Par to, kā būtu jārīkojas vecākiem, ja bērnam radušās grūtības attiecībās ar vienaudžiem, portālā "Detimail" stāsta ģimenes psiholoģe Irina Česnova.
Šādos brīžos katram vecākam ieslēdzas kaut kas savs, piemēram, ataust atmiņā sāpīgie pārdzīvojumi no paša bērnības ("Es biju izsmiekla objekts", "Par mani smējās", "Mani nepieņēma"). Un gribas izdarīt tā, lai šīs sāpes pazustu. No tā arī rodas vērtējums un padomi: "Nepievērs uzmanību", "Tu, droši vien, pats sāki", "Negrib ar tevi draudzēties, tad arī nevajag". Tikai bērniem šādi padomi ne vienmēr palīdz mācīties veidot attiecības, saprast sevi un citus, un nezaudēt savu jūtu vērtību.
Neatgaiņājies no bērna
Psiholoģe sāk ar to, ko nevajag darīt. Piemēram, atgaiņāties no bērna, izvēlēties stratēģiju – "neiejaukties", gan jau pats tiks galā. Kāpēc tas nekam neder? Tāpēc, ka bērns atrodas viens šajā neizprotamajā un trauksmainajā situācijā. Viņam vēl ir maz pieredzes, viņš ir apjucis un nezina, kā labāk no šīs situācijas izvairīties. Jebkura vecuma bērnam ir svarīgi apzināties, ka viņš ir pasargāts, ka viņam ir uz ko paļauties un ir kam palūgt palīdzību.
Nevaino bērnu
Nesaki viņam: "Tu vienkārši neproti draudzēties", "Droši vien, tu pats to provocēji". Vai šajās frāzēs ir kaut kas konstruktīvs? Kā tās uzlabo situāciju? Kā tās māca mazajam cilvēkam draudzēties, vienoties, ņemt vērā savas un citu intereses, parādīt iejūtību, līdzi jušanu, un ja nepieciešams, aizstāvēt sevi?
Nepadari bērnu par upuri
Savā bērnā redzēt tikai upuri, kurš cieš no netaisnīgiem uzbrukumiem, to viņam arī translē ("Nabadziņš, labiem cilvēkiem vienmēr tā notiek"), apkārtējos dēvēt par tirāniem ("Viņiem vienkārši skauž"), bet pašam sev piemērot glābēja lomu ( "Lūk, es ar tevi rīt aiziešu un lai tikai pamēģina kāds tev ko nodarīt!") – ir ceļš uz nekurieni.
No šiem trīs punktiem – upuris – tirāns – glābējs sanāk tā dēvētais "Karpmana trīsstūris", kurā attīstās visas neveselīgās savstarpējās attiecības. Tas ir bīstams ar to, ka šajā trīsstūrī var iestrēgt uz ilgu laiku, pārvietoties no vienas lomas uz citu, ieciklēties šajā konstrukcijā arvien vairāk.
Piemēram, esot glābējs, tu vēlies "atriebties tiem, kuri dara pāri", un, lūk, tu jau atrodies tirāna lomā, vicinot revanša zobenu! Bet, ja esi saņēmis sajūtamu pārmetumu un neko nedari ar to, jūties kā kareivīgās pasaules upuris. Šie uzvedības modeļi nenesīs gandarījumu un laimi, uzsver psiholoģe.
Atzīsti bērna pārdzīvojumus par realitāti
Atspoguļo viņa jūtas. "Kad no tevis novēršas, nevēlas ar tevi sarunāties, rotaļāties vai draudzēties, tas ir sāpīgi", "Nezināt, ko darīt, vai dusmoties šādā situācijā ir pilnīgi dabiski", "Ir ļoti nepatīkami dzirdēt tādus vārdus", "Es redzu, ka tev ir skumīgi", "Man arī vienreiz bērnībā saplēsa somu, un bija bēdīgi līdz asarām".
Uzklausi visu sīkumos bez vērtējuma un apspriešanas
Pavaicā bērnam, vai viņš pats redz, kā iespējams šo situāciju atrisināt (dažreiz bērni paši atrod gudru risinājumu). Ja bērns vaicā, kāpēc viss tā notiek, var atbildēt, ka lieta nav saistīta ar to, ka ar kādu no mums kaut kas nav kārtībā. Mēs nedalāmies, kurš ir labāks un kurš sliktāks. Visi cilvēki ir dažādi, katrs no mums ir ar savām īpatnībām. Un daži no mums tik ļoti atšķiras, ka mēs vienkārši nevaram ar viņiem atrast kopīgu valodu. Ar šādiem cilvēkiem ir jāievēro distance un mazāk jākomunicē. Bet bērni uzvedas tā tāpēc, ka viņiem ir maza pieredze, viņos pašos var būt daudz pārdzīvojumu, nepārliecības vai sāpes, un viņi vēl nav iemācījušies komunicēt tā, lai citiem nenodarītu sāpes.
