Daudzi piekritīs, ka atklātība attiecībās ir viens no stūrakmeņiem. Taču gadās – ja vari droši pastāstīt partnerim par problēmām darbā vai attiecībās, sekss joprojām bieži ir tabu tēma sarunām. Kas man patīk intīmās attiecībās, kas nepatīk, ko gribētos izmēģināt un ko īsti nē – par to, iespējams, gadās domāt biežāk nekā skaļi pateikt. Seksoloģe, psiholoģe Laura Butvilaite no Lietuvas dalās ar padomiem, kā spert pirmo soli sarunās un kā tas var uzlabot attiecības.
Kāpēc šī tēma daudziem rada diskomfortu?
Kopumā mūsu sabiedrībā attiecībās ir ļoti neparasti runāt par dzimumorgāniem, seksuālo veselību vai seksuālo uzvedību. Kopš bērnības daudziem ir ieaudzināts zināms "kauns" par visu, kas saistīts ar seksualitāti. Un kamēr mums nebūs normālas seksuālās izglītības, daudzi cilvēki, runājot par seksualitāti, varēs tikai mulst vai kādu nosodīt. Šobrīd ir daudz informācijas par to, ka katrs var sasniegt orgasmu un sekss ir brīnišķīgs, bet trūkt pamatinformācija, ka seksam ir jābūt vienprātīgam, ka partneri, pat ja viņi ir precējušies, viens otram nav parādā "laulību pienākumu". Katrs cilvēks, neatkarīgi no dzimuma, ir unikāls, tāpēc seksuālās vajadzības un intereses ir ļoti individuālas un vienam otru jāiepazīst ar cieņu un pacietību.
Ja ziņu par to, kas seksā nepatīk, saņem kopā ar draudzīgu piedāvājumu un uzaicinājumu pārrunāt, kāds varētu būt cits veids, kā kaut ko izdarīt vai kādu kompromisu varētu meklēt, – tas jau rosinātu patīkamāku noskaņojumu nekā rupjš "man nepatīk tas un tas", "nedari to un to", "es to nevaru izturēt" u.tml.
Kā sarunu sākt?
Es vienmēr iesaku sākt runāt par seksu tikai ar pozitīviem aspektiem. Komunikācija par seksu var būt ļoti saliedējoša un lieliska pieredze pārim, taču tas ir ieradums, kas ir jāattīsta, padarot seksuālo komunikāciju patīkamāku nevis nepatīkamu. Bieži vien cilvēki pieņem, ka partneris jau tāpat zina, kas otram patīk, un tādēļ nav vērts par to dzesēt muti – labāk uzreiz pāriet pie tā, kas jāmaina vai jāuzlabo. Bet ikvienam ir patīkami zināt – tevi kā seksa partneri izbauda un otrs ar tevi ir apmierināts. Gluži otrādi, ja ir bezgalīga kritika un pieprasījums pēc inovācijām, tad pat ļoti pašpārliecinātam cilvēkam var rasties jautājumi par to – vai es patiešām piesaistu savu partneri un vai ar mani viss tiešām ir labi?
Kurš nolemj šādu sarunu sākt biežāk: sievietes vai vīrieši?
Domāju, ka par sarunas uzsākšanu biežāk izlems tas cilvēks, kuram kopumā ir vieglāk par to runāt.
Vai attiecību sākumā vajadzētu šo tēmu "izcilāt", varbūt informēt partneri, kas tev ir pieņemams, kas nē utt.?
Ir ļoti svarīgi, lai pirmie soļi sarunā par seksu būtu viegli un patīkami. Un nav nepieciešams uzreiz aizpildīt pieņemamo un nepieņemamo seksuālo darbību sarakstu – parasti ar to sāk cilvēki, kuri jau ļoti viegli komunicē par seksuālajiem jautājumiem un viņiem šis solis šķiet dabisks. Bet galu galā viņi uzreiz nenāk ar sarakstiem. Manuprāt, lieliska tēma, ar kur sākt – ar elementāriem, bet mazāk "dzimumorgānu" jautājumiem. Piemēram, jautājot, vai otrs justos ērti, paužot to, ko vēlas vai nevēlas. Ja kāds no partneriem ir kautrīgs vai uzstājīgs citās dzīves jomās, bet šķiet, ka sastingst seksuāla rakstura situācijās, varētu apspriest, kā drosmīgākais partneris varētu palīdzēt viņam vai viņai vēstīt par savām vēlmēm, šaubām vai nevēlēšanos iesaistīties vai turpināt kādu darbību.
Cik svarīgas attiecībām ir šādas sarunas?
Apmierinātība romantiskās attiecībās parasti ir saistīta ar apmierinātību ar seksuālo dzīvi, un pēdējās kvalitāte parasti ir ļoti atkarīga no spējas par to runāt.
Vai vajadzētu partnerim pastāstīt par savām intīmajām fantāzijām? Kā to izdarīt?
