Kāzas Kurzemē 1943. gadā. Foto: F.Lastovska kolekcija

‘Man, lūdzu, visus uzvārdus!’ Kā sākt veidot savu dzimtas koku

Filips Lastovskis

žurnālists

Ja viss ritēs pēc plāna, jau pēc diviem gadiem katrs latvietis vienā no populārākajiem ģenealoģijas resursiem pasaulē "FamilySearch" varēs atrast vismaz vienu savu radinieku. Tas izklausās pēc laba sākuma, bet ar ko turpināt? Rakstu sērijas “Dzimtas DNS” pirmajā publikācijā stāstām, kurās interneta vietnēs ielūkoties un kuros arhīvos vērsties, lai varētu produktīvi mesties iekšā savu radurakstu pētīšanā.

Kas ir “FamilySearch”?

Par šo organizāciju pēdējo gadu laikā dzimtas pētniecībā Latvijā dzirdam īpaši daudz. Tas ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas (mormoņu) finansēts bezpeļņas uzņēmums, kas investē milzu līdzekļus ģenealoģijas popularizēšanā visā pasaulē. Šie cilvēki to dara reliģisku motīvu vadīti. Pēdējo gadu laikā viņi digitalizējuši 600 000  LVVA krājuma dokumentu. Pie šiem materiāliem organizācija nokļuva, pirms aptuveni 5 gadiem slēdzot līgumu ar arhīvu.

Rakstā iepazīstinām, kāda dzimtas koku izpētē ir Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) ekspertu un “Ciltskoki.lv” mājaslapas veidotāja pieredze. Atklājam pieredzes stāstu un padomus no pētnieka, kurš apkopojis datus par vairāk nekā 10 000 radinieku. Savukārt Jūtā, ASV, bāzētais "FamilySearch" digitalizējis vairāk nekā 600 000 failu no LVVA krājuma. Par ambiciozajiem plāniem stāsta šīs organizācijas Austrumeiropas daļas vadītājs, Maskavā strādājošais Maksims Balandīns.

Arhīviste un 1000 lati

LVVA arhīvs glabā dokumentus no 13. gadsimta līdz 1944. gadam. Dokumentu apjoms ir milzīgs, bet situācijas, kā cilvēkam šajā milzu datu apjomā vislabāk nokļūt līdz meklētajam, var būt neprognozējamas. Tematisko un ģenealoģisko pētījumu nodaļas arhīva eksperti Daci Plīkšu tās turpina pārsteigt pat pēc 42 gadiem šajā darbā.

Tematisko un ģenealoģisko pētījumu nodaļas arhīva eksperte Dace Plīkša. Foto: DELFI, Kārlis Dambrāns 

Atbildē sekoja attieksme pēc principa: “Fui, nabadzīgā Latvija, ko te iedomājas 1000 latus prasīt. Cik tad tāda arhīviste var pelnīt?! Es jums samaksāšu individuāli, cik simtus gribēsiet?” Es atbildēju, ka neko negribu, bet arhīvs ir oficiāla valsts iestāde ar savu cenrādi."Dace Plīkša

“Bija tāds traģisks gadījums. Mums atrakstīja cilvēks, kura māte vēlējās noskaidrot, kas bija viņas mamma. Šis cilvēks stāstīja, ka viņa māte vēl kā zīdainis kara laikā esot atrasta uz ielas Daugavpilī blakus sievietei, kura gaišā dienas laikā nošauta,” stāsta Plīkša.

Bērns izdzīvojis un nodots bērnunamā. Ģimenē bijis zināms tikai nošautās sievietes vārds un aptuvenais vecums – 30 gadi: “Sākām darbu. Meklējām periodikā, skatījām tā laika krimināllietas, kas Daugavpilī ir bijušas, bet bez rezultātiem. Nekādu pavedienu. Tomēr pēc vārda un aptuvenā vecuma mēs atradām divas sievietes. Pateicoties tā sauktajām cukura kartītēm, kas Daugavpilī tika izdotas. Tur bija “vai nu, vai” gadījums. Viena no viņām bija ienākusi Daugavpilī no tuvējā pagasta, bet otra dzimusi pilsētā. Uzrakstījām, ka pierādīt nevaram, bet, mūsuprāt, varētu būt viena no šīm divām sievietēm. Un mums atrakstīja: “Ziniet, paldies, māte no kartītē redzamajiem faktiem sapratusi, ka viena no tām ir īstā.””

ABC

Ja jums interesē lakonisks ciltskoka veidošanas padomu saraksts, tas atrodams raksta beigās.

