Daudzi cilvēki piekāpjas savam perfekcionismam – viņi to cildina kā tikumu līdz brīdim, kad tas kļūst par netikumu. Kāpēc ir slikti, ka perfekcionisms pārtop par sliktu īpašību? Britu Kolumbijas un Teherānas universitāšu pētījumi liecina, ka perfekcionisms ir saistīts ar depresiju, trauksmi un daudziem citiem garīgās veselības traucējumiem.
Lai uzvarētu perfekcionismu, jāiemācās pamanīt, kad tas tevi aizkavē. Šis uzdevums nav viegls, jo perfekcionistikām tendencēm patīk paslēpties smaga darba un centības aizsegā. Protams, vispirms tev jāprot atpazīt pazīmes, kas vēsta – perfekcionisms izgājis ārpus kontroles. Turpinājumā deviņas no tām.
Esi pamanījusi, ka tavs perfekcionisms ir kļuvis par problēmu, bet domā, ka tā tam ir jābūt, lai spētu gūt panākumus. Dažreiz, lai kaut ko sasniegtu, tev patiešām ir smagi jāpiepūlas. Kad perfekcionisms kļūst nekontrolējams, ir viegli izmantot smagu darbu kā pamatojumu nevajadzīgām sāpēm un ciešanām, kas rodas alkās pēc sasniegumiem. Taču perfekcionisms rada nevajadzīgas grūtības un nesaskaņas ar citiem. Kad atkal iegūsi kontroli pār savu perfekciju, varēsi strādāt mazāk un paveikt vairāk.
Ieņem aizsardzības pozīciju, kad saņem atgriezenisko saiti. Perfekcionistiem ļoti rūp tas, ko citi cilvēki par viņiem domā, kas var apgrūtināt atgriezeniskās saites saņemšanu. Pat labi pasniegtas un noderīgas atsauksmes sajūtu ziņā var līdzināties dūrieniem mugurā. Tu, iespējams, pat pieķer sevi aizstāvamies. Taču nepieciešams saprast, ka atgriezeniskā saite (pat ļoti brutāla) galu galā var tev palīdzēt savu darbu uzlabot. Uztverot atsauksmes mierīgi, tās tev palīdzēs pietuvināties pilnībai.
Tu pati citus vērtē kritiski. Ņemot vērā viņu nespēju uzklausīt kritiku, perfekcionisti ļoti labi paši spēj to izklāstīt. Perfekcionisti nespēj sevi atturēt no sevis salīdzināšanas ar citiem, līdz ar to kāda noniecināšana, it īpaši tad, ja šis cilvēks ir konkurents, liek viņiem justies labi. Tomēr tas ne vienmēr ir kritikas iemesls. Perfekcionisti var kritizēt citus arī tāpēc, ka viņi ne tikai sevi, bet arī apkārtējos salīdzina ar tiem augstajiem standartiem, kurus kādreiz vēlas sasniegt.
Veicamos uzdevumus atliec uz vēlāku jeb prokrastinē. Perfekcionisms un bailes no neveiksmes iet roku rokā. Savukārt šī kombinācija noved pie prokrastinācijas, jo pat ikdienišķi uzdevumi ir biedējoši, kad tie ir jāpaveic perfekti. Mēs esam tendēti sastingt, kad pienācis laiks sākt kaut ko darīt, jo zinām – mūsu idejas nav ideālas un tas, ko vēlamies gala rezultātā iegūt, var nebūt nekas labs. Tomēr, kā gan tu kādreiz vari radīt kaut ko izcilu, ja tu darbu nemaz neiesāc un nedod savām idejām laiku, lai tās attīstītos un pilnveidotos?
Perfekcionistu prātus nepamet vainpilnas domas, jo viņi vienmēr jūtas tā, it kā nedarītu pietiekami. Šī vainas izjūta palielina stresu un var viegli ar laiku pārvērsties depresijā un trauksmē. Šo vainas izjūtu veicina pašruna – tas, kā tu pati ar sevi sarunājies domās. Jo vairāk negatīvu domu, jo vairāk spēka tu tām dod. Patiesībā vairums mūsu negatīvo domu ir tikai domas nevis patiesi fakti. Nākamreiz, kad sāc ticēt negatīvām un pesimistiskām lietām, apstājies un pieraksti to, ko šobrīd domā. Kad uz brīdi būsi apstādinājusi negatīvās domas, būsi racionālāka un spēsi skaidrāk novērtēt to patiesumu.
Kļūdas uztver personīgi. Perfekcionisti savu darbu uztver tik nopietni, ka mēdz pārvērtēt savu kļūdu ietekmi. Nebūtiskas izgāšanās var viņiem izraisīt rūgtu vilšanos. Kāpēc šī ir slikta īpašība? Tā padara tevi mazāk izturīgu, savukārt spēja no kļūdas atgūties sasniegumu priekšā ir izšķiroša. Perfekcionistiem jāiemācās, ka neveiksmes neapliecina to, ka viņi paši nav pietiekami labi.
Citu neveiksmes tev sagādā prieku. Tiesa, šis ieradums nav nemaz tik slikts, kā izklausās. Perfekcionisti neapzināti gūst gandarījumu no tā, ka citi cilvēki cieš tādas pašas neveiksmes kā viņi. Tomēr šie atvieglojuma brīži ir īslaicīgi un liek perfekcionistiem justies slikti par to, ka viņi ir tik konkurētspējīgi.
Baidies riskēt. Bailes no neveiksmes nāk kopā ar bailēm riskēt. Perfekcionistu ieguldītais darbs, pētniecība un uzmanība detaļām parasti rada jaunas idejas. Diemžēl šīs idejas bieži vien tiek nogrūstas kādā prāta nostūrī, jo perfekcionisti baidās no riska. Vienīgais veids, kā riska priekšā sākt justies komfortabli, ir uzņemties risku. Procesa uzsākšana nekad nav viegla, taču, aktīvi darot to, kas liek mums izjust diskomfortu, mēs varam iegūt pārliecību un atskārsmi, ka nekas nekad nav tik slikts, cik sliktu mēs to savā prātā iztēlojamies.
Dzīvo bailēs no atraidījuma. Perfekcionistiem, lai tie justos veiksmīgi, nepieciešams citu atzinums. Šāda mentalitāte kādā brīdī noved pie kropļojošām bailēm no atraidījuma. Līdz ar to perfekcionisti baidās no tādām lietām kā, piemēram, paaugstinājuma lūgšana vai sev tīkamu hobiju uzsākšana, turpretim izvēloties darīt to, kur zina – citi to atzīs. Dzīve bailēs no atraidījum liek justies slikti, apslāpē radošumu un palēnina tavu kā cilvēka progresu.
