Ak, atkal sakliedzu uz bērniem... Kā turēties tam pretī
Foto: Shutterstock

Tev ir gadījies uz savu bērnu sakliegt? Pandēmijas laikā, iespējams, tas notiek biežāk nekā agrāk? Vecāki sevi vaino par bērnu problēmām un savu vainu tajā. Un var kļūt bail – vai bērnam uz mūžu nebūs emocionāla trauma, ja uz viņu uzkliedzu?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vašingtonas Universitātes psihiatrijas un uzvedības zinātņu profesore Laura Kastnere vairāk par to raksta portālā "Parent map".

Viņa atsaucas uz Dženiferas Seniores rakstu "New York Times", kur minēts pirms 20 gadiem veikts pētījums, kurā aptaujāti astoņus līdz 18 gadus veci bērni. Vairumam no viņiem nevajadzēja vairāk laika ar mātēm. Taču tas, ko viņi patiesi vēlējās – lai mātes labāk pārvaldītu savas dusmas.

Alternatīva kliegšanai

Kādēļ vecāki vispār kliedz? Parasti to dara ar mērķi pievērst bērna uzmanību, kaut ko atgādināt un labot viņa uzvedību. Pārsvarā tas nedarbojas, drīzāk tikai parāda mūsu dusmas un neapmierinātību, bet cerēto mērķi nesasniedz. Turklāt pētījumi parādījuši, ka regulāra kliegšana uz bērniem var izraisīt viņos trauksmi, depresiju un uzvedības problēmas.

Bet kas darbojas? Pozitīvais pastiprinājums. Tas varbūt šķiet grūti īstenojams. Tomēr paveicams.
Pozitīva pastiprinājuma būtība ir vēlamās uzvedības atalgošana. Kad bērnam tiek piedāvātas reālistiskas prasības un skaidri noteikti uzvedības mērķi, tu uzslavē un novērtē bērnu par ieguldītajām pūlēm. Tu arī "plānoti ignorē", ja aicinājums netiek paveikts, jo arī negatīva uzmanība var pastiprināt nevēlamas uzvedības izpausmes. Pozitīvs apstiprinājums palīdz nonākt līdz vēlamajai uzvedībai bērniem, laulātajiem, starp citu, arī delfīniem u.c. dzīvniekiem.

Astoņus līdz 18 gadus veci bērniem nevajadzēja vairāk laika ar mātēm. Taču tas, ko viņi patiesi vēlējās – lai mātes labāk pārvaldītu savas dusmas.

Lai gan šī pozitīvā stratēģija izklausās vienkārša, daudzi vecāki tomēr nonāk līdz kliegšanai. Kāpēc? Emocijas pārspēj loģisko domāšanu! Bērnu audzināšana kādā mirklī spēj mūs izvest no pacietības. Turklāt bērni nobriest lēnām, viņi gluži vienkārši nevar izpildīt visas mūsu ieceres.

Kāpēc tomēr bļaujam

Visiem vecākiem kādreiz ir grūti turēties līdzsvarā, jo īpaši pandēmijas laikā. Tomēr, lai arī var saprast vecāku nespēju noturēt emocijas un eksplodēt, bērniem tas tomēr var kaitēt.

Ir vēl pāris iemesli, kādēļ kliegšana uz bērniem kļuvusi par problēmu. Bļaušana kļuvusi par "jauno pērienu", jo pēdējās desmitgadēs vecāki, par laimi, atsakās no bērnu pēršanas. Ir arvien mazāk vecāku, kuri savu bērnu sistu vai iekaustītu, visi zina, kāds ļaunums tas ir. Fiziskās disciplīnas nodarītais kaitējums ir skaidri pierādīts. Kaut arī bērnu tiesību aizstāvji ir novērojuši, ka bērnus per retāk, šķiet, vecāku dusmas pārgājušas citur – uz kliegšanu.

Kopš vecāki atteikušies no fiziskiem sodiem un autoritāras audzināšanas metodēm, viņi uzcītīgi ir meklējuši efektīvas disciplīnas metodes. Visbiežāk es saņemu tādus jautājumus: Kā es varu panākt, lai mani bērni 1) klausītos 2) ievērotu sacīto 3) izrādītu cieņu?

Daudz grūtāk tā vietā, lai mēģinātu bērnu pakļaut ar sodiem, ir praktizēt tā saucamo "pozitīvās audzināšanas" stilu. Tomēr bērni labāk reaģē uz vecāku mīlošu un pozitīvu pieeju, ar saprātīgiem noteikumiem un respektu pret bērnu jūtām.

Bērni ir emocionāli drošāki un vairāk sadarbojas, ja vecāki izmanto pozitīvas uzvedības vadīšanas pieejas.

