Pedagoģe Ņina Ņekrasova portālā "Parents" skaidro iespējamos iemeslus, kādēļ bērna uzvedība var tik krasi mainīties un ko darīt vecākiem, kad bērnā parādījusies agresija.
Teju ikviena mamma atminas, kā viņas mīlīgais, vienmēr labvēlīgi noskaņotais mazulītis vienā brīnišķīgā dienā apguva prasmi kauties un izmētāt rotaļlietas, jā, nevis tāpat vien, bet mērķtiecīgi, ar nolūku. Un kliegt, un dusmoties, un pat pretoties, kad kaut kas neatbilst viņa plāniem. Visas šīs minētās darbības ir bērnu agresijas formas, ar kurām, diemžēl, vecāki saskaras biežāk nekā gribētos. "Bet no kurienes tas radies un ko ar to tagad darīt?" brīnās vecāki.
Iesākumam – necelt paniku! Agresija ir sava veida pašsaglabāšanās instinkta izpausme. Tai piemīt ne tikai kaitējuma un iznīcināšanas spēks, bet arī enerģija, kas izplūst no bērna. Vecāku uzdevums ir nevis to bloķēt, bet tikai virzīt pareizajā virzienā.
Kad vecāki dusmās kliedz un rāj savu mazuli, kurš kož un kaujas, viņi uzreiz dara divas nepareizas lietas:
- bloķē bērna mērķtiecīgo enerģijas kustību;
- bērnam parāda, ka uz sitienu jāatbild ar to pašu, – ļauns pret ļaunu.
Rezultātā var sanākt šādi: krasi "par gudrinieku kļuvušais" un rūgtu pieredzi guvušais bērns tev nekodīs un nesitīs, bet, lūk, citiem (īpaši tiem, ar kuriem ir viegli tikt galā) viņš sāks uzbrukt ar prieku. Tāpēc, ja noskaidrojies, ka bērnudārzā bērns kļuvis par visu kautiņu ierosinātāju un sācis darīt pāri saviem biedriem, nebrīnies. Šis ir tas gadījums, kad problēmu esam radījuši mēs paši, uzsver pedagoģe.
Aizvainojums un dusmas ir normālas emocijas (un starp citu, ne vienmēr kaitīgas), un nav nekā slikta, ja laiku pa laikam tās pārņem arī tavu bērnu. No tā nevajag baidīties, taču nenāks par skādi uzdot sev divus jautājumus:
- kādēļ mazulis piedzīvo šādas negatīvas emocijas (tieši kāds iemesls pēc tās rodas)?
- kā savam bērnam palīdzēt iemācīties kontrolēt šīs emocijas?
Meklējam iemeslu: kāpēc tavs bērns kaujas
Lūk, zemāk iepazīsties ar tipiskākajiem iemesliem, kuri mudina bērnu ķerties klāt pie agresīviem uzbrukuma līdzekļiem vai ar mērķi pašam aizstāvēties. Kāds no tiem ir tava bērna, nosaki pats. Un pieņem mērus!
Zinātkāre. Bet kas no tā sanāks? Jo tas taču ir tik interesanti: mamma kliedz, tētis rājas! Bērns ir sameklējis līdzekli, kas darbojas zibenīgi un nevainojami.
Aizliegumu pārpilnība. Bērns nevar apmierināt savu dabisko zinātkāri. Paskaidrot "normālā dzimtajā valodā", kā tas viņam ir svarīgi, – nespēj, lūk, un to viņš paskaidro sev pieejamiem līdzekļiem: piesit kāju, met ar priekšmetiem un visādi citādi spilgti pretojas.
Bailes. Pēc principa: labākā aizsardzība ir uzbrukums. Ja apstākļi, kādos dzīvo bērns, ir pastāvīgā spriedzē (piemēram, ģimenes locekļi nemitīgi strīdas), bērns nejūtas drošībā un jau savlaicīgi gatavojas aizsardzībai.
Greizsirdība. Viņš vienkārši ar kādu kaut ko nav spējis "sadalīt". Vai nu vecākus vai auklīti, vai audzinātāju bērnudārzā (mēģini atcerēties, ar kuru personu vēl bērns ir ciešā saiknē?). Lūk, un viņš uzbrūk brāļiem/māsām vai citiem zēniem/meitenēm, saredzot viņos sāncenšus.
