Pētījumus atkarības jeb adikcijas (angļu val. addiction – atkarība) jomā vienlaicīgi veic dažādu zinātnes nozaru speciālisti – mediķi, psihologi un sociologi. Ja senāk pētījumu objekts pārsvarā bija saistīts ar atkarību no dažādām ķīmiskām vielām, tad pēdējā laikā zinātnieku uzmanība arvien biežāk tiek vērsta uz atkarības veidiem, kas saistīti ar procesiem.

Prāgas Čārlza Universitātē (
Charles University
) ir pat izveidota atsevišķa disciplīna – adiktoloģija (
addictology
), programma, kur studentiem iespējams gūt specializāciju tieši atkarību jomā. Šīs nozares pētījumu sfēra ir pietiekami plaša, tā aptver ne tikai atkarību no narkotiskām un psihotropām vielām, alkohola, tabakas, datora un azartspēlēm, bet arī "eksotiskākus" atkarības izpausmes veidus – atkarību no ēšanas, darbaholismu, atkarību no priekšmetiem un notikumiem, emocionālo atkarību no citiem cilvēkiem, atkarību no mīlestības un seksa (kas nav viens un tas pats) un daudz kā cita. Šajā rakstā apskatīsim adiktīvās uzvedības veidu, kas izpaužas kā seksuālā atkarība.

Mūsdienu dzīves ritmam ir raksturīgas milzīgas pārmaiņas, kurās cilvēks ne vienmēr spēj adaptēties. Katrs indivīds dzīves grūtības uztver atšķirīgi. Parasti cilvēks mēdz rast spēku sevī un ar sarežģījumiem tiek galā patstāvīgi vai ar draugu un tuvinieku palīdzību. Taču kādam psiholoģiskais diskomforts kļūst neizturams, un viņš glābiņu meklē ķīmiskajās vielās, kas garantē tūlītēju aizsardzību pret sūro realitāti. Nikotīns, alkohols, kofeīns, narkotikas, medikamenti u. c. – vielas, kas nekavējoties izmaina psihisko un fizisko stāvokli, pilda "kruķa" funkciju šo cilvēku dzīvē. Ātra problēmu risināšana kļūst par ieradumu, un ļoti ātri izveidojas adiktīvas uzvedības (addiction behaviour) modelis. Līdz ar to noteicošo vietu dzīvē ieņem vielas lietošana, un atkarīgā cilvēka dzīves ceļš turpinās lejup pa spirāli.

Līdzīgi vielu lietošanai notiek ar citiem atkarības veidiem. Cilvēki, kas nokļuvuši seksuālās atkarības valgos, seksā gūst aptuveni to pašu, ko narkomāni un alkoholiķi (īpaši atkarības sākumposmā) ar narkotiku un spirtoto dzērienu palīdzību:

  • neparasti patīkamas izjūtas, ko nevar salīdzināt ar kādām citām viņu dzīvē;
  • iespēju noslāpēt tādas jūtas kā skumjas, dusmas, trauksme vai bailes;
  • iespēju izvairīties no ikdienas rutīnas.
  • Vajadzība aizbēgt no realitātes un vairākkārtīgi izjust "gara pacēlumu" ir tik varena, ka seksuāli atkarīgie praktiski nespēj pretoties tam. Kaut nereti viņi vēlas izbeigt. Katru reizi no jauna viņi sola to pārtraukt. Viņi pat mēģina to izdarīt, taču nespēj...

    Citēšu kādā no Latvijas interneta portāliem lasīto vēstulīti, kur ļaudis diskutēja par iepazīšanos internetā:

    "Sveiciens visiem!

    Tā ir normāla lieta (kā senāk domāju) – atrodi kādu, paflirtē, paēd vakariņas, pastaigā gar jūru, vēl 1000 dažādas, šādas un citas kombinācijas. Bet tā ir tikai priekšspēle pirms viesnīcas numuriņa vai mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Pats biju normāls vecis un varēju sevi apmierināt un simtiem sieviešu, noteikti ap 200. Ar to nelielos, bet jūs būsiet noteikti izbrīnīti, ka teikšu – tā bija atkarība. Vienkārši negribēju to atzīt, jo man tas ļoti patika. Dzīvē ir tā – ne viss, kas patīk, ir labs. Tas ir fakts, ka iepriekšējo 10 gadu garumā pastāvīgi krāpu sievu (esmu precējies jau 13 gadus). "Atmazka" – viņa nevar mani apmierināt. Man patīk labāks sekss. Tā es dzīvoju atkarībā visus šos ilgos gadus. Parēķiniet, cik naudas, laika un enerģijas paņem šie "mēsli". Kad visu to atzinu un ASV atradu programmu, kas novelk robežas starp veselīgu un neveselīgu seksualitāti, mana dzīve parādījās citās krāsās.

    Vairs nav jātērē laiks, iekarojot sievietes uz ielas un internetā. Es esmu brīvs. Šo brīvību var iegūt ikviens..."

    Ph. D. Patriks Karns (Patric Carnes, ASV) desmit gadu garumā veiktā pētījumā ir atklājis, ka 8% visas populācijas vīriešu un 3% sieviešu ir seksuāli atkarīgi. Tas nozīmē, ka no šīs problēmas cieš vairāk nekā 15 miljoni cilvēku visā pasaulē.

    Vairāki ASV pētnieki (Patrick Carnes, Mark Schwartz, William Brasted) uzskata, ka par seksuālo atkarību var runāt gadījumā, kad uzvedību raksturo sekojošas pazīmes:

    1. nespēja kontrolēt seksuālos impulsus;
    2. ir vērojamas uzvedības izraisītas negatīvas sekas, kaut pats atkarīgais to noliedz;
    3. rodas grūtības citās dzīves jomās (visbiežāk ģimenē un darbā);
    4. laika gaitā seksuālie impulsi izpaužas arvien biežāk;
    5. atturēšanās periodam raksturīgi abstinences simptomi (fiziski un psihiski grūts stāvoklis).

    Seksuālā atkarība izpaužas dažādos veidos. Lielai daļai atkarīgo vīriešu tā ir kompulsīva (uzmācīga) masturbācija, neizvēlīgi dzimumsakari ("ar ko pagadās"), sekss ar prostitūtām, grupveida sekss, kā arī īpaši augsts dabisku seksuālo kontaktu vajadzības līmenis – vairākas reizes diennaktī, bez brīvdienām.

    Seksuālā atkarība var izpausties arī neparastās seksa formās, piemēram, parafīlijās (para – blakus, philia – mīlestība). Parafīlijas tiek definētas kā noturīgas, daudzkārtējas seksuālas fantāzijas, kas saistītas ar: 1) dažādiem nedzīviem priekšmetiem; 2) paša cilvēka vai viņa partnera ciešanām vai pazemošanu; 3) bērniem, pieaugušiem cilvēkiem, kam nav ne jausmas, ka viņi kļuvuši par parafīlās tieksmes objektiem, dzīvniekiem.

    Par parafīlijām uzskata: fetišismu (tieksme uz nedzīviem priekšmetiem); transvestismu (pārģērbšanās pretējā dzimuma drānās); vuārismu (seksuālo ainu vērošana); ekshibicionismu (dzimumorgānu atkailināšana, demonstrēšana); neķītrus telefona zvanus; sadismu (apmierinājums, nodarot sāpes citam); mazohismu (apmierinājums, izjūtot sāpes); pedofīliju (pieauguša cilvēka dzimumsakari ar bērnu); zoofīliju (pārošanās ar dzīvniekiem); nekrofīliju (dzimumkontakts ar līķi). Vairāki parafīliju veidi ir aizliegti ar likumu un ir krimināli sodāmi.

    Jāuzsver, ka, neatkarīgi no konkrētās uzvedības, par seksuālo adikciju var runāt tikai tajā gadījumā, kad izpaužas kompulsivitātes elementi un pilnīga seku ignorēšana. Tādēļ svarīgi ir saprast, ka ne visi vuāristi vai transvestīti uzskatāmi par atkarīgiem.

    Apskatīsim tuvāk seksuālās atkarības izpausmes formu, ko speciālisti dēvē par kompulsīvu masturbāciju. Masturbācija, onānisms jeb pašapmierināšanās ir viena no cilvēka seksualitātes formām. Tas ir veids, kā tiek apmierināta dzimumtieksme, īpaši gadījumos, kad nav pastāvīga partnera. Daži ar masturbāciju sāk nodarboties jau bērnībā un turpina to darīt visu mūžu. Jāatzīst, ka pusaudžiem šī seksa forma apmierina virkni dabisku vajadzību: tā mazina psihisko un dzimumspriedzi, ir labs seksuālās eksperimentēšanas veids, paaugstina pārliecību par sevi seksa jomā (pusaudzis iepazīst savu ķermeni), kontrolē seksuālos impulsus, palīdz pārvarēt vientulības izjūtu, kā arī mazina vispārējo spriedzi.

    Neskatoties uz to, ka uz jauniešiem orientētie masu mediji par masturbāciju diskutē pietiekami atklāti, pusaudžiem šī nodarbe bieži iet roku rokā ar trauksmi un vainas izjūtu. Iespējams, ka tās ir konsekvences laika posmam, kad masturbācija tika uzskatīta par ko nepieņemamu, nosodāmu un peļamu, un vecmāmiņas pusaudžus biedēja ar pašapmierināšanās "briesmīgajām" sekām (piemēram, šim vecumposmam tik raksturīgajām pūtītēm vai "tev krāniņš nokritīs").

    Mēs zinām, ka visi esam atšķirīgi – tas, ko viens cilvēks uzskata par normu, otram, iespējams, šķiet anomālija. Runājot par masturbāciju atkarības kontekstā, var rasties jautājums: kur tad ir tā robeža starp "normu" un patoloģiju? Novilkt to nav nemaz tik vienkārši. Cilvēks, kurš pašapmierinās divas reizes nedēļā, drīzāk atbilst "normai" nekā tas, kurš masturbē kā minimums desmit reizes diennaktī. Kur ir tā robežsvītra? Vienu reizi dienā? Trīsreiz? Varbūt sešas? Vai šāda uzvedība ir jāuzskata par patoloģisku tikai tad, ja tā ir galēji nepieciešama? Vai tikai gadījumā, kad tā uzmācīgi atkārtojas gadu no gada? Viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Katra dzīva būtne ir unikāls dabas veidojums, nav divu identisku cilvēku, tāpēc arī katrs gadījums ir jāskata individuāli, tieši viņa dzīves pieredzes kontekstā.

    Masturbācija kā seksuālās atkarības izpausmes forma ir cieši saistīta ar pornogrāfiju. Pornogrāfiska satura ainas spēcīgi iedarbojas uz cilvēka psihi un, pateicoties identifikācijas procesam, izraisa spēcīgu seksuālo uzbudinājumu, kam seko nepārvarama vēlme no tā atbrīvoties.

    Cilvēka attīstības ceļam ir trīs līmeņi: sākumā attīstās fizioloģiskais, tad – emocionālais, visbeidzot – garīgais līmenis. Pornogrāfija īpaši bīstama ir nepilngadīgajiem – bērniem un pusaudžiem, kuri "gatavi" ir fiziski, taču nav vēl nobrieduši ne emocionāli, ne garīgi. Ja bērns, kura seksuālie impulsi tik tikko mostas, tiek pakļauts pornogrāfijas ietekmei, rezultāts nav iepriecinošs – veidojas greizs priekšstats par cilvēka seksualitātes dabu, rodas vēlme imitēt redzēto un ieviest to dzīvē, uztverot kā "normu". Cilvēks savā attīstībā netiek tālāk par jostasvietu...

    Precīzi, manuprāt, šo problēmu atspoguļo priesteris Andris Ševels: "Pornogrāfija nav tikai tāds nevainīgs netikumiņš, tā sagrauj cilvēka iekšējo pasauli, pēc tam ģimeni un sabiedrību. Pornogrāfija padara primitīvu skatījumu uz cilvēku, pārvērš viņu par būtni, kas tikai vēlas apmierināt savas seksuālās iegribas. Cilvēks degradējas, jo neveltī vērību rakstura pilnveidošanai, neattīsta spēju valdīt pār savām tieksmēm un rūpēties par otru cilvēku. Savukārt kailu vīriešu un sieviešu ķermeņu apskatīšana padara cilvēku par priekšmetu, viņa būtne tiek nonivelēta līdz ķermeniskumam, kas parādīts aizskarošā veidā. Iedarbojoties uz cilvēka sajūtām, mākslīgi tiek stimulēti dzimuminstinkti, primitīvā un bieži arī vulgārā veidā rādīta dzimumattiecību sfēra, šādi kropļojot priekšstatu par veselīgām un patiesām cilvēku savstarpējām attiecībām. Cilvēks, kurš kļuvis atkarīgs no pornogrāfijas, pārstāj pats noteikt savu uzvedību, šādi zaudējot savu brīvo gribu, un kļūst atkarīgs no sajūtām, turklāt gan pats pieņem, gan liek pieņemt citiem patoloģiskas uzvedības normas".

    Interesants šķiet fakts, ka 2005. gadā ASV pornogrāfijas nozares ienākumu summa (12,6 miljardi) bija par 3,7 miljardiem dolāru lielāka nekā Holivudas filmu ienākumi ASV kinoteātros, kur tā sasniedza 8,9 miljardu dolāru robežu.

    Vēl pirms pāris gadiem Latvijā pornogrāfiska rakstura preses izdevumi bija pieejami samērā vienkārši – dažādu tirgotavu plauktos, blakus bērnu žurnāliem un komiksiem. Tos varēja aplūkot jebkurš interesents, arī nepilngadīgie. Priecē 2003.gadā pieņemtie Ministru kabineta grozījumi noteikumos "Par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu". Saskaņā ar šiem grozījumiem erotiska rakstura materiālus atļauts izplatīt tirdzniecības vietās, kas ir speciāli paredzētas un stacionāri iekārtotas preses izdevumu izplatīšanai, ja attiecīgie materiāli ir novietoti stendu augšējos plauktos (ne zemāk kā 165 cm atstatumā no grīdas) un iepakoti necaurredzamā iepakojumā vai novietoti plauktos tā, lai būtu redzams vienīgi erotiska rakstura materiāla nosaukums. Noteikumu izpilde vismaz publiskas pieejamības aspektā pasargā bērnu un jauniešu nenobriedušo psihi no nevēlamās iedarbības.

    Mūsdienās par jaudīgu seksuālo atkarību stimulējošu faktoru ir kļuvis internets – neierobežotās pieejamības un resursu dēļ. Interneta pievilcība slēpjas vairākās atkarīgam cilvēkam būtiskās lietās, piemēram, tur ir atrodams bagātīgs materiāls fantāzijām – iztēlē tiek radīts savs "sapņu" tēls, ideāls seksa partneris; anonimitāte – sev var piešķirt dažnedažādus pievilcīgus raksturojumus; jebkurā mirklī iespējams nomainīt seksuālo objektu, izvēloties dažādus "virtuālā seksa" partnerus.

    Seksuāli atkarīgie tā vietā, lai veiktu ko derīgu paša izaugsmei vai sabiedrības labā, neskaitāmas stundas pavada "sērfojot" internetā, lasot pornogrāfiska satura literatūru vai vērojot to, tā raksta Ēvalds Rošbets (Ewald Roschbeth, ASV).

    Pornogrāfiska satura attēlus un filmas atrast ir pavisam vienkārši – ierakstot kādā interneta meklēšanas lapā vārdu "sex" vai "porno", atveras simtiem tūkstošu mājas lapu. Ar vienu datorpeles klikšķi, cilvēks nokļūst viņam tik pievilcīgajā kailo ķermeņu pasaulē.

    Ar masturbāciju vīrieši mēdz nodarboties ne tikai aplūkojot pornogrāfiju, bet arī "čatojot" (angļu val. chat – tērzēt) par seksa tēmām ("virtuālais sekss") interneta portālos, kas atrodami milzīgā daudzumā. Arī Latvijā šie portāli ir lielā cieņā.

    Ārzemju pētījumi liecina, ka lielākā daļa pornogrāfiskā materiāla tiek lejupielādēta diennakts gaišajā laikā. Taču jāuzsver, ka seksuāli atkarīgie interneta tīmekli pārsvarā izmanto naktī, un tas ievērojami pasliktina nākamās dienas darbaspējas. Darba ražīguma mazināšanās nav vienīgā atkarīgā cilvēka problēma. Negatīvās sekas precētiem cilvēkiem ļoti ātri ir redzamas arī ģimenē – seksuālā "maniaka" partneris tiek atstāts novārtā, jūtas nevajadzīgs un bezspēcīgs online sāncenša priekšā. Šis process atstāj negatīvu ietekmi arī uz bērniem – vecāki ir aizņemti ar nemitīgiem strīdiem un attiecību "kārtošanu", atvasēm katastrofāli pietrūkst uzmanības un mīlestības izpausmju.

    Iecienīta atkarīgo nodarbe ir seksuāla satura sludinājumu ievietošana un lasīšana. Tā kā ar preses starpniecību sludināšanas process paildzinās, cilvēki izmanto ātrākus saziņas līdzekļus. Šim nolūkam izmanto ne tikai internetu. Vēlās vakara stundās Latvijas televīzijā redzamas neretas (lai neteiktu – biežas) "pikantas" publikācijas. Šo sludinājumu autori savas seksuālās tieksmes apmierināšanas nolūkā, saskaņā ar katra (atsevišķas personas vai pat pāra) specifiskajām vēlmēm, dodas partneru meklējumos. Pārsteidz (bet varbūt ne?) to sirotāju skaits, kuri nav vieni, kuriem ir "otrās pusītes", ģimenes.

    Seksuāli atkarīgajiem cilvēkiem pastāv nopietnas grūtības sasniegt patiesas intimitātes izjūtu. Sekss (ja mēs to neskatām tikai fizioloģiski) pēc savas būtības ir mīlestības zieds – ar to tiek vainagota divu cilvēku garīgā, dvēseliskā tuvība. Taču pieredze rāda, ka seksu ļaudis izmanto pavisam citiem mērķiem. Ar tā palīdzību tiek risinātas dažādas problēmas: vientulība, depresīvs noskaņojums, garlaicība, pārmērīga spriedze stresa situācijās u.c.

    PhD. Marks Švarcs un PhD. Viljams Brasteds (Mark Schwartz, William Brasted, ASV) uzskata, ka lielai daļai sieviešu seksuālā atkarība izpaužas biežos dzimumkontaktos ar nepazīstamiem vīriešiem. Tiecoties uz pašapliecināšanos vai glābjoties no bēdām un vientulības, viņas atkal un atkal stājas seksuālos sakaros, lai izjustu pārliecību par sevi un sasniegtu īslaicīgu eiforiju. PhD. Šarlote Kazla (Charlotte Kasl, ASV) grāmatā "Sievietes, sekss un adikcija" raksta: "Hiperseksuālas sievietes soļo pa apburto apli. Seksuālās uzvaras viņām nepieciešamas tādēļ, lai izjustu savu varu, taču tajā pat laikā neapmierināta izrādās vajadzība pēc maiguma un saskarsmes. Zem šīs adikcijas slēpjas dedzīga vēlme izvairīties no sava nederīguma, nevajadzības izjūtas. Šīm sievietēm nepieciešams pavedināt, vajāt, izjust uzvaras garšu. Viņas slāpst pēc tuvības un dvēseles siltuma, taču nezina, kā to panākt".

    Krievijas psihologs Vladislavs Ļebedko piedāvā patoloģijas (atkarības) shēmu – sistēmu, kur visi elementi atrodas savstarpējā mijiedarbībā, viens otru pastiprina un veido "apburto loku". Autors uzskata, ka uz zemapziņā izstumto (parasti bērnības) pārdzīvojumu fona cilvēkam rodas noteikta priekšstatu sistēma – par sevi, apkārtējiem un pasauli. Šie priekšstati vienkopus ar izstumtajām jūtām formē patoloģiskās izpausmes, konkrēto atkarīgās uzvedības veidu. Sākumā ir vērojams atsevišķs simptoms, uzvedības līmenī tas atkārtojas arvien biežāk, pakāpeniski nosakot visu cilvēka dzīvesveidu. Ar laiku uzkrājas patoloģiskā dzīvesveida pieredze – sākumposmā ar lavīnveidīgu atmiņu palīdzību par to, "kā tas ir bijis", vēlāk pievienojas gaidas un fantāzijas par to, "kā būs". Tālāk, saskaņā ar saviem uzskatiem un uzvedību, tiek izraisīta īpaša referentās grupas attieksme pret sevi (veidojas noteikts paštēls) un tiek atrasts (jāsaka, ka lielākoties – neapzināti) cilvēku loks, kas viņa patoloģisko dzīvesveidu sekmē dažādos veidos – gan piedaloties tajā (citi atkarīgie), gan veicot aktīvu pretdarbību (līdzatkarīgie). Loks ir noslēdzies. Rodas noturīgas atgriezeniskās saites, kas katrā situācijā un darbībā pastiprina pašas sevi.

    Nav daudz pētījumu, kas skaidro seksuālās atkarības rašanās iemeslus. Vairāki autori ir nonākuši pie secinājuma, ka lielākajā daļā gadījumu tās ir sekas bērnībā vai pusaudžu vecumposmā piedzīvotajai vardarbībai vai seksuālās uzmākšanās aktam.

    Patriks Karns (Patric Carnes) ir pētījis seksuāli atkarīgo vīriešu raksturīgākos uzskatus:

    1. es pēc savas būtības esmu nekur nederīgs cilvēks;
    2. neviens mani nemīlēs tā, kā es pats sevi;
    3. manas vajadzības nekad netiks apmierinātas, ja man būs jāpaļaujas uz citiem;
    4. seksuālais apmierinājums ir mana galvenā nepieciešamība.

    Savukārt Šarlote Kazla (Charlotte Kasl) ir uzskaitījusi raksturīgākos atkarīgo sieviešu uzskatus:

    1. esmu bezspēcīga;
    2. es vienmēr būšu viena vai arī jutīšos vientuļa;
    3. mani vienmēr kāds pametīs;
    4. mans ķermenis ir riebīgs, apkaunojošs.

    Nākamajā posmā pēc uzskata veidošanās par sevi rodas nostādne, kas mudina cilvēku uz noteiktām darbībām, nosaka rīcību un uzvedības stilu. Piemēram, vīrietis, kurš uzskata, ka: "Neviens mani nemīlēs tā, kā es pats", izveido kļūdainu koncepciju, kas pielīdzina seksu mīlestībai: "Mani var iemīlēt, ja esmu seksuāli iekārojams" vai "Ja kāds ar mani "sekso", tas pierāda, ka mani var iemīlēt" un tālāk – attiecīgi rīkojas. Dziļā sievietes pārliecība par to, ka viņu vienmēr pametīs, rada nostādni: "Mani neatstās, ja iemācīšos apmierināt".

    Saskaņā ar Ļebedko teoriju, cilvēka uzvedības modelis pastiprina jau esošos negatīvos uzskatus, un tā viņš soļo pa savu "apburto apli" bezgalīgi, grimstot arvien dziļāk "purvā".

    Nav noslēpums, ka lielākoties neizvēlīgi dzimumsakari ir pārmērīgas alkohola lietošanas pavadoņi. Alkohola iedarbībā cilvēka paškontroles mehānisms spēcīgi pavājinās, un viņš izdara tādas lietas, kuras nekad "skaidrā" neatļautos. Šajā gadījumā var domāt par to, kuras tieksmes ir primāras, kuras sekundāras. Iespējams, ka tieši nepārvaramā vēlme pēc seksuāliem sakariem mudina uz alkohola lietošanu, jo skaidrā prātā pastāv grūtības tos realizēt.

    Arvien biežāk ir sastopama vairāku atkarības veidu kombinācija – alkohols kopā ar narkotikām un, piemēram, azartspēlēm. Atkarīgai personībai, neskatoties uz ārstēšanu, pastāv tendence "atrast caurumus sētā", un vienu atkarības veidu nomainīt pret citu, piemēram, alkoholiķis pārtrauc dzert, taču alkoholu aizstāj ar narkotikām, datoru, azartspēlēm vai seksu.

    Pieredze rāda, ka ķīmiski atkarīgajiem (alkohols, narkotikas) bieži vērojamas arī seksuālās atkarības pazīmes, taču šajos gadījumos profesionāļi strādā ar "smagāko" – ar vielu atkarību.

    Protams, var domāt par to, ka alkohola vai psihotropo vielu atkarības bīstamības pakāpe ir augstāka, ka ķīmiskās vielas nodara neatgriezeniskus bojājumus, pirmkārt, indivīda veselībai utt. Bet vai seksuālā atkarība ir mazāk bīstama? Vai mazāk bīstamības ir nekontrolējamo seksuālo impulsu izraisītās sekas – izirušas ģimenes, novārtā atstāti bērni? Seksuālajai atkarībai ir raksturīgi arī likumpārkāpumi. Tāpat kā narkomāns, lai tiktu pie kārtējās devas, var uzbrukt nevainīgam upurim, nodarot miesiskus un materiālus kaitējumus, arī seksuāli atkarīgais, lai saņemtu savu "devu", fiziskai un psihiskai traumai var pakļaut, piemēram, bērnu.

    Par seksuālo atkarību daudz runā ASV, arī Krievijas atkarību speciālisti, ārzemēs veic pētījumus šajā jomā. Neskatoties uz acīmredzamiem faktiem, mūsu valstī par šo fenomenu zinātnes pārstāvji aizdomīgi klusē.

    Pastāv jautājums – ko darīt? Izlikties, ka viss kārtībā, "pievērt acis" un dzīvot mierīgi tālāk? Jāsaka gan, ka atkarība ir slimība, kurai pastāv tendence progresēt. Tā pati no sevis neapstājas, ja ir iesākusies. Kariesa bojāts zobs arī pats no sevis nekad vesels nekļūst.

    Seksuālās atkarības gadījumā ir nepieciešama gan profesionāla terapija, gan līdzcilvēku atbalsts – tāds ir ārzemju kolēģu viedoklis. Viens no terapijas pamatuzdevumiem – iemācīties izmainīt negatīvos uzskatus par sevi, kas "baro" atkarību; saprast, ka ar trauksmi un stresu var tikt galā citos veidos, ne tikai ar seksa palīdzību; apgūt komunikācijas prasmes. Saskarsmes iemaņas palīdz seksuālajiem "narkomāniem" izvairīties no vientulības, veidojot jaunas attiecības un atjaunojot iepriekšējās.

    Cilvēki, kuriem ir samilzusi šī problēma, palīdzību var meklēt individuāli pie psihologa, psihoterapeita vai arī Anonīmo Seksuāli Atkarīgo atbalsta grupā. Atbalsta grupas efektīvi darbojas saskaņā ar "Divpadsmit soļu" principiem visā pasaulē, arī Latvijā tās ir guvušas lielu popularitāti un palīdzējušas lielam skaitam atkarīgo tikt uz skaidrības takas.

    Literatūra

  • Carnes, Patrick. Contrary to Love: Helping the Sexual Addict. Center City, MN: Hazelden, 1989
  • Carnes, Patrick. Don't call it love: Recovery from sexual addiction. New York: Bantam, 1991
  • Earle, Ralph. Sex Addiction: Case Studies and Management, New York, Brunner/Mazel inc, 1995
  • Kasl, Charlotte. Woman, sex and addiction: a search for love and power. - New York: Ticknor & Fields, 1989
  • Roschbeth, Ewald. Sexual Addiction. http://allpsych.com/journal/sexaddiction.html
  • Schwartz, Mark F, Brasted, William, Sexual Addiction: Self-Hatred, Guilt, and Passive Rage Contribure to this Deviant Behavior, Medical Aspects of Human Sexuality, 1985
  • Ševels, Andris. Pornogrāfija nogalina mīlestību. http://www.prolife.lv/raksts_parpornogr.htm
  • Лебедько Владислав, Баранник Оксана. Механизмы человеческих зависимостей и стратегии освобождения от них. - С-Петербург, 1999
  • Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!