10 iemesli, kāpēc tavs bērns kaujas, un kā cīnīties ar agresiju
Foto: Shutterstock

Tavs mazulis vienmēr ir burvīgs, atsaucīgs un smaidīgs. Un te pēkšņi... Viņš bez acīmredzama iemesla sāk kauties, grūstīt citus bērnus smilšu kastē un ar lāpstiņu sist pa galvu savam labākajam draugam. Ak, Dievs, izrādās ka tavs bērns ir kauslis!? Bez panikas! Tas vien nozīmē, ka ir sācies jauns viņa pieaugšanas etaps.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pedagoģe Ņina Ņekrasova portālā "Parents" skaidro iespējamos iemeslus, kādēļ bērna uzvedība var tik krasi mainīties un ko darīt vecākiem, kad bērnā parādījusies agresija.

Teju ikviena mamma atminas, kā viņas mīlīgais, vienmēr labvēlīgi noskaņotais mazulītis vienā brīnišķīgā dienā apguva prasmi kauties un izmētāt rotaļlietas, jā, nevis tāpat vien, bet mērķtiecīgi, ar nolūku. Un kliegt, un dusmoties, un pat pretoties, kad kaut kas neatbilst viņa plāniem. Visas šīs minētās darbības ir bērnu agresijas formas, ar kurām, diemžēl, vecāki saskaras biežāk nekā gribētos. "Bet no kurienes tas radies un ko ar to tagad darīt?" brīnās vecāki.

Iesākumam – necelt paniku! Agresija ir sava veida pašsaglabāšanās instinkta izpausme. Tai piemīt ne tikai kaitējuma un iznīcināšanas spēks, bet arī enerģija, kas izplūst no bērna. Vecāku uzdevums ir nevis to bloķēt, bet tikai virzīt pareizajā virzienā.

Kad vecāki dusmās kliedz un rāj savu mazuli, kurš kož un kaujas, viņi uzreiz dara divas nepareizas lietas:

  • bloķē bērna mērķtiecīgo enerģijas kustību;
  • bērnam parāda, ka uz sitienu jāatbild ar to pašu, – ļauns pret ļaunu.


Rezultātā var sanākt šādi: krasi "par gudrinieku kļuvušais" un rūgtu pieredzi guvušais bērns tev nekodīs un nesitīs, bet, lūk, citiem (īpaši tiem, ar kuriem ir viegli tikt galā) viņš sāks uzbrukt ar prieku. Tāpēc, ja noskaidrojies, ka bērnudārzā bērns kļuvis par visu kautiņu ierosinātāju un sācis darīt pāri saviem biedriem, nebrīnies. Šis ir tas gadījums, kad problēmu esam radījuši mēs paši, uzsver pedagoģe.

Aizvainojums un dusmas ir normālas emocijas (un starp citu, ne vienmēr kaitīgas), un nav nekā slikta, ja laiku pa laikam tās pārņem arī tavu bērnu. No tā nevajag baidīties, taču nenāks par skādi uzdot sev divus jautājumus:

  • kādēļ mazulis piedzīvo šādas negatīvas emocijas (tieši kāds iemesls pēc tās rodas)?
  • kā savam bērnam palīdzēt iemācīties kontrolēt šīs emocijas?

Meklējam iemeslu: kāpēc tavs bērns kaujas


Lūk, zemāk iepazīsties ar tipiskākajiem iemesliem, kuri mudina bērnu ķerties klāt pie agresīviem uzbrukuma līdzekļiem vai ar mērķi pašam aizstāvēties. Kāds no tiem ir tava bērna, nosaki pats. Un pieņem mērus!

Zinātkāre. Bet kas no tā sanāks? Jo tas taču ir tik interesanti: mamma kliedz, tētis rājas! Bērns ir sameklējis līdzekli, kas darbojas zibenīgi un nevainojami.

Aizliegumu pārpilnība. Bērns nevar apmierināt savu dabisko zinātkāri. Paskaidrot "normālā dzimtajā valodā", kā tas viņam ir svarīgi, – nespēj, lūk, un to viņš paskaidro sev pieejamiem līdzekļiem: piesit kāju, met ar priekšmetiem un visādi citādi spilgti pretojas.

Bailes. Pēc principa: labākā aizsardzība ir uzbrukums. Ja apstākļi, kādos dzīvo bērns, ir pastāvīgā spriedzē (piemēram, ģimenes locekļi nemitīgi strīdas), bērns nejūtas drošībā un jau savlaicīgi gatavojas aizsardzībai.

Greizsirdība. Viņš vienkārši ar kādu kaut ko nav spējis "sadalīt". Vai nu vecākus vai auklīti, vai audzinātāju bērnudārzā (mēģini atcerēties, ar kuru personu vēl bērns ir ciešā saiknē?). Lūk, un viņš uzbrūk brāļiem/māsām vai citiem zēniem/meitenēm, saredzot viņos sāncenšus.