Kādā citā ekspertes atmiņu stāstā par arhīva kolēģu pieredzēto dzirdam arī par izglābšanos no kara šausmām: "20. gadsimta sākumā Kurzemē ebrejiete dzemdēja bērnu ārlaulībā un nokristīja pareizticīgo baznīcā. Par citiem viņas bērniem neko nezinām. Tad nu šai pareizticīgo baznīcā kristītajai arī vēlāk piedzimst vairāki bērni. 1939. gadā viņa kopā ar vairākiem nu jau saviem bērniem repatriējas uz Vāciju. Paiet gadi, un nu jau pagājušajā desmitgadē šīs ārlaulībā dzimušās sievietes meitas sāk interesēties par saviem senčiem, pilnībā uzskatīdamas, ka ir vācietes. Sanāk, ka pašām nezinot, piedzīvojušas pasakainu izglābšanos: jo iebrauca Hitlera holokausta nagos kā pareizticīgās. Vai tas nav brīnums?"

Plīkša pēc cilvēku pieprasījuma veido ģenealoģijas pētījumu par dzimtu, jārēķinās ar to, ka avansā jāiemaksā 70 eiro. Pakalpojuma apraksts un cenrādis  apskatāms šeit. Par šo naudu arhīva eksperti apzina materiālus, kā arī piedāvā, ko iespējams izpētīt, un pasaka, cik būs jāmaksā. Vidējo summu grūti pateikt, bet tā esot lielāka par 70 eiro un mērāma simtos, taču arhīvs nākot pretī cilvēkam un, ja samaksa esot par lielu, piedāvā veidus, kā pētāmo informāciju varētu sašaurināt.

“Bija 2005. gadā kungs no Austrālijas. Viņš tāds lepns pie mums atnāca un teica, ka no tāda un tāda pagasta Piebalgas pusē vēlas apzināt visus cilvēkus ar šādu uzvārdu. Par laimi, nebija ne Kalniņš, ne Bērziņš, bet nebija arī ļoti rets. Es teicu, ka tas nav iespējams. Viņš saka, ka visi viņa senči ir no Piebalgas, tāpēc viņš grib visus ar tādu uzvārdu dabūt zināmus. Es centos paskaidrot, ka, nu, visi jums nebūs radinieki. Viņš iecirtās un teica, ka nē, vajag. Turklāt atradu, ka šāds uzvārds ir arī Liepupē. Protams, tad viņš gribēja arī visus no turienes, bet tomēr piekāpās, un palikām pie Piebalgas. Labi, sagatavoju, bet cena: pāri par 1000 latiem. Atbildē sekoja attieksme pēc principa: “Fui, nabadzīgā Latvija, ko te iedomājas 1000 latus prasīt. Cik tad tāda arhīviste var pelnīt?! Es jums samaksāšu individuāli, cik simtus gribēsiet?” Es atbildēju, ka neko negribu, bet arhīvs ir oficiāla valsts iestāde ar savu cenrādi. Turklāt uzrakstīju, ka mēs nākam pretī personām, kas nevar samaksāt, un varam piedāvāt mazāku apjomu. Tas šo cilvēku aizskāra, jo pirms tam jau bija izlielījies, ka visu var. Samaksāja. Turklāt nepagāja ne mēnesis, līdz viņš atgriezās un sacīja: tagad man, lūdzu, sievas līniju!” atceras Plīkša. 

Sarunā viņa vairākkārt aicina cilvēkus, kas sūta vēstules, tās noformēt precīzi un kārtīgi, proti, uzrakstīt visus datus, kas zināmi. Citādi tiek ieguldīts liels darbs, skaidrojot, ka pieprasījuma vēstulē nepietiek uzrakstīt: 19. gadsimta vidū Kurzemē dzīvoja tāds Jānis Bērziņš. Lai arhīvistēm palīdzētu, aicinām iepazīties ar īsi formulētiem padomiem raksta beigās.

Vizīte lasītavā

LVVA telpās ir lasītava, uz kuru var doties strādāt. Iepriekš gan jāpiesakās, to var paveikt gan elektroniski, gan uz vietas. Arhīva lasītavas priekšniece ir Gunta Minde. Diplomētā vēsturniece aicina nebaidīties un nākt uz lasītavu, un nekautrēties jautāt. Arī viņa mudina pirms ierašanās veikt priekšizpētes darbus, lai lasītavas darbinieki varētu ātrāk palīdzēt.

Arhīva lasītavas vadītāja Gunta Minde. Foto: DELFI, Kārlis Dambrāns.