Protams, nav viegli sniegt emocionālo drošību un labi pašregulēties, ja mājās ir haoss un "pandēmijas stress".

Pārlieku liels "pandēmijas stress"

Ak, atkal sakliedzu uz bērniem... Kā turēties tam pretī
Foto: Shutterstock

Vai vecākiem ir reāli spēt izvairīties no kliegšanas pandēmijas laikā? Vai jāpriecājas, ka vismaz izdodas nepielietot fizisku sodu?

Bļaušana ir negatīvu emociju uzliesmojums. Un šādas emocijas pandēmijas laikā sakrājas jo īpaši. Ne visiem bijusi iespēja praktizēt sevis nomierināšanas paņēmienus, lai mazinātu iespēju kliegt.

Bērni un pusaudži ienes savas negatīvās emocijas ģimenes emociju katlā, kurš jau tā vārās. Protams, tas ir izaicinošāk, ja paši vecāki ir stresā. Turklāt tas, ka ir mazākas iespējas satikties mācību un jebkādā sociālajā vidē, mazākas aktivitāšu iespējas, veicina to, ka bērni ir satrauktāki, skumjāki, dusmīgāki un trauksmaināki. Vecāki arī var nogurt no savu bērnu nastas un zaudējumu pārdzīvojumiem.

Pozitīva pastiprinājuma būtība ir vēlamās uzvedības atalgošana.

Bērns var tikt galā ar kādu nepilnību vecāku audzināšanā, taču viņam kopumā ir vajadzīgs pietiekami labs, uzticams vecāks, lai būtu stabilas iespējas veidoties par veiksmīgu un veselīgu pieaugušo. Problēma, ka daudzi vecāki šajā laikā jūt, ka nespēj būt pat "pietiekami labi".

Tikai laiks un pētījumi parādīs, cik tiešām kaitīga veselībai bijusi kliegšana un stress pandēmijas laikā. Un, protams, būs jāņem vērā ekonomiskā, tautību un sociālā nevienlīdzība.

Tomēr mani aizkustina, ka daudzi vecāki pieliek pūles, lai spētu būt mierīgi un starp prioritātēm iekārto tādus ģimenes rituālus kā pastaigas, spēļu vakarus un kopīgu laika pavadīšanu.

Zelta vidusceļš

Ak, atkal sakliedzu uz bērniem... Kā turēties tam pretī
Foto: Shutterstock

Esmu dzirdējis, ka daudzas ģimenes runā par pandēmiju. Tajās novērtē, ka vairāk laika ir ģimenes brīvā laika pavadīšanai, rotaļām, jauniem vaļaspriekiem, gulēšanai, ēdiena gatavošanai mājās un sarunām par jūtām. Arī šajās ģimenēs piedzīvo stresu un sabrukumu, bet līdzsvaro to ar kopīgām aktivitātēm un dalīšanos jūtās.

Mani aizkustina, ka daudzi vecāki pieliek pūles, lai spētu būt mierīgi un starp prioritātēm iekārto tādus ģimenes rituālus kā pastaigas, spēļu vakarus un kopīgu laika pavadīšanu.

Es domāju, ka daudzi bērni atskatīsies uz šo laiku nostaļģiski. Pat piedzīvojuši laiku slimnīcā, kara karu un dabas katastrofas, bērni novērtē vecāku centienus smagos apstākļos nodrošināt labu, drošu dzīvi.

Nevajadzētu par zemu novērtēt parasto mazo lietu burvību, piemēram, nodarbošanos ar mākslu, grāmatu lasīšanu un muguras masāžu. Bērni ar laiku novērtē, ka vecāki sanākuši un piedāvājuši mauz kopābūšanas brīžus.

Bļaušana ir mazāk toksiska, ja tā notiek reti, vidē, kur lielākoties ir mīlošu māju sajūta un patiesi centieni darīt labāko. Kur vecāki vēlas izteikt savas jūtas cieņpilnā veidā un prot pašregulēties. Vecāku vērienīgais mērķis ir apslāpēt vēlmi kliegt un uzvesties tādā veidā, kādu viņi vēlētos uzvedamies savus bērnus.

No vecākiem vienmēr tiek gaidīts, ka viņi efektīvāk kontrolē sevi nekā viņu bērni. Bet, ziniet, vecāki ir tikai cilvēki! Cīnīties ar emocionālu paškontroli nozīmē būt cilvēkam. Jo īpaši pandēmijas laikā. Mēs visi darām visu iespējamo, pat ja reizēm kliedzam un nākamajā brīdī cenšamies rīkoties labāk.

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Emocionāla vardarbība Bērns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form