Pieredze: Mana lielākā kļūda pret bērnu pēc šķiršanās
Foto: Pexels.com

Šķiršanās vienmēr līdzi nes sāpes visiem ģimenes locekļiem. Lūk, personisks stāsts, kā savās sāpēs var nejauši ievainot bērnu, padarot viņu par ķīlnieku starp abiem vecākiem, viņam mēģinot izdreifēt un izdabāt abu vecāku vajadzībām. Tā var zaudēt bērna spēju rīkoties, atbilstoši viņa vajadzībām. Šāda situācija var rasties arī pilnā ģimenē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lūk, psiholoģes un rakstnieces Keitijas Čepmenas pieredze no portāla "This life in progress".

Kādu brīdi es nevarēju saprast, ko viņa runā. Vārdu virknējums šķita nesaprotams un bezjēdzīgs.
"Es gribu palikt pie tēta. Es negribu nakšņot šeit."

Man teju vai apstājās elpošana.

Mana sešgadīgā meita Lotija sēdēja un skatījās, kā es mēģinu teikto apstrādāt. Vientuļa asariņa iezīmējās uz maigā bērna vaiga.

"Ko?" – es jautāju, kad atkal spēju paelpot.

"Es negribu nakšņot šeit. Gribu pie tēta, gribu palikt tur," viņa atkārtoja.

Vai tad tu pēc manis neilgosies? Šis taču ir mūsu laiks. Kādēļ tu gribi pie tēta?

Es gribētu teikt, ka uz to nekādi nereaģēju. Paskatījos pāri izbalējušam zilajam virtuves galdam un teicu, ka atbalstīšu jebkuru viņas izvēli un, protams, viņa var palikt pa nakti pie tēta. Ka viņa var pavadīt ar jebkuru no vecākiem tik laika, cik vēlas – jebkurā no abām mājām.

Taču patiesībā es centos ne tik ļoti.

Es sajutu, kā karstums kāpj man līdz rīklei. Pēkšņi kaklā sajutu kamolu, un mana balss bija sasprindzināta: "Kāpēc? Vai tad tev ir slikti te ar mammu? Tu taču tikko atgriezies no tēta."

Meita novērsa skatienu: "Es zinu. Es ilgojos pēc viņa."


"Vai tad tu pēc manis neilgosies? Šis taču ir mūsu laiks. Kādēļ tu gribi pie tēta? Jo viņš tev atļauj skatīties televizoru? Vai atļauj iet gulēt vēlāk nekā mamma? Tu vari man to pateikt. Es nedusmošos." Vārdi lauzās no manis un nostājās starp mums.

Lotija paraustīja plecus un aizgriezās.

Es neko nesapratu. Meita tikko bija pavadījusi piecas dienas ar tēti. Viņa mierīgi atgriezās mājās un mēs tikko pabeidzām ēst ierastas svētdienas brokastis. Kādēļ gan viņai sagribējās atgriezties atpakaļ?

Mana sirds neprātīgi sitās, un elpošana kļuva bieža un neregulāra. Tas ir noticis – es zaudēju savu meitenīti. Es gadiem ilgi sevī turēju apslēptas bailes, nemieru, ka reiz viņas jautrais tētis uzvarēs atbildīgo māti, un nu šī diena ir pienākusi. Man bija bail, kauns, emocijas mani vienkārši pārņēma.

Es pacēlu acis un redzēju, ka trīs mani bērni mani pētīja. Viņi skatījās, cik man ir grūti ap sirdi, kā mana seja kļuvusi sarkana. Viņi dzirdēja, kā es saraustīti elpoju. Es atvainojos un aizgāju uz savu istabu, sākot uzreiz aizgūtnēm raudāt, tiklīdz durvis bija ciet. Pēc pāris stundām mana mīļotā sešgadīgā meitiņa joprojām palika pie sava. Tētis paņēma viņu rokās, es varēju tikai noskatīties, kā viņi aiziet. Neuzdrīkstējos ko teikt. Es noliku gulēt dēlus un raudāju, līdz aizmigu.

Lotija piezvanīja nākamajā dienā un pajautāja, vai var palikt pie tēta vēl vienu nakti. Tas pats notika nākamajā un aiznākamajā dienā. Četras dienas viņa pavadīja pie sava tēva, kaut gan pēc saraksta šim laikam vajadzēja būt manējam. Viņas tēvs paziņoja, ka meita bija jautra, nodarbināta un neko nerunāja par dīvaino situāciju ar grafiku, izņemot to, ka palūdza palikt ilgāk.

Kad psihologs ieaicināja mani kabinetā, es biju satriekta par to, ko uzzināju.

Piektajā dienā viņa atgriezās. Mēs ar viņas tēvu nolēmām vest Lotiju pie psihologa, pirms no jauna novērsīsimies no grafika. Es piezvanīju un pierakstījos uz pieņemšanu nākamajā nedēļā.

Pirms pirmā seansa man šķebināja dūšu. Es biju pārliecināta, ka Lotija pastāstīs kādu briesmīgu patiesību par savu dzīvi ar mani un uz visiem laikiem aizies pie tēva. Un es pazaudēšu manu meitenīti. Lotija iegāja kabinetā, un es paliku uzgaidāmajā telpā.

Kad psihologs ieaicināja mani kabinetā, es biju satriekta par to, ko uzzināju.