Kur uzzināt par LVVA fondos atrodamo

Ir divi varianti: pirmais ir Centrālais fondu reģistrs, kuru jūs varat izpētīt tiešsaistē. Piemēram, ja jūs interesē kāds Lutriņu pagasta iedzīvotājs, tad dažādos locījumos meklētājos jāieraksta vārds “Lutriņi”. Otrs meklētājs pieejams lasītavā uz vietas, un tas atšķiras no Centrālā fondu reģistra – tas apmeklētājiem atklāj precīzāku saturu, kas arhīva lietās ir atrodams. Pēc iepazīšanās ar saturu tālāk jau iespējams novērtēt, vai dokumentos varētu būt meklētā informācija. Arhīva darbinieki palīdzēs ar konsultāciju.

“Veidojot rakstu Arhīvu žurnālam, saskāros ar situāciju, kas īpaši raksturīga dāmām: viņas mēdz kļūt jaunākas. To var arī izskaidrot, jo nāca jaunās Latvijas republikas laiks, bija jātaisa pases, bet izziņas kara un juku laikā pazudušas. Tad nu, šo pasi piesakot, arī parādās izdevība šo vēlmi kļūt jaunākai īstenot. Pāris aktrisēm šo esmu redzējusi. Ja nu ar šādu situāciju pasēs un vēlāku dokumentu nesakritībās atrodam, tad ņemam par pamatu dzimšanas reģistru baznīcu grāmatā, kuram tad šādā situācijā varētu vairāk ticēt. Strādājot ar dažādiem gadījumiem, lasītavā paturam arī šādas iespējamības prātā ” norāda Minde.

Reizēm lasītavā var redzēt, kā pārvēršas cilvēku sejas. “Kādreiz ir tā, ka cilvēks ļoti emocionāli reaģē uz atrasto fotogrāfiju vai dokumentu. Īpaši, kad savu tuvinieku atbrauc meklēt no ārzemēm. Lai vai kā, mēs cenšamies pēc labākās sirdsapziņas palīdzēt cilvēkam atrast meklēto,” stāsta Minde.

Lasītavas darbinieki atstāj zinošu un izpalīdzīgu cilvēku iespaidu. Tomēr pašā arhīvā ne viss vienmēr ir tik ērti, kā varētu vēlēties. Viens no regulārajiem lasītavas apmeklētājiem Raimonds Kaže savā blogā apraksta detaļas, kas, pirmās reizes nākot uz namu Slokas ielā 16, dažādu nekārtību dēļ var arī neizdoties. 

Arī pētniecībā ir varoņi

LVVA gan nav vienīgā vieta, kas palīdz radurakstu pētniecībā. Ārkārtīgi daudz paveikuši arī ģenealoģijas entuziasti. Sarunā ar “Delfi” “FamilySearch” pārstāvis Austrumeiropā Maksims Balandīns vairākkārt uzsver, ka, viņaprāt, “Facebook” grupas “Ciltskoki” un portāla “Ciltskoki.lv” veidotājs Egils Turss ir nacionālais varonis. Ko tad Turss tādu paveicis, ka tas tik ļoti palīdzējis dzimtas pētniekiem Latvijā? Daudz.

Kas atrodams “Radurakstos”?

LVVA projektā “Raduraksti” digitalizētas un publiski pieejamas baznīcu grāmatas, dvēseļu revīzijas, 1897. gada Tautas skaitīšana un citi dokumenti. Pēc analoģijas arī Lietuvā un Igaunijās ir šādas vietnes, kas var būt noderīgas pētniekiem Latvijā: “Paveldas” un “ Saaga”. Diemžēl LVVA lapa ir ļoti veca un tai ilgstoši nav bijuši tehniski pamanāmi uzlabojumi. Šobrīd tā jau vairākas nedēļas nestrādā. Portāls, kā sola arhīvs, atkal strādās februārī. 

Pirms 11 gadiem viņš izveidoja portālu. Tajā viņš brīvprātīgi investē savu laiku un darbu, apkopojot informāciju par ciltskoku veidošanu. Pats vērtīgākais šajā lapā: no baznīcu grāmatām izrakstītas personas, sakārtotas pa draudzēm alfabētiskā kārtībā, kā arī pievienotas norādes, kā konkrēto ierakstu atrast LVVA izveidotajā “Radurakstu” portālā, kurā šādu norāžu vai kārtības nav, un cilvēkam digitalizētajos materiālos jārokas pašam. Turss kopā ar brīvprātīgajiem palīgiem lielā mērā paveicis šo pārrakstīšanas darbu, kas cilvēkiem ar mazākām rokrakstu atpazīšanas spējām un pacietību prasītu nedēļas vai pat mēnešus. Savukārt Balandīna komplimenti viņam seko, jo “Ciltskoki” ķērušies klāt arī pie “FamilySearch” datu sakārtošanas.