Nogurums. Mēs bieži aizmirstam, ka mazs bērns emocionāli nogurst ātrāk, nekā fiziski. Uzbudinājums turpina pieaugt, bet piebremzēt bērns nevar. Uzskati, ka podziņa "izslēgts" nenostrādās. Šajā gadījumā vētrainā uzvedība ir dabiska organisma reakcija.
Protests. Galvenokārt rodas tad, kad bērns jūtas bezspēcīgs. Viņš tev nevar paskaidrot, tā lai tu saprastu. Bezspēcības un izmisuma vadīts, bērns arī krīt galējībās.
Pievērst uzmanību. Tavu kā vecāka vai to, kuri ir blakus bērnam. Bērniem patīk atrasties uzmanības centrā, bet tas taču ir tik vienkārši: uzsākt kautiņu – un visi uz tevi paskatās. Lai arī ar nosodījumu. Mazulim galvenais ir tas, ka viņu beidzot kāds ir pamanījis.
Garlaicība. Bērns nezina, kā sevi nodarbināt, un tādā savdabīgā veidā izklaidējas. Iespējams, viņš vienkārši ir pieradis nemitīgi atrasties uzmanības centrā. Ja reiz esi novērsies no saviem pienākumiem, tad arī nekavējoties jāpieņem mēri. Cits iemesls (kas izriet no pirmā) – bērns vienkārši neprot pats sevi nodarbināt.
Regresija. Atgriešanās pie vecajiem ieradumiem. Tas vēsta par to, ka bērnam ir pienākuši grūti laiki. Tā mēdz notikt, piemēram, kad kaut kas krasi mainās viņa dzīvē (pārvākšanās, bērnudārza gaitu sākšana) vai arī apkārt izveidojušies nelabvēlīgi apstākļi. Bērns it kā cenšas atgriezties tajos laikos, kad viņam dzīve ritēja labi un mierīgi. Kāds sāk zīst īkšķi, grauzt nagus, bet kāds cits – kauties, lai sevi aizstāvētu.
Ieradums. Bērnam veidojas pastāvīgs ieradums uzvesties slikti. Tas vienmēr notiek tikai ar pieaugušo cilvēku atbalstu. Un pieaugušo piemērs un padomi tiešā veidā stimulē šo ieradumu. "Neļauj sev darīt pāri!", "Dod pretī!", "Neesi vārgulis!" Vai, tieši pretēji, pieaugušie pārāk piekāpīgi attiecas pret mazo huligānu un attaisno, un piedod kaušanās varoņdarbus.
Pedagoģe Ņina Ņekrasova saka: "Ja dzirdu no vecākiem: "... kaujas... nekas nepalīdz...", uzdodu jautājumu: "Bet ko jūs, kā vecāki, darījāt?" Kā likums, teju visi atbild: sodījām, likām kaktā, rājām..."
Tas ir tieši tas, kas palīdz visai maz. Tādā gadījumā vecāki nav izdarījuši pašu galveno. Protams,
var jau piemērot kādu pozitīvās disciplinēšanas metodi, tomēr iesākumā noteikti pasaki: "Es tevi ļoti mīlu un tāpēc nepieļaušu, lai tu kļūtu slikts cilvēks, un tas nozīmē, ka neļaušu tev tā uzvesties."
Vecāku uzdevums ir mierīgi un sakarīgi paskaidrot bērnam, kā ir jāuzvedas. Ne visu iespējams izskaidrot ar vārdiem. Žesti, rīcība, darbības – arī ir bērnam vispieejamākā un saprotamākā paskaidrošanas forma. Un starp citu – arī visefektīvākā!
- Šajā rakstā atradīsi citu skatījumu par šo tēmu. "Viennozīmīgi, agresija bērnam nāk no vecākiem, no viņu uzvedības," portālam "Cālis.lv" iepriekš atzina Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas psiholoģijas profesore Lūcija Rutka.
Stratēģija
Pārstāj bērnu pārlieku aprūpēt un atbrīvo viņu no bezgalīgajiem aizliegumiem. Pavēro pats sevi. Atceries, ko tu dari un saki, pirms bērns ir sācis dusmoties, pretoties. Pārskati savu taktiku: agresija uzreiz samazināsies.