Piedāvā kopīgi pameklēt risinājumu
Ja bērns lūdz pateikt priekšā, kā viņam rīkoties konkrētajā situācijā, pameklējiet risinājumu kopā, paļaujoties uz galvenajiem attiecību noteikumiem: cieņa pret sevi un citiem. Tu vari sacīt:
"Ja jūs sakāvāties un tev šķiet, ka pareizi būtu salabt un vienam otram atvainoties, vari izdarīt pirmo soli, tas ir ļoti cienīgi".
"Nākamreiz, ja Anna tev teiks, ka esi muļķe, vari atbildēt, ka tev ir nepatīkami to dzirdēt, ka tu uzskati: apsaukāties nedrīkst. Bet ja tas atkārtosies atkal un atkal, vajadzēs padomāt, vai tev turpināt draudzēties ar viņu".
"Ja Toms atkal gribēs grūstīties, apstādini viņa roku. Pasaki, lai nenāk tev klāt. Ja tas nepalīdzēs, mierīgi vērsies pie skolotāja un pastāsti viņam par to".
"Tu vari tieši pavaicāt Sanitai, kāpēc viņa tā rīkojas, kādēļ viņai vajag, lai meitenes ar tevi nedraudzētos. Un kā viņa justos, ja kāds pierunātu meitenes nedraudzēties ar viņu".
Parādi bērnam, ka tu viņu mīli
Pasaki viņam priekšā, ko un kā darīt, lai cienīgi sevi aizstāvēt. "Nav nepieciešams attaisnoties, līst virsū tiem, kuri apsaukājas, ar kulakiem, bēgt vai raudāt. Saglabā mieru. Pārliecinoši raugoties acīs, pasaki, ka tev nepatīk, ja tevi šādi apsaukā."
Ja citus bērnus tavs protests tikai vēl vairāk kaitina, maini taktiku. Parādi tiem, kuri smejas, ka viņu neveiksmīgie joki nekādi tevi neaizskar. Jo tā nav patiesība un uz tevi nekādi neattiecas. Ja ir iespēja, pagriezies, paraustot plecus, un mierīgi ej prom no šīs vietas vai šīs kompānijas.
Ja tu nevari aiziet, parādi, ka tevi ne tikai nesatrauc teiktais, bet tev pat ir aizraujoši vai pārsteidzoši dzirdēt to, ko par tevi saka. Vai liec saprast, ka tu pret citiem izturies daudz labāk, nekā pret tevi, un viņam nebūs nekā cita, ko uz to atbildēt: "Tu esi stulbs! – "Bet es uzskatu, ka tu esi ļoti gudrs", "Tu esi resns!" – "Bet tu gan esi malacis – slaids un pievilcīgs".
Konflikta vai mobinga gadījumā vērsies pie pedagogiem
Šajās situācijās uzreiz būtu jāiejaucas pieaugušajiem, iestājoties aktīvā aizsardzības pozīcijā par savu bērnu. Nopietns konflikts ir sava veida liels strīds vai stabila, atklāta nepatika vienam bērnam pret otru. Ja tavs bērns atrodas konflikta epicentrā, sazinies ar klases audzinātāju: "Mans bērns stāsta to un to, es esmu noraizējies, es domāju, ka notiekošais ir bīstamas agresijas izpausmes. Kā tas izskatās jūsu acīs? Ko varētu darīt? Pārrunāsim situāciju ar visu iesaistīto bērnu vecākiem."
Turpinājumā lasi vēl citus rakstus par šo tēmu.
Bezspēcība vardarbības priekšā. Latvijas problēma – augstais tolerances līmenis
Sabiedrība Latvijā ir ļoti toleranta pret vardarbību, tā netic, ka šīs izpausmes rada problēmas, līdz ar to ir visai neiespējami vardarbību izskaust skolā un jebkurā citā vidē, norāda Jānis Lapa, pusaudžu psihologs.
Vēstījums skolēniem – kas ir vienaudžu vardarbība un ieteicamā rīcība
Skolā nevienam nav svešas situācijas, kad bērni un jaunieši ir neiecietīgi viens pret otru. Skolēni savstarpējos konfliktus un nesaskaņas mēdz risināt nežēlīgi un agresīvi.
