Trīs skaisti mīlasstāsti, kas apliecina – sudrabs matos nav šķērslis

Lielākoties par skaistiem mīlasstāstiem runā februārī – Valentīndienā –, taču patiesībā tieši vasara ir tas laiks, kad uzplaukst daudzas jaunas attiecības. Tas nozīmē, ka šis ir īstais brīdis, lai atmodinātu savu neglābjamo romantiķi vai atsaldētu jebkura skeptiķa sirdi. Cilvēks ir radīts, lai mīlētu un taptu mīlēts, tāpēc nevienam nevajadzētu liegt sev šo prieku.

Taču sava cilvēka sastapšana ir tikai viena monētas puse. Cits stāsts ir par spēju vienam pie otra sāniem novecot, dzīves laikā nelaužot "līdz nāve mūs šķirs" zvērestu. Kā to izdarīt? Vai tas vispār ir iespējams? Kā sacījusi Veronika, viena no mūsu stāstu varonēm, kas pagājušajā gadā ar vīru nosvinēja dimanta kāzas, cilvēkiem viennozīmīgi ir vajadzīgi brīži, kad paiet vienam no otra maliņā, lai pēc tam pilnasinīgāk būtu kopā. Un tā ir tikai viena no dzīves gudrībām un patiesībām.

Īsta mīlestība patiesi pastāv. Lasi un pārliecinies!

Veronika un Dzintars Bergi 2021. gadā svinēja dimanta kāzas. Tikāmies viņu mājās Dārziņos (kad vēl nebija Covid-19 ierobežojumu klātienes sarunām). Mani sagaida ļoti elegantā Veronika zīdainā melnā kleitā un Dzintars svinīgi baltā džemperī. Sasēžamies ap apaļo galdu, piedaloties arī abu meitai Ingai un Dzintara māsai Brigitai. Mūsu saruna ir par ilgo kopā būšanu – godīgi, neizskaistinot faktus, atklājot gan skaistos un jestros brīžus, gan tos, kad viens otru nokaitināja vai pat bija doma iet katram uz citu pusi. Un vēl ne tik nesenu reizi, kad vīrs devies 300 kilometrus pakaļ sievai uz Latgali, lai... lūgtu piedošanu.

Tāds pensionāru brauciens pār visu Latviju ar divām mašīnām, vēlāk mīļi pasmiesies meita. Veronika un Dzintars brīžiem pavelk viens otru uz zoba, pasmejas. Bet daudz ko pasaka arī tas, kā Veronika mīļi noglāsta vīru, un abu skatieni.

Veronika piedāvā kafiju un tēju un cienā ar maziem eklēriem no Ikšķiles. Un tas atsauc atmiņā spilgtu ģimenes stāstu, kā dēļ Veronikas radi ne reizi vien uzsaukuši par viņu tostu un teju vai uzskatījuši par svēto. "Savu bērnību es pavadīju Ikšķilē, vācieši izglāba manu ģimeni, visus manus radus nenošāva, kā bija likts. Mēs tolaik slēpāmies no vāciešiem, sēdējām bunkurā Ikšķilē pāri dzelzceļam. Atnāca trīs vācieši, un viņiem bija pateikts mūs visus nošaut. Man bija trīs gadi, es izskrēju ārā pretī tiem onkuļiem. Man bija frizūra kā vācu bērniem – tāds rullītis. Es esot bijusi smukiņa, zilām acīm. Un viens vācietis paķēra mani un sāka raudāt. Pienāca mans paps, un vācietis izvilka foto, rādot, ka viņam arī ir bērniņš, un atklāja – es nevaru jūs nošaut, kā likts. Teica, lai dodamies kaut kur prom, viņi pateikšot, ka "savu nodarījuši". Tā nu radi uzskatīja, ka esmu izglābusi ģimeni," atceras Veronika.

Lasīt vairāk

"Meklēt partneri internetā – tā nav tikai jauniešu prerogatīva. Maldīgi ir domāt, ka veciem ļaudīm tas nav piemērots," uzskata Riste Nora, kura pirms četriem gadiem tieši internetā atrada savu tagadējo partneri Mati. Senioru pāra stāstu atklāj "Maaleht".
Pirms vairāk nekā 10 gadiem Virtsu dzīvojošā Riste kļuva par atraitni. "Ko lai tagad dara?" viņa nodomāja. Un, lai neskumtu viena mājās, sieviete sāka rīkot tikšanās vakarus senioriem. Pielika pie ziņojumu dēļa plakātu, kurā bija informācija par sapulcēšanos.

Pirmā tikšanās notika Meteņos. Tam par godu tika savārīts katls ar zirņu zupu (tradicionālais igauņu ēdiens šajos svētkos), uz galda bija vastlakukeles – smalkmaizītes ar putukrējumu. "Ar ragavām mēs nevizinājāmies, jo dalībnieku vecums tomēr to neļauj. Tā vietā laidām papīra lidmašīnas un skatījāmies, kura aizlidos tālāk," stāsta Riste. Viņa rāda pierakstus, kuros fiksēti kluba sanākšanu svarīgākie momenti.

Lasīt vairāk

Latvijā zināmā mecenātu ģimene Vilis un Marta Vītoli 2021. gada augustā nosvinēja dimanta jeb 60 gadu kāzu jubileju. Vītolu fonda mājaslapā lasāms, ka Dimanta kāzu stipendiju iedibinājušas Vītolu piecu bērnu ģimenes – Pantiņu, Klišānu, Hrgetiču, Vītolu –, tādējādi suminot vecākus. Ar Vili Vītolu tiekos pēc Tēva dienas viņa vadītā fonda birojā. Tikšanās ieplānota pēc nesena brauciena uz Vāciju, uz kurieni, kā vēlāk izrādās, savos 87 gados Vītola kungs stūrējis auto pats. Mūsu saruna par tēva lomu, smagāko pārdzīvojumu tajā, dažādām – nabadzības un turības – pieredzēm dzīvē, prasmi vitāli dzīvot un Latvijas nākotnes redzējumu.
Vilis Vītols Latvijā no trimdas atgriezās 1999. gadā, kurp bija devies ar vecākiem desmit gadu vecumā, sākumā uz Eslingeni Vācijā, tad – Venecuēlu. Viļa tēvs, būdams ar uzņēmējdarbības tvērienu, tur izveidoja savu biznesu. Taču sākumā ģimene dzīvoja nabadzībā, sāka visu no nulles. Vilis Vītols kļuva par izcilu būvinženieri un būvuzņēmēju. 2002. gadā ģimene izveidoja Vītolu fondu, kas piešķir stipendijas spējīgiem jauniešiem studijām kādā no Latvijas augstskolām. Vilis un Marta Vītoli ir arī Kokneses fonda līdzdibinātāji un Likteņdārza izveides idejas autori.
Lasīt vairāk