Jo bērns kļūst vecāks, jo vairāk uzzina, jo vairāk viņu ietekmē apkārtne, jo spilgtāk parādās personīgais "es". Taču viņa zemapziņā vienmēr skan vecāku balss, kas var pārvērsties par nežēlīgu iekšējo kritiķi. Tas var sacīt, ka tevi neviens nemīlēs, ja tu neatbildīsi šī kāda priekšstatiem vai neizpildīsi viņa nosacījumus. Ka tavas vēlmes un mērķus labāk aizbīdīt kaut kur tālāk. Ja ieklausītos, tad šajā balsī vienmēr var atšķirt vecāku intonācijas.
Tādēļ tas, kā mēs komunicējam ar savu bērnu kopš pašas mazotnes, spēlē lielu lomu viņa attīstībā. Lai bērns augtu harmonisks, psiholoģe Natālija Poļakova iesaka ar viņiem biežāk runāt par savu mīlestību un sniegt savu atbalstu. Ikvienam bērnam ir svarīgi sadzirdēt šo vēstījumu no vecākiem vēl agrīnā vecumā, lai iemācītos no dzīves saņemt prieku un prast būt laimīgam. Psiholoģes burvju ieteikumus vecākiem atspoguļo portāls "Ihappymama".
Bērns agrīnā bērnībā ir mazs pētnieks. Viņš jau ir iemācījies staigāt un tā vien raujas, lai kaut kur ielīstu, lai kaut ko aizsniegtu. Bērnam paplašinās komunicēšanās loks un vide, mijiedarbojoties ar priekšmetiem. Agrīnā bērnība – ir ļoti svarīgs periods bērna psihes attīstībai. Tā attīstās mērķtiecīgi. Spilgts piemērs tam var būt fakts, ka vārdu krājums, kas apgūts periodā no gada līdz trīs gadu vecumam, ir pietiekami, lai dzimtajā valodā varētu sazināties līdz pat mūža galam. Ar to jāsaprot saziņa ar cilvēkiem sadzīviskā līmenī, jo bērns apgūst konkrētu izpratni. Viens no korporācijas "Sony" radītājiem Masaru Ibuka par šī vecuma iespējām uzrakstījis grāmatu "Pēc trīs būs jau par vēlu". Tādēļ vecākiem šajā vecumā ir īpaši svarīgi izvēlēties audzināšanas stratēģiju, kas atbalsta dabisko bērna potenciāla attīstību.
Psiholoģe Poļakova iesaka vecākiem lietot šos 11 vēstījumus, kuri veicina harmonisku bērna attīstību, un nodrošina bērnam stipru emocionālo veselību. Bērnam ir svarīgi šos vēstījumus ne dzirdēt no vecākiem, bet arī redzēt tos viņu uzvedībā, sajust tos attieksmē pret mazuli.
Beznosacījuma mīlestība, 'pakalpošana' un droša 'pētniecība'
Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi. Vecāku mīlestībai ir jābūt bez nosacījumiem. "Pretējā gadījumā šim vēstījumam kalpo cits, regulāri sastopams manu klientu ģimenēs: "Es tevi mīlēšu, ja..." (te seko vecāku gaidas no bērna, priekšstati, kādam viņam būtu jābūt. "Es tevi nemīlu, kad tu..." (kaut ko dari ne tā, kā es vēlētos). Pieaudzis cilvēks, kurš bērnībā nav saņēmis beznosacījuma mīlestību, mūžīgi to attiecībās meklēs . Bet, tā kā beznosacījuma mīlestība vīrieša un sievietes attiecībās ir neiespējams, viņš piedzīvos vilšanos un neapmierinātību. Beznosacījuma mīlestības trūkums traumē bērnu, taču, ja ģimenē ir vismaz kāds, kurš bērnu mīl bez nosacījumiem, viņam parādās iespēja izaugt psiholoģiski veselam.
