Mēdz uzskatīt, ka vecāki ļaudis ir jāciena un jāgodā, bet savi vecāki jāmīl un jālolo. Cilvēki, kas pieaugušā vecumā neuztur ciešu saikni ar saviem vecākiem vai arī nevēlas to darīt, nereti tiek nosodīti un pelti, saukti par nepateicīgiem. Tomēr – vai vajadzētu sevi šaustīt, ja mammas vai tēta zvanu apzināti ignorē un brīvdienas labprātāk pavadi ar draugiem vai ar saviem bērniem, apmeklējot kino, nevis apciemojot vecākus? Par to, kāpēc ne visi izjūt beznosacījuma mīlestību pret vecākiem un ko darīt, ja attiecības nav tik tuvas, kā gribētos vai šķiet pareizi, podkāstā "Laimes laboratorija" apspriedām kopā ar psihoterapeitu Andri Veselovski.
Veselovskis norāda, ka attiecības ar vecākiem vienkāršoti var skatīt caur došanas un ņemšanas prizmu – cilvēks savas dzīves sākumā ir ņēmējs, bet pieaugot var sākt dot arī citiem. "Ja attīstība notiek normāli – cilvēks izaug, pieaug, tad viņš var dot. Būtu labi, ja vecākiem būtu, ko dot, un dodot viņi kļūtu vēl bagātāki, priecīgāki un justos labi." Tomēr, kad bērni ir izauguši, situācijas ir ļoti dažādas – vieni vecāki spēj dot, piemēram, painteresējoties, kā bērnam iet, uzklausot un sniedzot padomu, bet citi vecāki to nespēj. "Tad viņi kaut ko gaida no bērna, prasa, lai bērns obligāti atbrauc, lai kopā kaut ko dara, lai par viņiem rūpējas," saka psihoterapeits.
Otrajā gadījumā vecāki attiecībās ir ņēmēji. "Daudzi jau pieauguši bērni ir izmisuši un apjukuši – nu kā tad tā." Veselovskis stāsta, ka nereti šādās situācijās vecāki bērnam kaut ko palūdz, lūgums tiek izpildīts, bet miera vienalga nav. "Svarīgi ir saprast situāciju – kāds ir tas vecāks un cik viņš spēj dot," iesaka psihoterapeits. Ja vecāks nespēj dot, piemēram, atkarības dēļ, ir jāmēģina saprast, kā ar to tikt galā. Ir jārēķinās, ka situācija, kad vecāks ir ņēmējs, nav patīkama bērnam, un ir vajadzīgi resursi, lai ar situāciju tiktu galā.
