10 frāzes, no kurām izvairīties, ja vēlies izaudzināt patstāvīgu bērnu
Foto: Shutterstock

Katra vecāka sapnis ir izaudzināt bērnu, kurš būtu ne tikai apķērīgs un aizrautīgs, bet arī dzīvespriecīgs savā patstāvībā. Protams, mēs nevaram kontrolēt katru notikumu, ar kuru mūsu bērns savā dzīvē saskarsies, taču varam savu atvasi audzināt tā, lai, neskatoties uz grūtībām, bērns paceltu galvu ietu tām pretī.

Patstāvība un spēja atgūties pēc neveiksmes ir tās prasmes, kas bērnam noderēs visas dzīves garumā, norāda Montesori pedagoģe Kristīna Klemere vietnē "Motherly". Diemžēl vecāki nereti ar it kā ikdienā bieži izmantotām frāzēm, domājot labu, patstāvības apguvi bērnā var netīši kavēt. Lūk, 10 frāzes, kuras pedagoģe iesaka nelietot, lai bērnam palīdzētu attīstīt prasmi atgūties pēc neveiksmēm un kļūt patstāvīgākam!

"Tev viss ir labi"

Lai gan frāze "tev viss ir labi", kas izteikta bērnam, sākotnēji varētu šķist raksturu formējoša, tā var nosūtīt pavisam citu vēstījumu – to, ka bērns nevar ticēt tam, kā jūtas. "Tev viss ir labi" ir skaistāk pateikts "tiec ar to galā".

Tā vietā mēģini izprast bērna emocijas ar balss tembru un ķermeņa valodu parādot, ka tu tici, ka bērnam viss būs kārtībā. Ja atvase nokritusi un saskrambājusi celi, izrādi empātiju un pajautā, vai viss tiešām ir kārtībā, neceļot lieku trauksmi. Netaisi histēriju, skrienot pie sava pakritušā bērna ar asarām acīs, bet gan ej pie bērna mierīgs, apskati situāciju. Šāda pieeja ļauj bērnam apzināties – jā, viņš ir satraumējies, bet izrādīt emocijas ir labi un bērns atgūsies.

"Ļauj man to izlabot"

Ne viena vien mamma vai tētis, veicot radošos darbiņus kopā ar bērnu, reizēm, gribot tikai palīdzēt, izdara visu bērna vietā. Tad zīmuļi kastītē likti par lēnu, tad uzlīmes uzdevumu grāmatiņā mazie pirkstiņi līmē šķībi – un tad mamma ņem un izdara pati. Ir tikai normāli gribēt izlabot bērna kļūdiņas vai vērst par labu kādu problēmu, taču vajag apzināties, ka bērnam ir jāpalīdz un jāatbalsta, nevis jāpārņem kontrole un jāizdara viņa vietā.

Problēmu labošana bērna vietā ilgtermiņā var būt ar sekām. Tāpēc tā vietā piedāvā minimālu palīdzību, ja tā vajadzīga, lai bērns veiksmīgi sasniegtu rezultātu. Piemēram, kad bērns sien kurpju šņores, palīdzi ar vārdiem, sakot, kurā brīdī jātaisa zaķa ļipas, bet kurā jāsavij tās kopā, visu laiku ļaujot darboties bērnam pašam. Ja joprojām nesanāk, parādi piemēru, sasienot vienu kurpi, bet otru ļauj sasiet pašam.

Vēro bērnu, lai saprastu, cik daudz viņš var izdarīt pats. Protams, var būt reizes, kad jāsteidzas un ir nepieciešams kaut ko izdarīt bērna vietā, un arī tas ir pašsaprotami. Taču ļauj bērnam pēc iespējas vairāk darīt pašam, un viņš ar laiku veiksmīgi apgūs visu nepieciešamo.

"Tas ir viegli, tu to vari izdarīt"

Frāze, kas pirmajā mirklī var šķist visai iedrošinoša, taču tā vis nav. Sakot bērnam, ka izaicinoša nodarbe, kas tomēr prasa piepūli, ir "viegla" tu vari apslāpēt vēlmi kaut ko mēģināt izdarīt līdz galam. Tā vietā pamēģini teikt: "Es zinu, ka tas ir grūti, bet es domāju, ka tu to vari paveikt." Tas iedrošinās bērnā prasmi tikt galā ar izaicinājumiem.