Man patīk, kad tu izrādi zinātkāri iepazīt šo pasauli. Es šo tavu pasaules pētīšanu padarīšu drošu. Mazulim ir svarīgi saņemt vecāku atbalstu, kad viņš pārbauda kādas lietas izturību, pamēģina to nogaršot, apgūst jaunas darbības ar priekšmetiem. Vecākiem ir jānosaka rāmji, kad bērns var sākt pētniecību. Jāpadara apkārtējā vide bērnam droša. Ko nozīmē droša vide mājās, lasi šajā rakstā. Ja bērns, pamēģinot kaut ko jaunu, redz vecāku pozitīvu reakciju, tad, kļūstot pieaugušam, viņš viegli un pārliecinoši varēs sākt jaunus projektus, apgūt jaunas profesijas un realizēt sevi. Tā ir ļoti svarīga dzīves nepieciešama īpašība. Dažreiz ir skumji redzēt, kad cilvēks nerealizē savus sapņus un idejas tikai tādēļ, ka ir "iesprūdis" bērnības aizliegumos un baidās no apkārtējiem saņemt nelabvēlīgu attieksmi.
Es esmu šeit, lai parūpētos par to, kas tev nepieciešams. Tev nav jāuzņemas manas rūpes. Bieži ģimenēs mēdz būt tā, ka bērnu "iepin" laulāto attiecību problēmu risināšanā. Tas notiek, piemēram, kad mamma bērnam saka, ka tētis ir slikts un mammu ir aizvainojis, bet bērns iet pie tēta, lai aizstāvētu mammu. Proti, bērns sāk darīt mammas darbu, nostiprinot viņas pozīciju laulāto konfliktā. "Viens mans klients pastāstīja, ka pēc tam, kad tēvs bija piekrāpis mammu, viņa nolēmusi saglabāt laulību dēla dēļ, lai gan pati bijusi nelaimīga. Un vienmēr dēlam par to atgādinājusi. Klients, esot jau pieaudzis, juta atbildību par mammas laimi un sevi vainoja, ka viņas dzīve nav izdevusies. Dažreiz vecāki gaida, ka bērni viņu vietā pieņems lēmumus, taču tas graujoši ietekmē bērnu. Vecākiem ir bērniem jāsniedz to, ko viņi sagaida, bet nevis otrādi. Vācu izcelsmes psihoterapeits Berts Helingers paaudzes salīdzina ar upes tecējumu. Upe vienmēr tek vienā virzienā un nevar "apgriezties" pretējā virzienā. Tāpat arī vecāki atbild par saviem bērniem, bet nevis otrādi, un bērni atbild par saviem bērniem utt.
- Ir skaidrs, ka bērniem vecāku mīlestība nav jānopelna. Te atradīsi četras elementāras lietas, kas noteikti vairos tava bērna laimes sajūtu.
Dusmojies, esi pats un nebaidies baidīties
Es priecājos, ka tu vēlies būt pats. Ir labi un pareizi bērnā kultivēt prasmi atteikties no tā, kas viņam neder. Nereti ir sastopami klienti, kuri žēlojas, ka citiem neprot pateikt "nē". Palaist vaļā visu, kas nav vajadzīgs ir neticami noderīga īpašība. Cita starpā pastāv tāds mīts kā "Mēs esam draudzīga ģimene". Šādās ģimenēs nav pieņemts protestēt kopīgam ģimenes lēmumam, tradīcijām vai scenārijiem. Ģimenes locekļi dara vienu lietu, bērni iet vecāku pēdās, pastāv aizliegums izrādīt agresiju. Šādās ģimenēs bērnam ir grūti būt pašam, ja viņa vajadzības un vēlmes atšķiras no ģimeniskajām. Tad nākas atteikties no sava "es", lai izdabātu "mēs". Pat pieaugušam cilvēkam dažreiz ir grūti pretoties ģimenes spiedienam.
Dusmoties ir labi. Ar mums viss ir kārtībā, kad dusmojamies. Bieži var novērot pretējus vecāku viedokļus – "dusmoties nedrīkst, tas ir slikti", "kāda gan tu esi dusmu pele", "nedrīkst dusmoties, citādāk neviens ar tevi nedraudzēsies". Aizliegums dusmoties noved pie tā, ka šīs jūtas paliek neizteiktas. Tās gan nekur neliksies un bērna ķermenī turpinās "dzīvot", tās tur paliek kā "lēnas iedarbības degbumba", kas sevi var parādīt vai nu psihosomatiski vai kaut kā netieši (piemēram, bērns nekliedz, nelamājas, toties metodiski moka savu suni vai uzrīko sīkas nekrietnības), vai arī ar pārmērīgiem emociju uzplūdiem. Ir svarīgi bērnu apmācīt izrādīt savas jūtas, novirzīt to izpausmes sociāli pieņemamā veidā. Nedrīkst bojāt citu īpašumu, bet runāt par jūtām gan drīkst. "Bērnudārzā, kur vedu savu bērnu, ir speciāla vieta, kur var izteikt savas dusmas. Šis stūrītis atrodas guļamtelpā, kur uz grīdas noklāts "dusmu paklājiņš". Jebkurš bērns no grupiņas var tur aiziet un dusmās pa to izmīdīties ar kājām, tādā veidā izrādot savas jūtas," stāsta psiholoģe.
