Viesturs Kairišs ir ne tikai kino, bet arī teātra režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors. "Radio SWH" raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi" viņš atklāj, ka iepriekš ar sevi konfliktējis par to, kam vairāk pieder – teātrim vai kino.
Taujāts, cik filmu viņam ir, Kairišs raidījuma vadītājam Jānim Šipkēvicam norāda, ka nemaz nezina, jo nekad nav skaitījis. "Tur ir jāskaita, vai ir tikai pilnmetrāžas spēlfilmas vai, nu, ir doķi (dokumentālās filmas – red.), vai vēl visādi "sānsoļi". Es pat neskaitu – es domāju tikai par nākamajiem darbiem," stāsta režisors. "Es nemīlu to stāvokli, kad cilvēks iet pa ielu un viņš domā: "Kas tur tā skan? Kas tur grab aiz manis?" Un skatās, ka viņam pie kājām piesieti striķi ar tukšām, grabošām konserva bundžām, kas velkas līdzi. Es gribu, lai man tas nevelkas līdzi, es skatos uz priekšu."
Kairišs nezina, kas īsti ir "sānsolis" pašam – teātra izrāžu vai kino režisēšana. Šis jautājums pašu ir gana nomocījis. "Viestur, izvēlies – taisi kino vai močī teātri," pats sev teicis režisors. "Es kaut kā mocīju sevi. Cilvēkam ir jābūt kustībā, jābūt tādās šūpolēs. Respektīvi – es visu laiku tādās šūpolēs esmu – starp kino un teātri, starp Rīgu un Latgali, un galvenais, ka tu abos galos esi laimīgs. Kad tu esi šūpolēs, nevis kādā vienā punktā, tas tev nodrošina tomēr to neizbēgamo dinamiku.
Kādreiz man šķita, ka tas man ir kaut kāds iekšējais konflikts, bet es sapratu – nē, tas nav mans konflikts, tas es esmu. Es tāds esmu. Man pat diploms Kultūras akadēmijā ir vienīgajam tāds, kas saucas – "Teātra un kino režisors", jo es paralēli pabeidzu abus ar diviem diplomdarbiem. Es tur neko nevaru darīt, šo jautājumu vairs nerisinu. Es strādāju pie katra nākamā darba, un kādā žanrā tas ir, lai ir. Es tiešām beidzot esmu kļuvis par tādu veselumu – cilvēku, kas pārstāv veselumu, kas ir šādās izpausmēs."
Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.