Pirms sākt dalīties ar fantāzijām, manuprāt, ir jāsaprot, ka mums ir dažas fantāzijas, bet mēs ne vienmēr vēlamies tās realizēt. Tās, kuras vēlies īstenot – partneriem nav pienākuma to darīt. Otrs to var darīt un var arī nedarīt. Katrs no mums ir unikāls, un mūsu seksualitāte ir unikāla. Ir ļoti normāli, ja vienam otra vajadzības pilnībā neatbilst. Ir svarīgi to pieņemt mierīgi – parasti lielākas ciešanas rada nevis pati nesakritība, bet gan ideja, ka kopā jābūt tikai ideāli saderīgiem cilvēkiem, ka mums ir tiesības uz cita cilvēka ķermeni vai ka otrai personai ir jāatbilst visām mūsu vajadzībām, ja reiz esam kopā.
Kā sagatavot sevi, lai sadzirdētu partnera vēlmes, gaidas un fantāzijas? Galu galā vienmēr pastāv iespēja, ka nedzirdēsi to, ko vēlies.
Es ieteiktu neuzdot jautājumus, ja neesi pārliecināts, ka vari atbildi pieņemt. Ja uzdodu jautājumu, bet jau zinu, kādu atbildi gaidu, varbūt labāk ir skaidri dot mājienu savam partnerim, kādu atbildi es gaidu? Tā tu iegūsi to, ko vēlies, un izvairīsies no liekiem konfliktiem... Taču, ja esam patiesi ieinteresēti, jo gribam zināt otra vēlmes, tad ir jābūt gataviem ar cieņu pieņemt otra dalīšanos un jāiedraudzējas ar domu, ka neesam parādā viens otram konkrētu erotisko fantāziju piepildījumu. Varam izbaudīt kopābūšanu un to, ko mums patīk kopā darīt. Bieži vien dalīšanās vien – pat bez fantāziju īstenošanas – satuvina cilvēkus un aizrauj.
Kā izstāstīt otram to, kas nepatīk, neaizvainojot savu partneri?
Es domāju, ka vispirms ir rūpīgi jāpārdomā, kas tieši tev nepatīk un kāpēc, un tad jārunā par konkrētajām darbībām, jāpaskaidro, kādas sajūtas tas rosina. Padomā, kāpēc tev tas nepatīk, un mēģini domāt, kā to izdarīt citādi. Ir ļoti svarīgi runāt par individuālu uzvedību/īpašībām, nevis par cilvēku kā par mīļāko. Neviens no mums nevēlētos saņemt negatīvas atsauksmes, īpaši seksuālajā jomā. Bet, ja tās saņemam kopā ar draudzīgu piedāvājumu un uzaicinājumu pārrunāt, kāds varētu būt cits veids, kā kaut ko izdarīt vai kādu kompromisu varētu meklēt, – tas jau rosinātu patīkamāku noskaņojumu nekā rupjš "man nepatīk tas un tas", "nedari to un to", "es to nevaru izturēt" u.tml.
Bieži vien cilvēki pieņem, ka partneris jau tāpat zina, kas otram patīk un tādēļ nav vērts par to dzesēt muti – labāk uzreiz pāriet pie tā, kas jāmaina vai jāuzlabo. Bet ikvienam ir patīkami zināt – tevi kā seksa partneri izbauda un otrs ar tevi ir apmierināts.
Ja esi pavadījis gadus, izliekoties, ka tev kaut kas patīk, bet patiesība tas īsti nepatīk, tad īpaši labi sagatavojies šādai diskusijai. Ja viens var to uzskatīt kā varoņdarbu – es tik ilgi upurējos un tagad spēju uzticēties un par to runāt, otram var šķist, ka viņam visu laiku ir melots, un viņam varētu rasties grūtības uzticēties turpmāk.
Ko darīt, ja partneris nevēlas par to runāt? Uzdot jautājumus vai atstāt šo tēmu mierā uz laiku?
Es domāju, ka nevajag nekādā veidā izdarīt spiedienu uz otu. Un, iespējams, pašam ļoti labi jāsaprot, kāpēc es vēlos par to runāt – ko man nozīmē šīs tēmas un ko man nozīmē tas, ka mēs nerunājam. Ja cilvēks saka otram, ka nevēlas viņam vai viņai radīt neērtības, bet šis klusums viņiem simbolizē lielu distanci starp abiem, varbūt jāmeklē veids, kā otram justies ērtāk, runājot par seksuālām tēmām. Varbūt tad cilvēks reaģēs citādi. Bieži vien cilvēki izvairās no šīm tēmām, ja izjūt lielu kauna vai vainas sajūtu un jūtas pakļauti lielam spiedienam no partnera, kurš parasti ir brīvāks seksuālajā ziņā, šķietami uzspiežot "pārāku" pozīciju.
Cik svarīga ir vide un laiks šādām tēmām? Acīmredzot par to nerunāsi ne braucot, ne pie vakariņu galda?
Katrs pāris nosaka savus ieradumus un tradīcijas – tas, kas der vienam, var nebūt piemērots citiem. Lai gan vide un laiks var būt ļoti svarīgi – piemēram, ja bērns ir slims vai tuvojas intervija ar priekšnieku, iespējams, ka sekss nebūs prātā (ja vien sekss un sarunas nedarbojas kā stresa mazināšana šim cilvēkam). Tomēr es domāju, ka vissvarīgākais ir tas, kā tiek runāts par seksu. Ja sarunas par seksu ir pozitīvas, cieņas pilnas un rotaļīgas, tām, visticamāk, nebūs nepieciešama īpaša laika un vides pielāgošana.