Ar tevi viss ir kārtībā, kad tu piedzīvo bailes, darot kaut ko pa savam. Bailēm, trauksmei piemīt aizsargfunkcija cilvēka dzīvē. Neilgi dzīvo tas, kurš nepiedzīvo bailes. Drosmīgs nav tas, kurš ne no neviena nebaidās, bet tas, kurš, pārvarot bailes, iet un dara savu lietu.
- Šeit atradīsi 10 iemeslus, kāpēc bērniem ir jāļauj paniķoties.
Es tevi cienu un nekad nepametīšu
Ar tevi viss ir kārtībā, kad tu skumsti, bēdājies. Bērns, kurš sastapies ar negatīvām emocijām, mācās ar tām tikt galā, tās izrādīt un novirzīt. Vecāku stratēģija, kad bērns ir sakreņķējies vai raud kādas situācijas dēļ, lai sākotnēji viņu nomierinātu, atbalsti, bet jau pēc tam apelē pie bērna saprāta, paskaidrojot, kāpēc tā ir noticis. Bieži bērnam palīdz nomierināties, kad vecāki pārrunā jūtas, kuras bērns nule kā piedzīvojis. Tas var izskatīties aptuveni šādi: "Es redzu, ka tev tagad ir bēdīgi, skumji, sāpīgi, es tev jūtu līdzi un skumstu kopā ar tevi. Bet sāpes un skumjas nevilksies ilgi, tās drīz aizies. Visiem cilvēkiem dažreiz mēdz būt bēdīgi, tāpat kā tev tagad."
Es tevi nekad nepametīšu. Bērna vajadzība pēc drošības ir aktuāla kopš pašas dzimšanas. Šis vēstījums bērnam dāvā sajūtas, ka viņš ir drošībā, pasargāts. Ja ģimenē ir nelabvēlīga atmosfēra (strīdi, klusēšana, vecāku šķiršanās), bērns jūtas apdraudēts, viņa vide brūk, un tas noved pie baiļu veidošanās. Ja netiek apmierināta bērna vēlme – justies drošībā, viņš kļūst trauksmains, sāk no kaut kā baidīties.
Tu vari būts pats un vari rēķināties, ka es par tevi priecāšos. Vecāku spēja pieņemt bērna unikalitāti atbrīvo viņu no nepieciešamības attaisnot gaidas, būt tādam, kādu viņu vēlas redzēt vecāki.
Man patīk vērot, kā tu pieaudz un kļūsti patstāvīgs. Vecākiem ir svarīgi ļaut bērnam pamēģināt kaut ko darīt pašam. Piemēram, bērns mācās pats ēst, bet viņam sākumā diezgan slikti tas padodas, karotīte virzās visur, tikai ne mutē, metra attālumā no galda viss ir nošmulēts ar ēdienu, jā, un arī pats bērns nebūt nav nekāds tīrais. Šajā brīdī mammas vēlme pieiet un pabarot bērnu, ir ļoti iespējama. Jo tā taču ir vieglāk, nekā mazgāt virtuvi, pārģērbt bērnu utt. Plus, ja bērnu baro, viņš apēd vairāk. Bet tādā gadījumā vecāki liedz bērnā attīstīt patstāvību. Bet atsevišķos gadījumos tas noved pie tā, ka mammas visu mūžu "baro" savus pa pusei pieaugušos bērnus no karotītes.
Es tevi mīlu un cienu. "Par mīlestību jau minēju, bet bērnam ir tikpat svarīgi justies cienītam, unikālam, dzimušam kaut kam gaišam un labam," uzsver psiholoģe.
- Kā audzināt patstāvīgu bērnu, lasi arī te, kur noslēpumus atklāj vecāki.