Nepieļauj nekādus kompromisus. Tagad nedrīkst būt huligānam, citādi bērns uzskatīs, ka viņam viss ir pieļaujams. Un arī tev pašam būs grūti simtiem reižu paskaidrot, kāpēc šodien nedrīkst darīt to, ko vakar vēl bija atļauts.
Reaģē nekavējoties. Izsakot aizrādījumus, pārtrauc bērna darbības, ne īpaši skaļi, bet pārliecinoši sakot: "Pārtrauc!", "Man tas nepatīk", "Nedrīkst kauties!" Tas ir jāpasaka tik stingri, lai bērns saprastu – šāda veida kaušanās darbības tu nekad nepieļausi.
Taktika un profilakse
Pasargā no negatīvām emocijām. Un atkal jau runa ir par to, ko bērni dzird un redz. Televīzijā un multfilmās. Varbūt ir vērts skatīties senāk veidotas animācijas filmas, kurās agresijas ir daudz mazāk... Pārrunājiet kopā multfilmās redzēto, tostarp epizodes, kurās novērojama agresija.
- Kādas multfilmas bērnam ļaut skatīties, plašāk lasi šajā rakstā.
Esi piekāpīgs. Ja bērns ir noguris, viņam patiešām ir grūti atturēties no tā, lai neizrādītu savu noskaņojumu. Esi līdzjūtīgs un mierini bērnu. Paņem rokās, pasaki, ka tu viņu saproti un gribi palīdzēt.
Palīdzi viņam savas jūtas izrādīt citādi. Bērni bieži vien nesaprot, kas viņus satrauc, un tādēļ arī viņi uzvedas dīvaini. Pasaki bērna vietā to, ko viņš jūt. Piemēram, "Tu aizvainojies, jo es ar tevi nerotaļājos?", "Tu dusmojies, jo tava mašīnīte iestiga smiltīs". Mazulis visdrīzāk sapratīs, ka tā vietā, lai kautos, viņš savas dusmas un neapmierinātību var izteikt vārdos – un tu vienlaikus par to uz viņu nedusmosies.
Nepakļaujies histērijām. Tieši tas pats gadījums, kad ir jāparāda sava rakstura stingrība. Ja tu pateici: "Nē, nedrīkst", – nekādas histērijas un centieni manipulēt nedrīkst pārvērsties vecāku "jā".
Parādi savu attieksmi. Tu esi neapmierināts, dusmojies? Lai tad arī bērns to zina.
Pacenties nekliegt, tādā veidā nolaižoties līdz bērnu līmenim. Galvenais, lai bērns saprastu: savu taktiku tu nemainīsi, ar muļķīgu uzvedību no tevis neko nevarēs panākt.
Atsakies rotaļāties ar mazuli, ja viņš rotaļu jauc ar kaušanos.
Esi saprotams. Mazulis tev iekodis vai iesitis? Skaļi iekliedzies!
Ja bērns kaujas, stingri pasaki "nedrīkst" un atstāj viņu uz brīdi vienu. Ja ar to ir par maz – vienkārši pārtrauc ar viņu rotaļāties: lai bērnam kļūst garlaicīgi bez tevis. Atstāj viņu uz brīdi vienatnē: bērni mēdz nogurt no pieaugušo sabiedrības, bet, neilgu laiku iztiekot bez viņiem, atkal sāk novērtēt vecāku uzmanību.
Vecākiem ir jāizrāda saprāts un uz bērnu uzvedību jāreaģē kā pieaugušajam: gudri, mierīgi, ieturēti. Bļaušana, galvas māšana vai pat pļaukas, kas vispār nav pieļaujamas kā soda veids, – tā ir bērnu reakcija. Vecākus, kuri bieži izvēlas šādi reaģēt uz bērna uzvedību, var tikai pažēlot: viņi nav paguvuši pieaugt. Nevari savaldīties? Audz savā attīstībā. Un no savas izaugsmes augstumiem raugies labestīgi, ar cerību un ticību savam bērnam.
Komunicējot ar bērnu, izvēlies vārdus. Apsaukāt bērnu par "ļauno zēnu", "kausli", "sliktu meiteni" nevajag (mazuļi patiesi tic šiem vārdiem).
Apspried slikto uzvedību. Taču nedraudi bērnu atdot, "lūk, tai tantei vai onkulim policista formā".
