2018. gadā Latvijā tika veikti 6098 aborti, kas ir mazāk nekā 2017. gadā, kad to skaits sasniedza 6599 vai 2016. gadā, kad abortu skaits bija 7370, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Kaut aizvien mazāk sieviešu dažādu iemeslu dēļ nolemj spert šo soli, ik dienu vēl aizvien sievietēm pasaulē, uzzinot par grūtniecību, ir jāpieņem lēmums – ļauties vai veikt abortu.
"Šis būs stāsts par jaunu meiteni, kas, palikusi stāvoklī, izlemj veikt abortu, vispār neapsverot citu risinājumu. Un tagad, pēc septiņiem gadiem un ar mazu puisēnu uz rokām, to ļoti nožēlo. Tas būs par mani," savu pieredzes stāstu aizsāk Katrīna Zvaigznīte. Viņa piekrita ar portāla "Cālis" lasītājiem dalīties savā stāstā par abortu – kāpēc toreiz, vēl pusaudžu gados, pieņēma šādu lēmumu un kāpēc šodien to nožēlo.
Katrīna uzskata, ka daudzas sievietes, kas ir veikušas abortu, to noklusē, neapzinoties, ka viņu pieredze var izglābt kādu mazu dzīvībiņu. "Es arī ilgi nerunāju, līdz apzinājos, ko esmu izdarījusi un ka mana pieredze varētu kādai palīdzēt," viņa stāsta.
"Man bija 18 gadi, pēdējā vidusskolas klase, visa dzīve priekšā, tomēr viss nenotika, kā vēlējos. Tā visvieglāk pieejamā kontracepcija, respektīvi prezervatīvi, pievīla vairākkārt – tie plīsa. Dzēru avārijas kontracepciju, bet pēdējā reizē tā nenostrādāja. Meklēt citu izsargāšanās metodi iedomājos tikai tad, kad bija jau par vēlu.
Aizgāju pie ārsta, kur izskanēja tas teikums, no kura vienmēr biju baidījusies – tu esi stāvoklī. Galvā tikai viena doma – aborts, jo esmu taču jauna, bērns visu sabojās. Nekāda bērna taču nemaz nav. Kaut mamma mēģināja mani atrunāt, es viņu vispār nedzirdēju. Sirds nocietinās, neļauj apjaust, ko patiesībā dari. Ārsts pirms procedūras vēl pārjautā: "Vai tiešām to vēlies?" Un nodomāju, kas tas par stulbu jautājumu, ko tad es tādu daru?
Un tad pienāca 24 gadi, pieteicās bērniņš, īsti plānots nebija, bet tika dota iespēja pašam pieteikties, ja būtu tā lemts. Joprojām nesapratu, kas mani sagaida. Topošā vecmāmiņa un citi tuvi cilvēki iespiedzās no prieka, bet es tikai paraustīju plecus – nu jā, tagad būtu jāpriecājas. Man laikam ir slikta iztēle, jo nejutu nekādas pārmaiņas vai saikni ar mazo dzīvībiņu.
Un tad pēc deviņiem mēnešiem pienāca tā satikšanās, man uzlika uz vēdera mazu cilvēciņu, un es beidzot sapratu ... Šī kļuva par manas dzīves laimīgāko dienu... un vienlaicīgi ļāva man apzināties savas dzīves lielāko kļūdu. Man kā duncis iedūrās sirdī – varēja taču būt divi. Man nebija ne jausmas, ka varu kādu tik stipri mīlēt un dievināt, un asaras bira par izdarīto izvēli pirms septiņiem gadiem...
Esmu vairāk prāta, ne sirds cilvēks. Man vajadzēja reālu, mazu cilvēciņu uz vēdera, lai saprastu, ka esmu mamma. Žēl, protams, bet zinu, ka ar nākamajiem grūtniecību izbaudīšu pilnīgi citā līmenī.
Esmu pateicīga augstākajiem spēkiem par savu dēliņu, ka aborts nav ietekmējis manu auglību, bet ko darīt sievietēm, kas tā arī netiek pie bērniņa jaunībā izdarīta aborta dēļ? Vainas apziņa noteikti viņas sagrauj.
Man sirds sažņaudzas, domājot par meitenēm, kas grib rīkoties tāpat kā es 18 gados, un gribas kliegt "Nedari to!". Šī ir tā reize, kad mācīties no citu kļūdām būtu svētība.
Es ceru, ka mans stāsts sasniegs kādu, kas jau pieņēmusi lēmumu vai apsver veikt abortu, uzskatot to par vienīgo izeju, bet tā noteikti nav. Tas var izrādīties tavas dzīves sāpīgākais un nepareizākais lēmums.
Atver savu sirdi, ielaid sevī mīlestību uz bērniņu, kas jau ir pieteicies un ļauj viņam būt! Kad viņš piedzims, sapratīsi, par ko es runāju, jo to laimi var tikai sajust, to nevar izstāstīt."