Paša dzimtas pētniecība gan līdz ar šo darbu izbeidzās, kā saka, esmu kurpnieks bez kurpēm.Egils Turss

“Uzmanieties ar mājaslapu nosaukumiem – ir “Ciltskokiem” līdzīgs nosaukums, tikai vienskaitlī, – tas nav īstais. Tāpat jāraksta “Radurakstu” pilnais nosaukums, ja “Google” raksta vienkārši “raduraksti”, tad aizved uz kādu citu nesaistītu vietni,” jau sarunas sākumā brīdina Turss

Ideja radusies visai vienkārši: 2009. gadā arhīvu speciālists Modris Šenbergs ierosināja, ka varētu sākt izrakstīt uzvārdus no baznīcu grāmatām un pārrakstīt “Excel” failos. Pirms gadiem 11 tas arī notika, bet no “Excel” uz “Ciltskoku” mājaslapu darbs novirzīts nākamajā gadā. Šajā laikposmā brīvprātīgie šajā vietnē pārrakstījuši simtiem tūkstošiem vārdu, ļaujot cilvēkiem tos atrast ātrāk un vienkāršāk. Kopumā pārakstīto vienību skaits sasniedz aptuveni trīs miljonus. 

"Ciltskoki.lv" izveidotājs Egils Turss. Foto: DELFI, Kārlis Dambrāns. 

“Man mammai kādreiz bija jau sarakstītas radurakstu piezīmes, ne pārāk shematiski, bet šis tas bija. Pirms 15 gadiem sāku to kaut kā metodiskāk sagrupēt “Excel” failā, LVVA datubāzes tolaik vēl nebija. Tad vēl portālā “Draugiem.lv” bija domubiedru grupa, kas, protams, tagad vairs nav tik aktīva (pārmigrējusi uz “Facebook” – aut. piez.). Sākumā palīdzēja tā. Pēc tam uzzināju par LVVA “Radurakstiem”. Līdzīgi kā lielākā daļa, sākumā, kā atvēru sev interesējošo Lazdonas draudzi, tā uzreiz aizvēru ciet, jo neko nesapratu. Ne izlasīt, ne izprast, kur un kas rakstīts. Bet soli pa solim tomēr sāku iemanīties,” stāsta Turss.

Viņš piebilst, ka līdz ar darbu pie mājaslapas apstājusies paša dzimtas koka pētniecība: ““Ciltskoki” pirmos piecus gadus paņēma tik daudz laika, ka nekam citam vairs neatlika. Ļoti palīdzēja Šenbergs, bet viņa ierosinājums par “Excel” likās utopisks: labi, viens vai otrs brīvprātīgi piedalīsies, bet tas apjoms ir nesamērīgs. Bet, nu, mēģinājām un sanāca. Liku internetā vienkāršus “Excel” failus, sāku mācīties, kā vispār uztaisīt mājaslapu. Un tā arī pamazām aizgāja. Ar “Ciltskoku” parādīšano radās lielāka iespēja atrast senčus, radās labvēlīga vide šai nodarbei, tāpēc arī tā interese šobrīd ir milzīga. Mēs bijām klāt tam brīdim, kad cilvēki sāka sajust, ka daudz ko var atrast, neizejot no mājas.”

“Paša dzimtas pētniecība gan līdz ar šo darbu izbeidzās, kā saka, esmu kurpnieks bez kurpēm,” piebilst Turss.

Atbildot uz jautājumu, vai nevēlētos samaksāt kādam par šādu pakalpojumu, lai tad viņa vietā ņem un izpēta, Turss līdzīgi kā Plīkša runā par izmaksām: “Ja gribētu tā kārtīgi, ļoti labi apzinos, cik tas maksātu. Es nedomāju, ka tādu labu, pilnvērtīgu dzimtas koku var uztaisīt par samērīgām naudām.”

Portāls "Delfi" apzināja potenciālās izmaksas privāto pētnieku vidū, secinot, ka izcenojumi ir ārkārtīgi dažādi un vienu vidējo cenu nosaukt nav iespējams. Viena pieeja – privātais pakalpojuma sniedzējs prasa samaksu pēc stundas vai kāda cita termiņa likmes. Šādā gadījumā jārēķinās, ka jāmaksā arī tad, ja tiek secināts, ka neko nav iespējams atrast. Process, lai noskaidrotu, ka nekas nav atrodams, var prasīt ievērojamus pētnieka laika resursus. Cita pieeja paredz, ka jāmaksā par atrasto personu skaitu. Zemākais izcenojums, ko izdevās atrast, bija pieci eiro par viena cilvēka atrašanu. Lielākoties gan samaksa būs augstāka par minēto. Jāņem vērā, ka trīs mēnešu laikā jums var atrast 10 personas, par kurām jāsamaksā, bet var arī sameklēt 100 un vairāk.