Lotija bija laimīga mūsu mājās. Viņa jutās droši, mīlēta un gaidīta. Viņa bija laimīga arī tēta mājās. Viņa zināja, ka tētis drīz precēsies un baidījās, ka viņš varētu aizmirst par viņu. Tādēļ viņa nolēma, ka viņai labāk ir vairāk laika pavadīt ar tēti. Lotija zināja, ka var prasīt mammai visu ko, tādēļ, ka es vienmēr viņai esmu teikusi, ka viņa var mīlēt abus vecākus un būt laimīga abās mājās.

Bet tas, ko dzirdēju tālāk, salauza manu sirdi.

Lotija vairs netaisījās braukt pie tēta. Es biju tik bēdīga, kad Lotija lūdza braukt pie viņa, ka meitai negribējās vairs mammu apbēdināt. Viņa nolēma rūpēties par mani un neprasīt neko, kas mani ievainotu. Lotija nolēma, ka viņai būtu labi rūpēties par mani un tēti arī un neprasīt to, kas var mūs sarūgtināt.

Mūsu sešgadīgā meita mierīgi sēdēja uz dīvāna psihologa kabinetā, turēja manu roku un sīki aprakstīja plānu, kā pārvarēt pašas vēlmi vērsties pēc palīdzības pie vecākiem, jo tas var mūs sāpināt. Viņa uzskatīja par svarīgāku manas jūtas, nevis savu normālo un dabisko vajadzību pavadīt laiku ar vecākiem.

Tas nepavisam nebija lāgā.

Meita sēdēja uz dīvāna psihologa kabinetā, turēja manu roku un sīki aprakstīja plānu, kā pārvarēt pašas vēlmi vērsties pēc palīdzības pie vecākiem, jo tas var mūs sāpināt.

Es viņai pateicu taisnību – es vienmēr viņu atbalstīšu tajā, kas viņai nepieciešams, pat ja tas uz kādu brīdi mani apbēdinās. Un piebildu, ka vienīgais, kas pa īstam mani sāpina ir – zināt, ka mana mazulīte baidās vērsties pie manis pēc palīdzības.

Lotija man nenoticēja. Viņa teica: "Jā," taču viņas rīcība nākamajās nedēļās un mēnešos vēstīja par pretējo.

Meita sāka rūpīgi sekot manām reakcijām. Uz jebkuru manu ieklepošanos viņa uzreiz jautāja, vai man viss ir kārtībā. Lotija teica, ka mani mīl, sajūtot, ka esmu neapmierināta par kādu ikdienišķu nepatīkamu lietu, ar kuriem sastopas katra māte. Kad ģimene skatījās filmu, mana meitenīte smaidīja un smējās par jancīgām scēnām, bet pēc tam skatījās uz mani, lai pārliecinātos, ka jautri ir mums visiem.

Lotija centās, lai viņai tik ļoti manis nevajadzētu. Viņa apspieda savas emocijas, ja kaitināja brāļi vai skolā bija zemāka atzīme, un ātri atgaiņājās: "Nekā traka, mammīt. Viss ir kārtībā."

Mana meita kļuva par manu aprūpētāju, pielāgojot savas domas un emocijas man par labu.


Es biju tik koncentrējusies uz saviem pārdzīvojumiem, uztraukumiem un bailēm, ka aizmirsu parūpēties par savu meitiņu. Mana lielākā kļūda bija piemirst, ka es esmu viņas māte. Es neapzināti palūdzu viņai parūpēties par mani, bet tā ir pārāk smaga nasta sešgadīgam bērnam.

Kad Lotija nolēma, ka mani pārdzīvojumi viņai ir svarīgāki par savējiem, un viņa sāka apspiest savas emocijas, lai izdabātu man, es patiešām pazaudēju savu mazo meitiņu.

Un, ziniet, kas ir pats ļaunākais? Kad Lotija nolēma, ka mani pārdzīvojumi viņai ir svarīgāki par savējiem, un viņa sāka apspiest savas emocijas, lai izdabātu man, es patiešām pazaudēju savu mazo meitiņu.

Tagad situācija ir mainījusies, jo pāris pēdējos gados mēs apspriedām šo jautājumu daudzas reizes. Man bija jāpieliek lielas pūles, lai atgrieztu savu bērnu. Nācās pierādīt atkal un atkal, ka viss ir kārtībā, ja viņa mīl katru no mums. Tagad Lotija zina, ka man galvenais ir viņas veselība un laime, un ka viņa patiešām var brīvi izvēlēties, kurā mājā nakšņot. Tieši šī brīvība man atgrieza viņas laimīgo sirdi.

Es dalos šajā stāstā, lai atgādinātu šķirtajām mammām, ka laimīgs bērns, kurš atklāti mīl un pieņem abus vecākus un viņu mājas, ir nenovērtējama dāvana. Neuztraucies par to, kādu vietu tu ieņem attiecībā pret citiem radiniekiem no bērna puses. Lai viņa nemitīgi runā par izklaidēm citā mājā, par cilvēkiem, kurus mīl, un to, cik viņai ir jautri. Viņa paver mums logu uz savu dzīvi, un būs grūti atgriezties, ja nejauši to aizvērs.

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Ģimene Nepilnās ģimenes Psiholoģija Šķiršanās Bērns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form