Aizrādījumus izsaki bez citiem lieciniekiem. Tā, lai neciestu bērnu pašlepnums, citādi efekts var izrādīties pilnīgi pretējs: mazulis vēl vairāk saniknosies.
Obligāti atzīmē labo. Slavē ikreiz, kad bērns ir spējis iztikt bez roku palaišanas. Jau bija "iešūpojies", bet savaldījies un neiesita, malacis!
Bet ko darīt kaušļu upuriem
Kamēr mazulis ir vecāku redzeslokā – viss ir kārtībā, tu vienmēr varēsi viņu aizstāvēt. Bet tad bērns dodas uz bērnudārzu... Nē, ar puniem un zilumiem viņš nenāk mājās, taču regulāri žēlojas. Vai vispār kategoriski atsakās doties uz grupiņu. Bet agrāk gāja bez problēmām. Kas noticis? Iespējams, viņš kļuvis par kāda agresijas upuri. Tā ka – ir jāapspiež roku pacelšana pret dēlu vai meitu, bet ir arī jāmāca pašam aizstāvēties.
Daudzas mammas un vēl vairāk tētu, kad bērns sūdzas, ka viņam dara pāri, uzbrūk, saka: "Dod pretī!". Taču tas ir bērnam, kurš pats nekaujas, nepiemērots padoms. Pirmkārt, dod pretī viņš nevar (kaut vai tāpēc, ka ir humānists), otrkārt, huligāniem ir lieliska cīnīšanās un kaušanās pieredze, bet tavam bērnam šādas pieredzes nav, tāpēc, – kamēr viņš risinās dilemmu "drīkst – nedrīkst, bet ja drīkst, tad kādā veidā", viņš jau būs dabūjis savu daļu... uz uzbrukumu ir jāreaģē nekavējoties.
Vecākiem ir bērnam jāiemāca, kā pareizi uzvesties situācijā, kad viņam uzbrūk:
Ciest nedrīkst! Nekādā gadījumā! Tev ir jāaizstāvas. Kā? Skaļi pateikt: "Nekaujies!" Bērns var sākt raudāt, taču tā kā mazi bērni raud visai bieži, pieaugušie uzreiz var tam nepievērst uzmanību. Tāpēc jāpasauc ir tā, lai tevi sadzirdētu, bet pats mazais agresors būs nobijies (kaut vai tāpēc, ka viņu sodīs). Ir jākliedz un jāsauc palīgā skaļā balsī. Nebūtu slikti, ja tavs bērns jau iepriekš (katram gadījumam) to izmēģinātu – mājās, mežā vai citviet. Tad arī nepieciešamības gadījumā nostrādās šī pieredze, un mazulis reaģēs automātiski un nekavējoties.
Bet šis veids darbojas vēl labāk – bērnu spiegšana, paši ziniet, cik tai ir liels spēks, jā, un bērniem patīk spiegt. Tad kāpēc gan to neizmantot šādās reizēs? Ir jāspiedz. Jāspiedz no visa spēka, kamēr vai nu kauslis nepārstāj savu agresiju, vai kamēr neierodas palīdzība.
Kautiņš ir slikts ne jau tikai tāpēc, ka bērnam nodara pāri fiziski – iesit, pagrūž, iesper... Vissliktākais ir tas, ka bērnu pazemo kā personību. Un ja viņš neiemācīsies nolikt vietā šo huligānu, kas ir viņa vienaudzis, ja neiemācīsies sevi aizstāvēt, tas atstās pēdas arī viņa raksturā, pašapziņā. Māci bērnu aizstāvēties. Šo mācībstundu pirmajam bauslim vajadzētu būt šādam: tas netiek darīts uzbrukuma, bet sevis aizsardzības labā.
Kā uzsver pedagoģe, pret tiem, kuri prot pastāvēt par sevi, pat agresīvie un ļoti kaitnieciskie bērni, baidās uzbrukt.
- "Ja bērns jau agrīni uzrāda uzvedības problēmas, pastāv gana augsts risks, ka viņš arī pieaudzis sabiedrībā būs agresīvs un antisociāls," šajā rakstā skaidro Latvijas Universitātes docente, psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Laura Pirsko, kura iesaistīta projektā par bērnu uzvedības problēmu intervenci "Stop 4–8".