Valsts ieņēmumu dienestā skaidroja, ka šobrīd pēc esošā profesiju klasifikatora nevar izdalīt, cik Latvijā ir tādu cilvēku, kas maksā nodokļus par dzimtas pētniecības darbu. Jo vienkārši sarakstā nav tāda atsevišķa amata. Kā skaidro dienesta preses pārstāve Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa, tas gan neizslēdz, ka ir cilvēki, kas sniedz šādus pakalpojumus un maksā nodokļus, bet oficiāli dara to  citā arodu kategorijā. 

“Es pats par naudu citiem nemeklēju. Ir bijuši reti gadījumi, kad palīdzu pašā sākumā par simbolisku samaksu, bet tas ir noticis ārkārtīgi reti,” piebilst Turss. Arī “Ciltskoki.lv” nav biznesa projekts, un lapa nesusi tikai zaudējumus laika un naudas izteiksmē. Pastāv pakalpojums, kur var nosūtīt maksas īsziņu un pretī saņemt mājaslapā vēl precīzāk sakārtotus datus, taču lauvas tiesu šajā gadījumā apēd mobilo operatoru komisijas ieturējums. Šādu maksas īsziņu mēnesī ir apmēram desmit. Turss uzsver, ka šis nav stāsts par naudu, bet gan sirdslietu. Projektam iespējams arī ziedot, to var izdarīt mājaslapas pirmās lapas labajā apakšējā stūrī. 

“Ciltskoku” datus regulāri cenšoties nozagt, diemžēl tas arī izdevies, un kāds cits lietotājs Tursa pārvaldīto informāciju uzdod par savu. Viņš iesaka atcerēties, ka īstā lapa, kurā ir sākotnēji apkopotie, izlabotie un sistematizētie dati, ir “Ciltskoki.lv”. Policijā Turss nav vērsies, jo tam vienkārši neesot laika, turklāt savu mājaslapu viņš neuzskata par biznesa projektu. Nelāga pēcgarša gan palikusi. 

Dzimtas grāmata smagāka par ķieģeli

Dzimtas pētniecībā, protams, nav jāsāk ar grāmatas rakstīšanu, bet “Delfi” iepazīstina arī ar autoru, kurš uzrakstījis megagrāmatu ar tūkstošiem datu, teju neizejot no mājām. Tas ir piemērs, cik daudz iespējams paveikt arī Latvijā.

Zigurda Beinerta pērn izdotajā grāmatā minētas 8000 personas, bet intervijas laikā sarakstā jau ir vairāk nekā 10 000 vārdu. 

Darbs tapis piecarpus gados, pēc pensionēšanās trīs no šiem gadiem bijuši ļoti intensīvi: vidēji nedēļā darbam veltīts ap 25 stundām. Interese par Beinertu ciltskoku viņam radās pēc tam, kad tēvs lūdzis uzzīmēt uz rasējamā papīra loksnes ciltskoka shēmu. Par izejmateriālu tam kalpoja ciltskoka gaismas kopija, kuru, kā viņš vēlāk uzzināja, pa daļām no emigrācijas tēvam bija atsūtījis vectēvs Kārlis Voldemārs Beinerts. 

Jābūt ļoti uzmanīgiem, te bija intervijās cilvēki teikuši, ka jau paaudzēm ir bijuši Olavi, tostarp Viļa Olava radi. Bet Vilis 19. gadsimta otrā pusē nemaz nebija Olavs, bet gan Plute. Tolaik visi Latvijā runāja krieviski, un ģimene negribēja palikt par Plutēm, kas no krievu valodas tulkotos kā blēži.Zigurds Beinerts

Grāmatas "Beinertu dzimta. Ikvienam no mums ir vai ir bijis savs sapnis" autors Zigurds Beinerts. Foto: DELFI, Mārtiņš Purviņš.

“Kā iemanījos baznīcu grāmatu rokrakstos? Tikai pateicoties fotografēšanai ar acīm. Es meklēju konkrētus burtus, piemēram, meklējot Veispālu uzvārdu, vārda sākumā meklēju “vei” vai “wei”, bet beigās “pal” vai “pals”. Braucu cauri tekstam, meklēju burtus,” nosaka Beinerts.

“Jāsaprot, ka visas baznīcu grāmatas nav saglabājušās, cik ir, tik ir. Ja nav, tad ir iznīcinātas,” nosaka Beinerts. Tā tiešām ir laimes spēle, īpaši Kurzemē brīžiem ir tik ievērojams iztrūkums, ka konkrētā desmitgadē, piemēram, Skrundas draudzē, ir neiespējami kaut ko atrast. 