"Tu vari nokrist!"

Nevienam vecākam nav patīkami noskatīties, ka viņa bērns pakrīt vai satraumējas. Ja redzi, ka bērns dara ko tādu, kas liek pārskriet zosādai, vispirms izvērtē situāciju. Vai bērns var pamatīgi satraumēties vai tikai iegūt kādu zilumu? Vai ir veids, kā tu vari uzraudzīt bērnu, neliekot par to viņam manīt? Konstanti norādot bērnam, lai viņš ir uzmanīgs, ka var nokrist utt., mēs satraucam pašu bērnu, liekot domāt, ka viņi nav drošībā nekur.

Jāspēj pašam izvērtēt un saprast – kāds ir riska komforta līmenis. Ja redzi, ka tavs mazulis rāpjas augšup slidkalniņā, bet virsotnē ir lielāks bērns, kurš grasās šļūkt lejā, tu nocelsi mazuli malā, lai lielais bērns tavu nesatraumētu. Bet, ja redzēsi, ka tavs mazulis cenšas uzrāpties dīvānā pirmo reizi, – pamēģini vienkārši būt blakus un vērot, neļaujot mazulim just tavu satraukumu.

Vecāka paša komforta līmenis, kas ļauj noraudzīties bērna riskēšanā, mainīsies, bērnam pieaugot. Taču svarīgi ir bērnam pašam ļaut riskēt, lai bērns izvērtētu, kad ir droši un var noriskēt, piemēram, izlaižot pēdējo kāpņu pakāpienu un nolecot no priekšpēdējā.

"Es padodos"

Bērni ir vecāku spogulis arī tajā, kā tiek galā ar dažādām situācijām. Tāpēc, lai bērns apgūtu to, ka pēc neveiksmes var atgūties, viņam tas ir jāredz praksē. Vai tavs bērns ir redzējis, kā ātri padodies vai saskaities, ja mēģini ko jaunu un tas nesanāk? Vai arī redz, cik mierīgs esi pat tad, ja dzīve met pretī izaicinājumus? Ir svarīgi ļaut bērnam redzēt, kā vecāki saskaras ar grūtībām, lai parādītu, ka arī tā ir dzīves sastāvdaļa. Pamēģini apgūt kādu jaunu prasmi kopā ar bērnu, lai viņš redzētu, ka ar izaicinājumiem saskaras ikviens, pat pieaugušie, kad cenšas apgūt kaligrāfiju, salikt kādu "Ikea" mēbeli vai ko citu.

"Nomierinies"

Situācijās, kad bērns ir nervozs vai satraucies, ir tikai normāli, ka vēlamies iemācīt bērnam nomierināties. Taču teikt "nomierinies" nebūs īstais paņēmiens. Montesori pedagoģe Klemere tā vietā iesaka izmantot kopīgi ar bērnu tikt galā ar emocijām, sakot "ievilksim dziļu elpu". Vai arī vienkārši būt blakus, skatīties bērnam acīs un pašam vienmērīgi un dziļi elpot.

  • Vairāk par to, kā mierināt emocionālo bērnu satraukuma brīžos, lasi šajā rakstā.

"Es saliku tavas mantas"

Radot saviem bērniem pārāk vienkāršu dzīvi, mēs laupām viņiem iespēju iemācīties patstāvību, prasmi tikt galā ar ikdienišķajiem izaicinājumiem un to diskomfortu, kas veicina vēlmi darīt un doties uz priekšu. Tas, ko mēs kā vecāki varam darīt, – pakāpeniski ļaut bērniem pārņemt pienākumu sakrāmēt savu somu, novākt mantas utt. Piemēram, trīsgadniekam vari likt savu somu, kur ir bērnudārzam nepieciešamās lietas, ielikt mašīnā pašam no rīta, tā vietā, lai to izdarītu viņa vietā.