13 pazīmes, kas liecina – par tavu bērnu skolā ņirgājas
Jaunais mācību gads jau iešūpojies. Daudziem skolēniem tas ir priecīgs notikums, ļoti iespējams, vasara jau nedaudz garlaikoja, turpretī citiem bērniem nepavisam negribas atgriezties pie mācību grāmatām un skolas dzīves. Tomēr vēl dažiem doma par atgriešanos skolā izsauc spēcīgas bailes, jo labi zina - viņus gaida ņirgāšanās.
Bērnu tipi, kuriem skolā varētu būt sarežģīti mācīties
Skolā bērns iet ne tikai tādēļ, lai gūtu zināšanas. Viņam ir jākomunicē, jādraudzējas, jāpiemēra sev dažādas sociālās lomas. Tāpēc ir svarīgi, lai bērns atrastu kopīgu valodu ar vienaudžiem un adaptētos skolotāju prasībām. Bet nebūt ne visiem bērniem tas izdodas viegli.
Pazīmes, kas liecina – tavs bērns skolā kritis par apsmiešanas upuri
Ikviens pieaugušais zina, cik nežēlīgi var būt bērni – īpaši skolā. Ņirgāšanās ir kļuvusi par teju parastu parādību. Taču fiziskās rētas sadzīst, bet, lūk, morālās var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu un spēcīgi ietekmēt bērna psiholoģisko stāvokli.
Puiku skolā apceļ; kā celt pašpārliecību – tēta palīgā sauciens
Vienaudžu savstarpējās attiecības skolā – jautājums, kas būs aktuāls vienmēr. Vieniem komunikācija ar citiem problēmas nesagādā, citiem – pat visai iespaidīgas. Tieši tikpat aktuāla lieta mūsdienās – vecāki skrien kā vāveres ritenī, kamēr bērni paliek kaut kur otrajā plānā, kā rezultātā viņiem pat pazūd interese par realitāti un kopābūšanu ar vecākiem.
Ņirgāšanās skolā – bieži sastopams vardarbības veids. Rīcības plāns, kā atpazīt un novērst
Ņirgāšanās skolā ir bieži sastopams vardarbības veids ar izteikti negatīvu ietekmi uz bērna vai pusaudža psihi. Ņirgāšanās (no angļu valodas bullying) tiek definēta kā spēka un pārākuma demonstrēšana pret citu personu, kas tiek realizēta caur agresiju, ietverot negatīvu vārdisku, sociālu un fizisku rīcību ar naidīgu nolūku, tādējādi radot upurim ciešanas. Šāda rīcība tiek īstenota caur spēku samēra atšķirību starp varmāku un upuri un vairākkārt atkārtota.
Skolas vecuma bērna agresijas dažādās sejas un biežākie cēloņi šādai uzvedībai
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) pēdējo gadu laikā vairākkārt saņēmusi informāciju par gadījumiem, kad skolēnu agresīvā uzvedība rada pamatotus draudus savai, citu izglītojamo un izglītības iestādes darbinieku veselībai, dzīvībai vai drošībai. Šī rīcība izpaužas, uzbrūkot vienaudžiem un skolotājiem, izmantojot asus priekšmetus, regulāri emocionāli pazemojot, lietojot rupjus vārdus, bojājot skolas inventāru u.tml. Šādi gadījumi praksē kļūst arvien biežāki un izglītības iestādes jūtas bezspēcīgas situācijas risināšanā.
Kniebšana, grūstīšanās, apsaukāšanās – tipiskākās mobinga izpausmes bērnudārzā
Vārdu "mobings" Latvijā iepazinām salīdzinoši nesen, bet nu jau šķiet, ka to atpazīst gana daudz cilvēku. Šoreiz palūkosim, kā mobings var izpausties bērnudārzā un kāpēc ir svarīgi jau bērnu pirmsskolas vecumā darboties preventīvi, lai bērniem un viņu vecākiem skaidrotu tā kaitniecisko iedarbību. Portālu "Cālis.lv" konsultē "Centrs Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma.
Pusaudzis skolā tiek apcelts: kā pamanīt un ieteicamais rīcības plāns
Mobings jeb sistemātiski pāridarījumi pusaudžu vidū nav jauna parādība, tā ir bijusi sastopama jau kopš seniem laikiem. Skatoties no pieaugušā viedokļa, pāridarīšana pusaudžu vidū ir gan bezjēdzīga, gan nežēlīga, bet, diemžēl, tā ir bieži sastopama. Liela daļa no pieaugušajiem ar to ir saskārušies, paši būdami pusaudži.