Ja baznīcu grāmatas LVVA datubāzē nav atrodamas, iespējams painteresēties konkrētajā draudzē, pie mācītāja vēršoties e-pastā, vai arī pajautāt vietējā muzejā, kur, iespējams, var atrasties kāda norāde par vietējo baznīcu grāmatu likteni.

Beinerts teju visu grāmatu uzrakstījis, neizejot no mājām un izmantojot publiskos materiālus. Atsevišķas nodaļas uzrakstījuši palīgi, bet lielo vairumu viņš atradis digitalizētajās baznīcu grāmatās: “Izziņās esmu iztērējis kādus 20 eiro. Uz pašu arhīvu tikpat kā varu neiet,” nosaka autors.

“Pamats man bija vecvectēva zīmētais koks, kas pie manis padomju laikā kaut kā brīnumaini atceļoja no māsīcas Austrālijā. Draugs iedeva datorprogrammu ("Family Tree Maker") un sāku tad visu likt iekšā,” norāda Beinerts, kura radu rakstos parādījās arī Vilis Plūdonis un Vilis Olavs (aut. piez. - latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists, 1867. - 1917.). Arvien jaunie atklājumi dzinuši tālāk, līdz vienā brīdi apstāties vairs nav bijis iespējams.

“Jābūt ļoti uzmanīgiem, te bija intervijās cilvēki teikuši, ka jau paaudzēm ir bijuši Olavi, tostarp Viļa Olava radi. Bet Vilis 19. gadsimta otrā pusē nemaz nebija Olavs, bet gan Plute. Tolaik visi Latvijā runāja krieviski, un ģimene negribēja palikt par Plutēm, kas no krievu valodas tulkotos kā blēži. Var jau būt, ka pa tālu, tālu mātes līniju tie cilvēki bija radi, bet pa tēva noteikti nē,” stāsta Beinerts.

Grāmatā apkopotas vairākas dzimtas ar, kā tos dēvē dzimtas pētnieks, mākslīgiem jeb mainītiem uzvārdiem: “Plute kļuva par Olavu. Lejnieks par Plūdoni, bet Sirmelis par Kronbergu. Nu, piemēram, savulaik bija Sirmeļi. Pazīstamā advokāta Kronberga radi. Senākos laikos ģimenē bija ļoti labs dārznieks. Muižkungs paņēma pie sevis uz Likvertēniem, netālu no Bauskas. Dārznieks kārtīgi strādāja, apkopa muižu un darbā noturējās. Bet muižkungs nevarēja tādus Sirmeļus, Širmeļus izrunāt. Tad nu risinājums vienkāršs: pieteica, ka turpmāk sauks par Kronbergiem. Mūsdienās jau mēs redzam Kronbergu, nevis Sirmeļu dzimtas kapus. Tādā veidā uzmanīgi var meklēt, bet šādas nianses jāpatur prātā.”

Zināt vismaz vienu radinieku

Kā stāsta “FamilySearch” vadītājs Austrumeiropā, Maskavā strādājošais Maksims Balandīns, Latvija uzņēmumam šajā reģionā kļuvusi par prioritāti.

“Mūsu vadības komanda lēš, ka Latvijā iespējams panākt, ka katrs iedzīvotājs mūsu mājaslapā ir spējīgs atrast vismaz vienu radinieku. Veltīsim tam visas pūles. Ja viss noritēs kā plānots, šāda iespēja Latvijas iedzīvotājiem būs jau pēc diviem gadiem,” prognozē Balandīns.

Pašreiz ar Latvijas nacionālā arhīva vadību panākta vienošanās, ka datubāzē tiks digitalizēti dati par personām, kas dzimušas pirms 110 gadiem, tātad – pirms 1910. gada. Balandīns vēl neprecizē, kuri tieši arhīva fondi tiks digitalizēti, bet sola, ka tas ievērojami paplašinās dzimtas pētnieku iespējas Latvijā. Šobrīd jau piekto gadu notiek “FamilySearch” sadarbība ar LVVA, bet vismaz pagaidām citu arhīvu un muzeju datu ieguvi organizācija neplāno. 