Septiņgadniekam vari palīdzēt izveidot sarakstu, lai vakarā pirms skolas pārbaudītu, vai skolas somā salikts viss nepieciešamais. Sarakstu ļauj pārbaudīt bērnam pašam! Lielāki bērni jau var uzņemties vairāk atbildības pār savām lietām, taču – katrs pēc savām spējām. Pakāpeniski palielinot bērna atbildības lauku, tu palīdzēsi viņam būt veiksmīgākam.

"Tas tev būs par grūtu"

Bērni ir atklājēji un eksperimentētāji, bieži vien mēģinot paveikt lietas, kam nebūt vēl nav gatavi. Četrgadnieks var gribēt salikt tūkstoš kauliņu puzli, palīdzēt mizot kartupeļus vakariņu maltītei vai tētim labot mašīnu garāžā. Ir viegli pateikt bērnam, ka kaut kas viņam būs par grūtu, ka viņi tam nav gatavi, taču tā vietā labāk pamēģini ievirzīt bērnu kāda vieglāk paveicama darbiņa virzienā. Saki bērnam: "Lai saliktu tūkstoš kauliņu puzli, vajag daudz trenēties, varbūt vispirms pamēģināsim kopā salikt simts kauliņu puzli?" Šādas iedrošinošas frāzes virzīs bērnu uz rezultātu, neliekot bērnam noprast, ka viņa idejas ir neizpildāmas.

"Tā nē!"

Esi padomājis, cik bieži savam bērnam saki vārdus "tā nē"? Nav noslēpums, ka vecākiem niez nagi pateikt, lai bērns pārtrauc darīt kaut ko, kas ir nepareizi izpildīts, piemēram, karotes turēšana otrādi, kreisās kurpes vilkšana labajā kājā utt. Kāpēc gan neļaut bērnam turēt karoti nepareizi, lai pēc tam viņš pats satīrītu uz galda nokritušo putru? Vai ļaut pastaigāt ar nepareizi uzvilktām kurpēm, lai bērns sajustu, ka ir kaut ko paveicis vispār, nevis izdarījis nepareizi? Ir jāļaujas tam, ka tavs mazais bērns kaut ko neizdarīs perfekti, un pēc tam būs jāsatīra grīda vai jāpaklūp, jo kurpes ir nepareizajās kājās.

Šādos gadījumos esi bērnam blakus, ļauj labot viņam pašam savas kļūmes, bet palīdzi tikai tad, kad tiešām nepieciešams. Efektīvāku veidu, kā tīrīt galdu vai atpazīt labo un kreiso kurpi, parādīsi pēc tam. Tā vietā pamāci bērnu neuzspiesti: "Vai varu parādīt tev triku? Ja pagriezīsi karoti otrādi, putra nekritīs no tās ārā."

"Izdomā pats"

Vecāki bērnam vēlas nodot vēstījumu, ka mēs ticam viņa kompetencei, taču tas nenozīmē, ka bērnam viss jādara vienam. Tieši pretēji – bērns jutīs vēlmi kaut ko jaunu mēģināt darīt pats, ja zinās, ka viņu atbalsta. Tā vietā, lai atrūktu frāzi "izdomā pats", dari bērnam zināmu, ka esi ar viņu kopā it visā. Iedrošini ar vārdiem: "Apsēdīsimies un izdomāsim, ko darīt, kopā!"

Iesaisti bērnu rezultāta meklēšanas procesā, darot zināmu, ka palīdzēsi, ja tas būs nepieciešams. Izturību un atgūšanos pēc neveiksmēm bērnam nav viegli iemācīt, jo tas nāk ar savu tiesu pacietības arī vecākiem – atkal un atkal vērot, kā bērns cenšas, izgāžas. Vajag sev nemitīgi atgādināt, ka visu neizdarīsi bērna vietā, tādējādi ļaujot bērnam pašam tikt galā ar ikdienišķiem izaicinājumiem un problēmām. Kad nāks lielās grūtības, bērns zinās, ka ar tām var tikt galā, bet neveiksmju gadījumā tas nebūs pasaules gals.

Tags

Montesori Bērndārznieka attīstība Mazuļa attīstības posmi

Comment Form