Psiholoģe Vita Kalniņa: paliekot ciešā saiknē ar vecākiem, gūstā esam visu mūžu

Par to, kādā vecumā un kādēļ ir tik svarīgi mācīt bērnam patstāvību, kā notiek veselīga pieaugšana, kādēļ nereti ar vecākiem, esot jau pieaugušā vecumā, attiecības var pat pārtrūkt pavisam, vai ir svarīgi piedot kādus pāridarījumus, sarunā ar portālu "Cālis" stāsta ģimenes psiholoģijas centra "Līna" radītāja un vadītāja, psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa.

"Līna" jau 18 gadus ir vieta, kur psiholoģisku atbalstu saņem ģimenes ar bērniem, un, sasniedzot centra pilngadības vecumu, tiek organizēta starptautiska konference "Labi vecāki šodien", kas notiks līdz šim neierastākā formā – tiešsaistē. 16. un 17. aprīlī lektori no Latvijas, Vācijas un Lielbritānijas astoņās lekcijās stāstīs par atdalīšanās un patstāvības nozīmi dažādos dzīves posmos. Atdalīšanās tiks apskatīta gan no vecāku, gan bērnu, gan partnerattiecību skatpunkta. Par to arī mūsu sarunā ar Vitu, bet plašāku informāciju par konferenci atradīsi šeit.

Kādā vecumā bērns var izrādīt pirmās alkas pēc patstāvības?

Mūsdienās daudz tiek runāts par piesaisti, kas, protams, ir ļoti nozīmīga, taču, manuprāt, bieži tiek piemirsts izcelt šo otru pusi, kas daudziem vecākiem tā arī paliek neapjausta, – ka labas piesaistes labs iznākums ir forša atdalīšanās. Šīs abas lietas savā starpā ir saistītas un ir kā medaļas divas puses. Nav iespējams labi pieaugt un atdalīties, ja neizveidojam labu piesaisti. Ja neizveidojam šīs tuvās attiecības, paliekot patoloģiskā saiknē ar saviem vecākiem, diemžēl visu mūžu jūtamies kā sagūstīti, tā arī līdz galam nepieaugot, neveicot tos nepieciešamos patstāvības soļus.