15 noderīgi padomi

  1. Iztaujājiet vecāka gadagājuma radus un pierakstiet viņu atmiņas. Šīs liecības jūsu ģimenē būs zelta vērtē, kad šo cilvēku vairs nebūs.
  2. Pārbaudiet mājās glabātos materiālus: fotogrāfijas, vēstules, pastkartes. Kārtīgi izpētiet tās, uz kāda fragmenta vai lapaspuses var būt palikusi  pierakstīta liecība, kas sniedz tālākus pavedienus.
  3. Ņemiet vērā, ka visā Latvijas teritorijā vienots kalendārs tika pieņemts 1919. gadā. Atšķirības starp Jūlija kalendāru (veco stilu) un Gregora kalendāru (jauno stilu) redzamas zemāk. Īsumā, bieži nāksies saskarties ar datuma nesakritībām, kas galvenokārt būs radušās šo kalendāra izmaiņu dēļ. Piemēram, pases dokumentos būs norādīts dzimšanas datums 1914. gada 24. decembris, kas veidots pēc jaunā stila, bet dzimšanas ierakstā pēc vecā stila tā paša gada 11. decembris. Kā norāda LVVA eksperte Plīkša, reizēm datumu nesakritības radās arī parastu kļūdu dēļ, kā arī reizēm sievietes un vīrieši, saņemot jau neatkarīgās Latvijas pasi, izmantoja iespēju kļūt par dažiem gadiem jaunāki. 

4. Ja jums mājās ir vecie Bībeles izdevumi, izpētiet gan to pirmās, gan pēdējās lappuses, tajās cilvēki mēdza pierakstīt informāciju par dzimušajiem, kristītajiem, laulātajiem. 

5. Jums zināmo informāciju kārtīgi (tas ir, dažādos vārdu locījumos) izmeklējiet Latvijas Nacionālās bibliotēkas meklētājā “Periodika.lv”, kurā digitalizēti drukāti izdevumi, laikraksti un žurnāli. Par šo vietni gan jābrīdina: tā ir atkarību raisoša. Tajā var iegrimt un pilnībā aizmirst, ka nākamajā dienā vēl jāiet uz darbu. Līdzīgus vārdus gan var teikt par LVAA meklētāju “www.lvva-raduraksti.lv”. Par to vairāk lasāms nākamajā punktā.

6. Pārbaudiet to, kas ir publiski pieejams internetā. Digitalizētās baznīcu grāmatas, kurās reģistrēti dzimšanas, miršanas, laulību ieraksti, kā arī “dvēseļu revīzijas”, kurās pieejami dati, kādās mājās latvieši dzīvojuši muižu saimniecībās, pieejamas LVVA veidotajā mājaslapā “www.lvva-raduraksti.lv”. Lai spētu tekstu izlasīt, būs nepieciešams treniņš mācītāju rokrakstu salasīšanā, par to vairāk iespējams lasīt šeit. 

7. Latvijā ir ērti pieejamas un bagātīgi aprakstītas trīs tautas skaitīšanas: 1897. gada, 1935. gada, kā arī 1941. gada. Tur atrodami dati par cilvēku vārdiem, uzvārdiem, vecumu, kā arī to, cik ilgu laiku konkrētajās mājās cilvēks dzīvojis. Krievijas impērijas laikā veikto skaitīšanu datus var atrast LVVA datubāzē, bet 1935. gada un 1941. gada skaitīšanu rezultātus pa konkrētiem pagastiem iespējams pasūtīt LVVA. 1941. gada tautas skaitīšana vismaz pagaidām, 2020. gada janvāra sākumā, pieejama arī "FamilySearch" vietnē. 

8. Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļā atrodami dati par dzimušajiem no 1914. gada līdz mūsdienām, bet ar informācijas pieprasījumiem par senāku laiku, piemēram, par vectēva, kurš dzimis 1912. gadā, dzimšanas faktu, būs jāvēršas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

9. Kārtīgi izpētiet radu rakstu pētniecības entuziasta Egila Tursa veidoto mājaslapu “Ciltskoki.lv”. Ārpus valsts institūcijām, kas sniedz informāciju, tā ir šobrīd labākā tīmekļvietne, kur atrast pavedienus, meklējot savus radiniekus. Īpaši vērtīga ir sadaļa, kurā indeksēti baznīcu grāmatu ieraksti, kā arī sadaļa, kurā Egils Turss un brīvprātīgie cenšas sakārtot “FamilySearch” publiskotos datus.

10. Piesakieties “Facebook” grupās “Dzimtas detektīvs” un “Ciltskoki”, tajās ir vairāki tūkstoši cilvēku, no kuriem daļa gan dalās savos pieredzes stāstos, gan palīdz meklējumos citiem. Pirms ko jautāt šajā grupā, kārtīgi izlasiet šo rakstu un ieteikumus, lai esat zinošāks, kā precīzāk pajautāt.

11. Ja vēlaties atrast sava radinieka fotogrāfiju, tas ir iespējams: te lielisks palīgs ir LVVA fonds, kurā glabājas pases (fotogrāfijā paraugs no 1925. gada), kā arī fonds, kurā atrodamas pasu reģistrācijas grāmatas. Pases var meklēt arī “FamilySearch” vietnē, ērts meklētājs tam izveidots “Ciltskoki.lv” lapā šeit.