Nogurums. Mēs bieži aizmirstam, ka mazs bērns emocionāli nogurst ātrāk, nekā fiziski. Uzbudinājums turpina pieaugt, bet piebremzēt bērns nevar. Uzskati, ka podziņa "izslēgts" nenostrādās. Šajā gadījumā vētrainā uzvedība ir dabiska organisma reakcija.

Protests. Galvenokārt rodas tad, kad bērns jūtas bezspēcīgs. Viņš tev nevar paskaidrot, tā lai tu saprastu. Bezspēcības un izmisuma vadīts, bērns arī krīt galējībās.

Pievērst uzmanību. Tavu kā vecāka vai to, kuri ir blakus bērnam. Bērniem patīk atrasties uzmanības centrā, bet tas taču ir tik vienkārši: uzsākt kautiņu – un visi uz tevi paskatās. Lai arī ar nosodījumu. Mazulim galvenais ir tas, ka viņu beidzot kāds ir pamanījis.

Garlaicība. Bērns nezina, kā sevi nodarbināt, un tādā savdabīgā veidā izklaidējas. Iespējams, viņš vienkārši ir pieradis nemitīgi atrasties uzmanības centrā. Ja reiz esi novērsies no saviem pienākumiem, tad arī nekavējoties jāpieņem mēri. Cits iemesls (kas izriet no pirmā) – bērns vienkārši neprot pats sevi nodarbināt.

Regresija. Atgriešanās pie vecajiem ieradumiem. Tas vēsta par to, ka bērnam ir pienākuši grūti laiki. Tā mēdz notikt, piemēram, kad kaut kas krasi mainās viņa dzīvē (pārvākšanās, bērnudārza gaitu sākšana) vai arī apkārt izveidojušies nelabvēlīgi apstākļi. Bērns it kā cenšas atgriezties tajos laikos, kad viņam dzīve ritēja labi un mierīgi. Kāds sāk zīst īkšķi, grauzt nagus, bet kāds cits – kauties, lai sevi aizstāvētu.

Ieradums. Bērnam veidojas pastāvīgs ieradums uzvesties slikti. Tas vienmēr notiek tikai ar pieaugušo cilvēku atbalstu. Un pieaugušo piemērs un padomi tiešā veidā stimulē šo ieradumu. "Neļauj sev darīt pāri!", "Dod pretī!", "Neesi vārgulis!" Vai, tieši pretēji, pieaugušie pārāk piekāpīgi attiecas pret mazo huligānu un attaisno, un piedod kaušanās varoņdarbus.

Pedagoģe Ņina Ņekrasova saka: "Ja dzirdu no vecākiem: "... kaujas... nekas nepalīdz...", uzdodu jautājumu: "Bet ko jūs, kā vecāki, darījāt?" Kā likums, teju visi atbild: sodījām, likām kaktā, rājām..."

Tas ir tieši tas, kas palīdz visai maz. Tādā gadījumā vecāki nav izdarījuši pašu galveno. Protams,
var jau piemērot kādu pozitīvās disciplinēšanas metodi, tomēr iesākumā noteikti pasaki: "Es tevi ļoti mīlu un tāpēc nepieļaušu, lai tu kļūtu slikts cilvēks, un tas nozīmē, ka neļaušu tev tā uzvesties."

Vecāku uzdevums ir mierīgi un sakarīgi paskaidrot bērnam, kā ir jāuzvedas. Ne visu iespējams izskaidrot ar vārdiem. Žesti, rīcība, darbības – arī ir bērnam vispieejamākā un saprotamākā paskaidrošanas forma. Un starp citu – arī visefektīvākā!

  • Šajā rakstā atradīsi citu skatījumu par šo tēmu. "Viennozīmīgi, agresija bērnam nāk no vecākiem, no viņu uzvedības," portālam "Cālis.lv" iepriekš atzina Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas psiholoģijas profesore Lūcija Rutka.

Stratēģija


Pārstāj bērnu pārlieku aprūpēt un atbrīvo viņu no bezgalīgajiem aizliegumiem. Pavēro pats sevi. Atceries, ko tu dari un saki, pirms bērns ir sācis dusmoties, pretoties. Pārskati savu taktiku: agresija uzreiz samazināsies.

Nepieļauj nekādus kompromisus. Tagad nedrīkst būt huligānam, citādi bērns uzskatīs, ka viņam viss ir pieļaujams. Un arī tev pašam būs grūti simtiem reižu paskaidrot, kāpēc šodien nedrīkst darīt to, ko vakar vēl bija atļauts.

Reaģē nekavējoties. Izsakot aizrādījumus, pārtrauc bērna darbības, ne īpaši skaļi, bet pārliecinoši sakot: "Pārtrauc!", "Man tas nepatīk", "Nedrīkst kauties!" Tas ir jāpasaka tik stingri, lai bērns saprastu – šāda veida kaušanās darbības tu nekad nepieļausi.

Tags

Bērna agresija Bērna audzināšana Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa attīstības posmi Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form