"Meitai ir 16 gadi, bet trūkst draugu. Vakarus, brīvdienas pavada mājās, bet es redzu, ka tas sāpina. Raksturs diezgan nejauks, šī iemesla dēļ vecākā māsa neņem savā kompānijā. Esmu mēģinājusi runāt, ka jāmaina attieksme pret cilvēkiem, jākļūst elastīgākai, dažreiz savs viedoklis jāpatur pie sevis, bet saņemu atbildi, ka viss ir labi un neviens nav vajadzīgs. Zinu, ka pārdzīvo, ka nav puiša. Pati savas runas spējas esmu izsmēlusi. Psihologs? Likties mierā un priecāties, ka bērns mājās?" tā pēc padoma portāla Cālis.lv forumā taujā kāda lasītāja.
Atbildi sniedz psiholoģijas doktore, Privātās alternatīvās vidusskolas dibinātāja Airisa Šteinberga:
"No attīstības psiholoģijas viedokļa 16 gadi ir vecums, kad jau vajadzētu būt apgūtai prasmei dzīvot vienaudžu sabiedrībā, pārbaudītiem draudzības pamatprincipiem (gatavība palīdzēt vajadzīgā brīdī; otra personīgās dzīves respektēšana; konfidencialitāte; savstarpēja uzticēšanās; otra aizstāšana viņa prombūtnes laikā; izvairīšanās no drauga/draudzenes publiskas kritizēšanas - tos varētu nosaukt par draudzības "likumiem") un iegūta psiholoģiska gatavība pirmajai īstajai mīlestībai.
Agrā jaunība (laiks starp 15 un 18 gadiem) ir laiks, kad vajadzētu realizēt divus galvenos psiholoģiskos dzīves uzdevumus - noformulēt savas dzīves vērtības un izvēlēties savas profesionālās darbības virzienu. Tie ir divi vienkārši jautājumi: kas tev ir svarīgs dzīvē un ko tu gribi darīt, bet uz šiem jautājumiem parasti ir diezgan grūti atbildēt. Tāpēc cēloni situācijai neņemos nosaukt (to var tikai tad, ja situāciju izvērtē klātienē un ir vairāk informācijas), bet tāds vispārējs ieteikums varētu būt - noskaidrot, kas meitenei no sirds patīk, kas aizrauj, par ko interesējas, un, ja ir iespēja ar to nodarboties, tad arī sociālie kontakti veidosies.
Interese ir mobilizējošas, pozitīvas un intensīvas emocijas, tās dod dzīvei krāsu. Šīs emocijas var radīt arī apkārtējie cilvēki, piemēram, interesējoties par meitenes viedokli, domām, spriedumiem, pārdzīvojumiem un parādot, ka viņiem to ir svarīgi zināt.
Un, protams, gan kā pedagogs, gan psihologs ieteiktu speciālista konsultāciju. To vispirms var izmantot meitenes mamma, jo psihologs var palīdzēt noskaidrot, vai meitenei ir jāvēršas pēc palīdzības."
Citu vecāku ieteikumi un viedokļi
"Man liekas, ka te jāķeras pie pamatiem, pie empātijas mācīšanas. Varbūt meitenei tiešām šķiet, ka tad, ja viņa pasaka kādu ļoti aizvainojošu asprātību, viņa citiem šķiet varen jauka, un citi viņu apbrīno. Kad meita tev pasaka ko aizvainojošu - pastāsti viņai, kā tu jūties šai sakarā. Pavaicā, kā viņa justos, ja kāds viņai pateiktu ko tādu. Vai gribētu ar tādu draudzēties? Vai drīzāk turētos pa gabalu? Ja kopīgi skatāties filmas, kurās ir konfliktsituācijas, tad pastāsti, kā, tavuprāt, jūtas viens vai otrs cilvēks.
Es pati savulaik biju ļoti netaktisks bērns. Būtu ļoti derējis, ja vecāki būtu man kaut ko tamlīdzīgu skaidrojuši. Ja vienkārši būtu vairāk runājuši par savām un citu cilvēku jūtām. Vecākiem tomēr ir bērni jāaudzina, jāpalīdz viņiem saprast, kas apkārt notiek, un nevis tikai jāļauj visu pašiem no savām kļūdām mācīties."
"Man liekas, ka jānodala situācijas. Viens it tad, ja pusaudzis grib draudzēties, bet nesanāk. Tad jā, ir jāved uz grupu nodarbībām un tā. Otrs, - ja bērnam nemaz tos tuvos draugus nevajag. Ir tādi cilvēki, tad atliek to pieņemt. Vēl arī var būt, ka viņi savā tuvumā neredz nevienu, kurā būtu vērts ieguldīt tik daudz laika un uzmanības, kā prasa draudzība. Tad draugi var rasties ar laiku."
"Manējām arī 16. Es jau aptuveni trīs gadus nevaru viņas aizvest tur, kur viņas pašas nevēlas iet. Īpaši jau pie psihologa un uz kaut kādām mammas izdomātām nodarbībām. Tas nu ir vecums, kad pašam jau ir jāgrib tas, ko dara. Vecāki var vienīgi ieteikt. Un lielākoties jau to noraida, jo šajā vecumā "mamma neko nesaprot". Varbūt meitai ir kāda cita autoritāte - skolotājs, treneris? Tos šajā vecumā vairāk uzklausa. Bet varbūt, ka meitai patiesībā tā tiešām nav problēma. Ja tikai vakaros sēž mājās, bet dienā tiekas ar vienaudžiem skolā un hobiju lietās? Es zinu vairākas savu meitu klasesbiedrenes, kas dara tieši tāpat."
"Tas, kas ir mājās, galīgi nav rādītājs, kāds cilvēks ir ārpusē. Zinu gadījumu, kad sieviete darbā liela priekšniece, visi bijīgi pret viņu, bet ar vīriešiem galīgi neiet, pamanās viņa pati līst zem tupeles un izklāties kā paklājs veča priekšā, iebilst neko nespēj. Domāju, ka tava meita saprot, aptuveni, kā vajadzētu izturēties vienaudžu vidū, bet ir kaut kāds bet...
Nevajag iedomāties, ka tas ir kaut kāds standarts, ka visiem jābūt draugu pulciņam. Man, piemēram, daudzi cilvēki vienkārši nepatīk (nav konkrētu iemeslu - nepatīk un viss), tāpēc man ir daži "izredzētie", ar kuriem patīk tikties un kaut ko kopā pasākt. Skolas laikā parasti bija viena labākā draudzene (ik pa dažiem gadiem nomainījās), pārējās drīzāk paziņu līmenī. Es arī nemāku tā mākslīgi veidot attiecības un nemaz negribas. Vidusskolā bija pat brīdis vispār bez kārtīgām draudzenēm. Ja mamma tai brīdī mēģinātu urķēties, būtu neapmierināta un teiktu, ka viss kārtībā, neatklātos. Tāpēc es domāju - likties mierā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