12. Ja meklējat izsūtītos un PSRS režīma sodītos, tad būs jāvēršas nevis LVVA, bet gan Latvijas Valsts arhīvā. Personu dati par deportācijām atrodami šajā datubāzē.

Tāpat praktiski noderīga ir grāmata “No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā: 1940–1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs”. Izdevumā, balstoties uz Valsts drošības komitejas (VDK) arhīva materiāliem, alfabētiskā kārtībā iekļautas ziņas par 49 321 personu. Tās veidotas pēc shēmas: uzvārds, vārds, dzimšanas gads un vieta, aresta datums, apsūdzības formulējums un lietas numurs. Grāmata jāmeklē bibliotēkā, tajā iespējams atrast personas ar klāt pievienotiem krimināllietu numuriem.

13. Kur fiziski ierakstīt, iezīmēt savu dzimtas koku? Tīmeklī piedāvājums ir ļoti plašs, bet pašreiz Latvijā ļoti aktīvi tiek izmantotas “Geni” un “MyHeritage” vietnes. Tām ir gan maksas, gan bezmaksas versija. Lielākoties piemērota būs arī bezmaksas versija. Ieteicams šajās vietnēs meklētājā pārbaudīt (izmantojot dažādus uzvārda rakstības variantus), vai kāds jūsu pētīto ģimeni nav jau savā dzimtas sazarojumā ievietojis. Protams, var zīmēt, līmēt un rakstīt pats ar savām rokām. Piemēram, zemāk fotogalerijā redzams “Delfi” lasītājas Ineses Paegles "Cimuru – Trespu"  dzimtas koks. Viņas meita, beidzot Ogres mākslas skolu, dzimtas koku izveidoja kā skaistu mākslas darbu: 

14. Pētniecības laikā uzkrātie materiāli paliks tikai vairāk. Ieteicams jau savlaicīgi izdomāt, kā tos pašam ērtākā veidā organizēt, sakārtot, lai viss nesajūk vienā čupā: piemēram, ja jums dzimtas zaros ir divas Liepiņu ģimenes, tad materiālos par katru no tām ievietojiet atsevišķā mapītē. Līdzīgi būtu jāpievērš uzmanība ar fotogrāfiju uzglabāšanas kārtībai, bet par to vairāk iespējams uzzināt šeit.

15. Nepārstājiet meklēt. Arhīvi un pētnieki atrod un publicē arvien jaunus un jaunus materiālus, kas ļauj iepazīt avotus, par kuriem sākotnēji nebija ne jausmas. Piedalieties diskusijās (piemēram, minētajās “Facebook” grupās), kurās šie jaunumi tiek apspriesti. Meklējiet pats. Austrālijā pētnieki atraduši latviešu karavīrus Austrālijas armijā Pirmajā pasaules karā un publiskojuši to vārdus, bet Arolsenas arhīva datubāzē atrodama informācija par priekšmetiem, kas piederējuši nacistu režīma laikā koncentrācijas nometnēs ieslodzītājiem, tostarp latviešiem. Interneta dzīles mēdz pārsteigt un palīdzēt tikt soli uz priekšu.


Noderīgi avoti:

“Patrilineārā ģenealoģija, uzvārdi un ģimenes identitāte: Krievijas impērijas Baltijas guberņas 19. gadsimtā” ("Latvijas Arhīvi", 2000)

“Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem”, (Kr. Upelnieks, 1936)

"Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Latgale" (I.Mežs, 2017)

,,Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos: Kurzeme, Zemgale un Sēlija” (Mežs, I., Stafecka, A., Siliņa-Piņķe, R., Kovaļevska, O., 2019).

“Latvietis un viņa kungs” (Rutku Tēvs, 1984) (Romānā attēlotas uzvārdu piešķiršanas procesa ainas, kā arī dzimtcilvēku, tiesas un muižnieku attiecības)

“Pagasttiesa Latvijā” (Mazure-Vucāne Modrīte, 2019)

Rēzeknes stārastijas 1772. g. dvēseļu revīzija (Elektronisko publikāciju sagatavojis vēstures maģistrs Agris Dzenis)

LTV raidījums “Dzimtaskoks” (2019)

Saturs: Andra Čudare, Andris Kārkluvalks, Dita Vinovska, Filips Lastovskis. Foto: Kārlis Dambrāns, Mārtiņš Purviņš. Video: Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis. Redaktors: Filips Lastovskis. Tulkojums: Natālija Hlapkovska, Alīna Semeņihina, Egita Pandare. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Natālija Šindikova, Oskars Dreģis, Uldis Olekšs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.