarunu ar pazīstamu sievieti, kura – aktīva, ļoti seksuāli pievilcīga, kopta – sāka sūdzēties, ka viņu vairs neinteresē sekss, vēl vairāk – viņa to negrib. Par pretējā dzimuma uzmanības trūkumu viņa nevarēja sūdzēties, tāpat kā par ķermeņa nepilnībām. Viņai bija veselīga seksuālā pieredze un interese par to. Pati teica, ka nemeklē attiecības, jo negrib saistības. Viņai nebija pastāvīgu attiecību, tikai nemitīgi klejojumi vīriešu pasaules peripetijās (“Sekss un lielpilsēta” cienīgā stilā).

    Toreiz domāju – kas gan varētu būt par iemeslu šādai, pirms tam tik seksuāli aktīvai, sievietei sūdzēties par atsalumu. Izvērtējot viņas pieredzi un dzīvesveidu, nonācu pie slēdziena, ka viņa, lūk, laikam varētu būt prototips tai mūsdienu sievietei, kura tajā seksualitātes parādes gājienā piedalās. Kura afišē seksuāli brīvus, bezaizspriedumainus uzskatus, bet pati no šā pārsātinājuma sāk ciest.

    Tieši tā – seksualitātes pārsātinājums, kas nomāc visas pārējās attiecību kvalitātes. Tas ir tāpat kā ar sāli, ja tās ir par daudz – pat visgardākais ēdiens kļūst nebaudāms. Pievienojot šim sievietes dzīves ēdienam tādas garšvielas kā vientulību (viņa meloja, teikdama, ka tā viņu dara tikai harmoniskāku), noslogotību darbā (kas nezin kāpēc raksturīga visām vientuļajām sievietēm), pašapmāna slogu u.c., radās skaidra viņas seksuālā atsaluma kopaina.

    Šis piemērs vien parāda to, ka visbiežāk nemaz tik tālu nav jāmeklē. Ne vienmēr jārokas zemapziņā un jāmeklē bērnībā radītas traumas vai jāvaino pirmais vīrietis, kurš bijis nepraša, atņemot tev nevainību. Bieži vien vispirms jānokārto attiecības pašai ar sevi – dažkārt itin ikdienišķā līmenī, jāatrod harmonisks balanss starp dzīvē svarīgajām lietām, jāaizmirst sev melot un aizliegt. Un varbūt pat jau tad šūpulī ieliktā, bet pazaudētā seksualitāte atklāsies izpētei.

    Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit