Kas kopīgs psihoterapijai un pornogrāfijai jeb kā es meklēju savu terapeitu
Foto: Pexels.com

Ja psihoterapeits cilvēkam no malas atklāj savu profesiju, tas nereti noved pie pārsteiguma pauzes un dažādiem neveikliem jautājumiem, piemēram, "O, tu esi terapeite! Vai man pastāstīt tev par savu bērnību?" vai "Vai tu man varētu palīdzēt ar tādu un tādu problēmu ar manu vīramāti?", vai arī "Vai tu tagad mani analizēsi?". (Starp citu, atbildes uz šiem jautājumiem, ir šādas: "Lūdzu, nevajag", "Iespējams" un "Kāpēc lai es to darītu šeit? Ja es būtu ginekoloģe, vai tu man vaicātu, vai es grasos izmeklēt tavu iegurni?".). Bet kā cilvēkam vislabāk atrast terapeitu? Un – kā to izdarīt tad, ja pats esi terapeits?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šāds ir fragments no humorpilnās, lielā mērā autobiogrāfiskās Losandželosas psihoterapeites Lorijas Gotlības grāmatas “Varbūt vēlies ar kādu par to parunāt?”. Tajā, līdzās savam personiskajam stāstam par smagu šķiršanās procesu un iešanu psihoterapijā, autore šķetina arī klientu dzīves (stāsti publicēti ar atļauju un mainot faktus, kas ļautu kādam būt atpazīstamam). Šī nav kārtējā padomgrāmata, bet gan izjusti pieredzes stāsti un pārdomas, kā cilvēkus maina psihoterapija.
Ar grāmatas latviešu versijas izdevniecības “Helios” atļauju, publicējam fragmentu no grāmatas.

Tomēr es saprotu, kāpēc cilvēki tā reaģē. Viņi baidās no atkailināšanas, no tikšanas izliktiem publiskai apskatei. Vai tu pamanīsi lietas, par kurām es nejūtos droši un kuras es tik prasmīgi slēpju? Vai tu saskatīsi manu ievainojamību, manus melus, manu kaunu? Vai tu ieraudzīsi cilvēcīgo manā būtībā?

Esmu pārsteigta, ka dārza svētkos vai vakariņās mani sarunu biedri neiedomājas, ka arī viņi taču varētu ieraudzīt īsto mani un pamanīt tās īpašības, ko es, atrodoties pieklājīgā sabiedrībā, cenšos noslēpt tāpat kā citi. Taču, tiklīdz kļūst zināma mana profesija, es pārvēršos par cilvēku, kam varētu piemist spēja paslepus ieskatīties cilvēku psihēs, ja vien viņi ar dažādu jociņu palīdzību par terapeitiem rūpīgi nenovirzīs sarunu uz citu pusi vai neies pakaļ jaunam dzērienam, cik vien ātri pieklājība to atļauj.

Dažkārt cilvēki uzdrošinās uzdot vairāk jautājumu. Kad viņi prasa: “Kādi cilvēki nāk pie tevis uz pieņemšanu?”, es paskaidroju, ka pie manis nāk tieši tādi paši cilvēki kā jebkurš no mums, tieši tādi paši cilvēki kā jautājuma uzdevējs.

Ja lūgsiet kādu ieteikt terapeitu un šis cilvēks pats neiet pie terapeita, viņu varētu aizvainot doma, ka jūs kaut ko tādu padomājāt.

Reiz es kādam ziņkārīgam pārim 4. jūlija svinībās atklāju, ka strādāju arī ar pāriem, un viņi manā priekšā nekavējoties sastrīdējās. Vīrietis vēlējās zināt, kāpēc sievu tik ļoti interesē pāru terapeita darbības joma, galu galā viņu starpā taču neesot nekādu problēmu (neveikla ieķiķināšanās). Sieva savukārt gribēja zināt, kāpēc viņam neesot nekādas intereses par pāru emocionālo dzīvi – varbūt viņiem tomēr noderētu kāda palīdzība (iznīcinošs skatiens). Ja viņi būtu pavaicājuši man, vai es tajā brīdī par viņiem domāju kā par potenciālu terapeitisko gadījumu, tad atbilde būtu: nepavisam ne. Tajā reizē tieši es pametu sarunu, lai aizietu “ieliet sev vēl sulu”.

Terapijas pieminēšana cilvēkos raisa dīvainas reakcijas. Savā ziņā tā ir kā pornogrāfija – abas kaut kādā mērā ir saistītas ar kailumu. Abām piemīt potenciāls uzbudināt. Un abām ir miljoniem lietotāju, no kuriem lielākā daļa vēlas palikt anonīmi. Lai gan statistiķi ir centušies aprēķināt, cik daudzi cilvēki saņem terapiju, rezultāti nav droši, jo daudzi terapiju saņēmušie nevēlas to atzīt.

Taču pat tajā gadījumā, ja skaitļi ir mazāki nekā patiesībā, tie tik un tā ir lieli. Katru gadu apmēram trīsdesmit miljonu pieaugušu amerikāņu sēž uz profesionāļu dīvāniņiem.

Turklāt pasaules mērogā ASV pat nav līdere terapijas apmeklēšanā. (Interesants fakts – valstis, kurās ir visvairāk terapeitu uz vienu iedzīvotāju, dilstošā secībā: Argentīna, Austrija, Austrālija, Francija, Kanāda, Šveice, Islande un ASV.)

Kā atrast savu terapeitu. Un – kā terapeitam to noslēpt no kolēģa terapeita?...

Grāmatas autore, psihoterapeite, šķiras no sava līgavaiņa, tādēļ meklē psiholoģisko atbalstu – psihoterapeitu.

[..]Atrast sev terapeitu nav vienkāršs uzdevums. Tas nav tas pats, kas sameklēt sev labu zobārstu vai ģimenes ārstu, kāds ir nepieciešams lielākajai daļai cilvēku. Bet terapeits? Padomājiet paši!

1. Ja lūgsiet kādu ieteikt terapeitu un šis cilvēks pats neiet pie terapeita, viņu varētu aizvainot doma, ka jūs kaut ko tādu padomājāt. Savukārt, ja vaicāsiet kādam pēc ieteikuma un šis cilvēks iet pie terapeita, tad viņu var aizskart doma, ka tas bijis tik acīmredzams.

Šis cilvēks varētu padomāt: kāpēc no visiem saviem paziņām viņa iedomājās pavaicāt tieši man?

2. Uzdodot šo jautājumu, jūs riskējat, ka jums pavaicās, kāpēc jūs gribat iet pie terapeita. “Kas vainas?” šis cilvēks varētu sacīt. “Vai kaut kas nav kārtībā ar tavu laulību? Vai tev ir depresija?” Pat tad, ja neviens to nepasaka skaļi, katru reizi, kad jūs satiksieties, šis cilvēks varētu klusībā pie sevis domāt: kas vainas? Vai kaut kas nav kārtībā ar tavu laulību? Vai tev ir depresija?

Jūs varat mierīgi spēlēt tenisu vai apmeklēt vienu un to pašu grāmatu klubu ar savu ķirurgu, dermatologu vai manuālo terapeitu, izņemot savu psihoterapeitu. Un tas manas izredzes (atrast terapeitu) krasi samazina.


3. Ja tomēr jūsu draudzene iedotu jums sava terapeita telefona numuru, var gadīties, ka terapijā rodas kādi ierobežojumi attiecībā uz to, ko vēlaties atklāt. Nu, piemēram, ja jūsu draudzene atstāsta
terapeitam kādu ne tik glaimojošu atgadījumu, kurā esat iesaistīta, bet jūs sniedzat citu notikuma versiju – vai vispār to izlaižat –, terapeits uz jums sāks raudzīties no tāda skatpunkta, kādā neesat izvēlējusies sevi parādīt. Taču jūs nezināsiet, ko terapeits par jums zina, jo viņš nedrīkst atstāstīt neko, ko kāds cits pacients ir teicis savas sesijas laikā.

Par spīti šiem brīdinājumiem, personisks ieteikums bieži vien ir visefektīvākais veids, kā atrast terapeitu. Tāpat var doties uz interneta vietnēm, kur var iepazīties ar terapeitiem.

(Latvijā psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu kontaktus var atrast Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas mājaslapā www.arstipsihoterapeiti.lv, Latvijas Psihoterapeitu biedrības mājaslapā www.psihoterapija.lv, kognitīvi biheiviorālās terapijas mājaslapā www.kbt.lv un citur (tulk.).

Taču, lai kādu metodi jūs arī izmantotu, var gadīties, ka būs jāiepazīstas ar vairākiem terapeitiem, pirms atradīsiet īsto tieši sev. Kontaktam ar terapeitu ir daudz lielāka nozīme nekā kontaktam ar jebkuru citu speciālistu (kāds man pazīstams terapeits reiz teica: “Tas nav gluži tas pats, kas izvēlēties labu kardiologu, kuru satiec labi ja divreiz gadā un kurš nekad neuzzinās par tavu milzīgo nedrošību.”). Pētījums pēc pētījuma liecina, ka vissvarīgākais faktors ārstēšanas gaitā ir attiecības ar terapeitu, tas, cik cilvēks “jūtas sajusts”. Tam ir lielāka nozīme nekā terapeita izglītībai, terapijas virzienam vai tam, ar kādu problēmu esi atnācis uz terapiju.

Kas kopīgs psihoterapijai un pornogrāfijai jeb kā es meklēju savu terapeitu
Foto: Shutterstock

Mani turklāt skar īpaši ierobežojumi sava terapeita meklējumos. Lai izvairītos no ētikas pārkāpuma, ko sauc par dubultajām attiecībām, es nedrīkstu sniegt vai saņemt palīdzību no cilvēka, kurš atrodas manā orbītā: nedz vecāka, kura bērns mācās mana dēla klasē, nedz mana kolēģa māsas, nedz draudzenes mammas, nedz kaimiņa. Attiecībām, kas veidojas terapeitiskajā telpā, ir jāpastāv pašām par sevi – skaidri nošķirtām no visa cita. Šie noteikumi neattiecas uz citiem veselības aprūpes speciālistiem. Jūs varat mierīgi spēlēt tenisu vai apmeklēt vienu un to pašu grāmatu klubu ar savu ķirurgu, dermatologu vai manuālo terapeitu, izņemot savu psihoterapeitu. Un tas manas izredzes krasi samazina.

Esmu pazīstama ar... sūtu pacientus pie... tiekos konferencēs ar... vai citādi esmu saistīta ar daudziem pilsētā strādājošiem terapeitiem. Turklāt mani draugi terapeiti, piemēram, Džena, pazīst tos pašus speciālistus, ko es. Pat tad, ja Džena man ieteiktu kādu no saviem kolēģiem, kuru es nepazīstu, faktā, ka viņa ir pazīstama ar manu terapeitu būtu kaut kas jocīgs – sajūta par pārāk tuvu pazīšanos. Bet ja nu es tomēr saņemtos un pavaicātu saviem kolēģiem?

Ir vēl kāda problēma – es nevēlos, lai mani kolēģi zinātu, ka man steidzami nepieciešama terapija. Vai tomēr nebūtu tā, ka viņi – apzināti vai neapzināti – sāktu šaubīties, vai sūtīt man pacientus?

Tādējādi, lai gan man visapkārt ir dučiem terapeitu, mana dilemma atgādina Semjuela Teilora Kolridža dzejas rindas:

“Visapkārt ūdens, ūdens vien,
Bet ne lāses, ko nodzerties.”

Taču dienas beigās man prātā iešaujas kāda ideja.

Mana kolēģe Karolīna nestrādā kopā ar mani vienā stāvā, pat ne tajā pašā ēkā. Viņa nav man draudzene, lai gan profesionāli mēs esam pazīstamas. Dažkārt mums ir kopīgi gadījumi – es strādāju ar pāri, un viņa strādā individuāli ar pāra vienu pusi. Vai otrādi. Es uzticētos jebkuram viņas ieteiktam speciālistam. Es uzgriežu Karolīnas mobilā telefona numuru desmit minūtes pirms nākamās stundas sākuma, un viņa paceļ.

“Sveika! Kā tev klājas?” viņa jautā. Atbildu viņai, ka man iet lieliski. “Absolūti fantastiski,” es atkārtoju ar uzsvaru uz otro vārdu. Nepieminu faktu, ka gandrīz neesmu gulējusi un ēdusi un esmu tuvu ģībšanai. Pajautāju, kā klājas viņai, un tad ķeros pie lietas. “Man ir nepieciešams ieteikums,” es saku, “draugam.” Īsi izskaidroju, ka šis “draugs” meklē sev terapeitu vīrieti, lai Karolīnai nerastos jautājums, kāpēc es savam draugam neiesaku viņu pašu.

Klausulē teju vai varu dzirdēt, kā Karolīnas galvā griežas zobratiņi. Gandrīz trīs ceturtdaļas speciālistu, kuri nodarbojas ar psihoterapiju (pretstatā pētnieciskajam darbam, psiholoģiskajai testēšanai vai medikamentu menedžmentam), ir sievietes, tāpēc Karolīnai paiet kāds brītiņš, lai atrastu vīrieti. Es piebilstu, ka vienīgais terapeits vīrietis, kurš strādā manā stāvā un sakritības pēc ir viens no talantīgākajiem terapeitiem, kādu pazīstu, šim draugam nederēs, jo viņš nejūtas ērti nākt uz mūsu biroju ēku, kur mums visiem ir kopīga uzgaidāmā telpa.

“Hmmm,” Karolīna saka. “Ļauj man padomāt. Vai pacients ir vīrietis, kuram nepieciešams ieteikums?”

“Jā, apmēram četrdesmit gadu vecs,” es atbildu. “Ļoti labi funkcionējošs.” Ļoti labi funkcionējošs terapeitu valodā nozīmē – labs pacients, darbu ar kuru izbauda vairākums terapeitu. Šādi rodas līdzsvars ar tiem pacientiem, ar kuriem mēs arī vēlamies strādāt, taču kuri nav tik labi funkcionējoši. Ļoti labi funkcionējoši pacienti spēj veidot attiecības, tikt galā ar pieaugušo dzīves pienākumiem un reflektēt par sevi. Viņi nezvana katru dienu starp sesijām ar steidzamiem jautājumiem. Pētījumi, tāpat kā veselais saprāts, liecina, ka vairākums terapeitu dod priekšroku darbam ar tādiem pacientiem, kuri spēj izteikties, ir motivēti, atvērti un atbildīgi, turklāt tie ir pacienti, kuriem daudz ātrāk kļūst labāk. Par labo funkcionēšanu es piebilstu, jo tas paver plašāku terapeitu loku, kuri varētu būt ieinteresēti strādāt ar šo gadījumu, un, ja pavisam godīgi, es sevi uzskatu par relatīvi labi funkcionējošu. (Vismaz vēl nesen tā bija.)

Lai gan man visapkārt ir dučiem terapeitu, mana dilemma atgādina Semjuela Teilora Kolridža dzejas rindas: “Visapkārt ūdens, ūdens vien, Bet ne lāses, ko nodzerties.”

“Man šķiet, viņš jutīsies labāk ar tādu terapeitu vīrieti, kurš ir precējies un kuram ir bērni,” es turpinu.

Arī šo es piebilstu ar nolūku. Zinu, ka nav taisnīgi izdarīt šādus pieņēmumus, taču baidos, ka sieviete terapeite varētu tiekties just man līdzi pēc šķiršanās un ka vīrietis terapeits, kurš nav nedz precējies, nedz arī tēvs, nesapratīs ar bērnu saistītās situācijas nianses. Īsāk sakot, es vēlos redzēt, vai objektīvs vīrietis profesionālis, kuram ir personīga pieredze laulībā un ir bērni – tātad Mīļotajam Vīrietim līdzīgs cilvēks –, būs tikpat satriekts par Mīļotā Vīrieša uzvedību kā es, jo tad es zināšu, ka mana reakcija ir normāla un es tomēr nejūku prātā.

Jā, man ir svarīgs objektīvs skatījums, bet tikai tāpēc, ka esmu pārliecināta – objektivitāte nostāsies manā pusē.

Es dzirdu, kā Karolīna klabina tastatūras taustiņus. Klik, klik, klik. “Kā būtu ar šo... nē, šo svītrojam, viņš ir pārāk augstās domās par sevi,” viņa secina par kādu vārdā nenosauktu terapeitu.

Un Karolīna atkal atgriežas pie tastatūras.

Klik, klik, klik.

“Ir kāds kolēģis, kurš savulaik bija mūsu konsultāciju grupā,” viņa iesāk. “Bet neesmu pārliecināta. Viņš ir lielisks. Ļoti prasmīgs. Viņam vienmēr ir dziļi novērojumi, ar ko padalīties. Vienkārši…” Karolīna vilcinās.

“Vienkārši, kas?” “Viņš visu laiku ir tik laimīgs. Tas šķiet… pretdabiski. Par ko, sasodīts, var visu laiku tā priecāties? Taču dažiem pacientiem tas patīk. Kā tev šķiet, vai tavam draugam šāds variants derētu?”

“Noteikti ne,” atbildu. Arī es ar aizdomām raugos uz hroniski laimīgiem cilvēkiem.

Kā nākamo Karolīna nosauc labu terapeitu, kuru arī es visai labi pazīstu, tāpēc saku viņai, ka šis manam draugam nederēs, jo tur radīsies konflikts – terapeitu valodā tas nozīmē: viņu pasaules saduras, bet neko vairāk es nedrīkstu atklāt.

Viņa turpina klabināt – klik, klik, klik – un tad apstājas.

“Klau, ir kāds psihologs vārdā Vendels Bronsons,” Karolīna saka. “Mēs neesam runājuši gadiem, bet savulaik kopā mācījāmies. Viņš ir gudrs. Precējies, ir bērni. Vecumā ap četrdesmit septiņiem vai astoņiem gadiem, jau ilgu laiku ir strādājis šajā profesijā. Vai vēlies viņa kontaktus?

”Saku, ka vēlos. Tas ir, “mans draugs” vēlas. Mēs apmaināmies ar vēl dažām laipnībām un tad pārtraucam sarunu.

Pašlaik es par Vendelu zinu tikai tik daudz, cik Karolīna man nupat pavēstīja. Un to, ka iepretī biroju ēkai, kurā viņš strādā, ir divu stundu bezmaksas stāvvieta. Par šo stāvvietu zinu tāpēc, ka minūti pēc mūsu sazvanīšanās Karolīna man atsūta Vendela telefona numuru un adresi, un es atskāršu, ka tajā pašā ielā atrodas mans iecienītais bikini vaksācijas salons (diez vai man vajadzēs šādus pakalpojumus tuvākajā nākotnē, nodomāju un atkal sāku raudāt).

Es saņemos tikai tik daudz, lai uzgrieztu Vendela numuru. Protams, mani savieno ar viņa balss pastu. Terapeiti reti kad atbild uz saviem biroja telefona zvaniem, lai pacienti nejustos atraidīti, ja viņi zvana krīzes situācijā, bet terapeitam ir tikai dažas minūtes starp sesijām, lai parunātu. Sazvanīšanās ar kolēģiem notiek pa mobilo telefonu vai peidžeri.

Es dzirdu standarta automātisko ierakstu (“Sveiki, jūs esat piezvanījuši uz Vendela Bronsona kabinetu. Es atbildu uz saņemtajiem telefona zvaniem darbdienās darba laikā. Ja šī ir ārkārtas situācija, lūdzu, zvaniet…”) un pēc signāla atstāju īsu ziņu ar tieši tādu informāciju, kādu terapeits no pacientiem vēlas: vārdu, divos teikumos iemeslu, kāpēc zvanu, un savu telefona numuru. Man pašai šķiet, ka veicas labi līdz brīdim, kad, cerēdama ātrāk tikt uz pieņemšanu, piebilstu, ka arī pati esmu terapeite, taču pie vārda “terapeite” mana balss aizlūst. Šausmās es to cenšos nomaskēt ar klepu un ātri nolieku klausuli.

Kad Vendels pēc stundas man atzvana, cenšos izklausīties tik savākta, cik vien iespējams, paskaidrojot, ka man ir nepieciešams neliels krīzes menedžments, dažas nedēļas, lai “pārstrādātu” negaidītu šķiršanos, un tad mani varēs laist tālāk. Informēju Vendelu, ka esmu bijusi terapijā iepriekš, tāpēc nāku jau “apārstēta”. Viņš nesmejas par manu joku, tāpēc esmu visai pārliecināta, ka viņam trūkst humora izjūtas, taču tam nav nekādas nozīmes, jo krīzes pārvarēšanai man nav nepieciešama humora izjūta. Galu galā mērķis ir tikai dabūt mani atpakaļ uz kājām.

Mūsu sazvanīšanās laikā Vendels kopā pasaka ne vairāk kā piecus vārdus. Jēdzienu “vārdi” šajā gadījumā es lietoju visai plašā nozīmē, jo tie drīzāk ir skaņu savirknējumi “aha” un “āaa…”, līdz viņš piedāvā tikšanos pulksten deviņos nākamajā rītā. Es piekrītu, un saruna ir galā.

Lai gan Vendels necik daudz nepateica, pēc sarunas mani pārņem tūlītējs atvieglojums. Šis placebo efekts ir visai ierasts – pacienti bieži izjūt cerību pēc pirmā apmeklējuma sarunāšanas, pirms vēl vispār ir spēruši kāju terapeita kabinetā. Un es neesmu izņēmums. Rīt, es pie sevis domāju, es saņemšu palīdzību. Jā, pašlaik manā dzīvē valda haoss, jo tas viss ir nācis kā šoks, taču drīz tajā tiks ieviesta skaidrība (tas ir, Vendels apstiprinās, ka Mīļotais Vīrietis ir sociopāts).

Kas kopīgs psihoterapijai un pornogrāfijai jeb kā es meklēju savu terapeitu
Foto: Grāmatas vāks. Izdevniecība "Helios"
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Grāmatas apskats Psiholoģija Psihoterapija Šķiršanās
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form