Jūlija dzīvo Latvijā, kurp viņu atvedusi mīlestība. Viņa ir dzimusi Krievijā, daudz ceļojusi, ilgāku laiku dzīvojusi Portugālē, kur mitinājās kopā ar bijušo vīru. Tālākais ir viņas stāstījums.
Mans mīļākais dzīvesstāsts
Šis ir mans mīļākais dzīvesstāsts. Kad vien to stāstu, tas aizkustina klausītāju un manu sirdi. Neviena mana vēlēšanās nav piepildījusies tik spēcīgā un (it kā) neiespējamā veidā.
Es uzaugu parastā padomju ģimenē. Man pat paveicās – pilnā ģimenē. Mamma, tētis, vecākā māsa. Mazītiņš divistabu dzīvoklītis hruščovkā nabadzīgā Čeļabinskas rajonā. Mums pagalmā bija divdesmit gadus vecs zaporožecs (Tikai vasarā! Ziemā to, protams, nevarēja iedarbināt.).
Māsa aizbrauca mācīties daudzu tūkstošu kilometru tālumā, kad man bija astoņi gadi. No tā brīža es augu kā vienīgais bērns.
Mēs ar mammu bijām lielas draudzenes. Viņa mani audzināja salīdzinoši brīvi, reizēm nedroši emocionāli, bet kopumā – dvēseliski, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Es vienmēr zināju, ka viņa mani mīl. Ka es viņai esmu īpaša. Un neiedomājami talantīga. Viņa man maz ko aizliedza, vispār maz kontrolēja un daudz strādāja. Es augu kā savvaļas augs – kaklā atslēga un deguns iegrimis kārtējā grāmatā.
Ar tēti... Ak! “Tētis saglabāja tavas lokas, kad divu gadu vecumā tev tās nogrieza”, “lai Jūlija paprasa tētim – viņš neatteiks”. Tētis man uz dārziņu atnāca pretī ar jauniem ratiņiem. Tās ir manas agrās bērnības atmiņas. Vai tas, ko man par viņu stāstīja.
Vienā skaistā vai briesmīgā dienā tēvs pārnāca mājās pārdzēries, nolika uz galda pudeli un teica mammai: “Desmit gadi beigušies, dārgā. Piedod.” Un viss.
Pēc tam... Kad man bija pieci gadi, bet jaunajā Krievijā sākās 1994. gads, viņš sāka dzert. Kaut gan es meloju. Politikai ar to nav nekādas saistības.
Vienkārši desmit gadus pirms tam mamma ar viņu gandrīz izšķīrās – viņš savos trīsdesmit gados stipri dzēra, “izlidoja” no universitātes, strādāja, Dievs zina, par ko... Viņa teica – vai nu atmet dzeršanu, vai arī es tevi pametīšu. Viņš neiedomājami mīlēja mammu. Viņš atmeta dzeršanu. Ārstējās, kodējās. Uz desmit gadiem.
Mamma pēc tam teica – tas bija gan labi, gan slikti. Viņi vairs nevarēja iet cilvēkos – skatoties uz pudeli, tēvu pārņēma dusmas. Uz mājām arī nevienu nevarēja vairs aicināt... Tomēr pa šo laiku viņi nopirka dārzu, mašīnu, nomainīja dzīvokli uz lielāku, piedzemdēja mani. Un...
Vienā skaistā vai briesmīgā dienā viņš pēkšņi pārnāca mājās pārdzēries, nolika uz galda pudeli un teica: “Desmit gadi beigušies, dārgā. Piedod.” Un viss.
Būtībā man vairs nebija tēva. Viņš, jau tā noslēgts cilvēks, ievainojams, ietiepīgs, no manas dzīves emocionāli vienkārši pazuda. Pa piecpadsmit gadiem es neatceros nevienu kopīgu sarunu, kas būtu dziļāka par vienošanos: “Ko mēs ēdīsim vakariņās, meit?” Būdama jau pieaugusi, jutos ļoti neveikli, kad viņš mani satika pēc dejām, – līdz mājām bija jāiet desmit minūtes, bet mums nebija, par ko runāt. Kaut gan, protams, es biju ļoti pateicīga par šīm tikšanās reizēm – vienai iet pa tumšajām ielām bija bailīgi.
Bet bērnība... Visskaidrāk es atceros viņa nedēļu ilgās dzeršanas. Pudeļu atrašanu un pārslēpšanu, naudas izvilkšanu no kabatām. Skandālus ar mammu. Viņš nebija agresīvs, taču tas bija pretīgi. Pēc tā, kā viņš slēdza durvis, es jau sapratu, kādā stāvoklī viņš ir.
Kad man bija piecpadsmit, viņš gandrīz mūsu vannā nomira, sarijies vilkābeles. Spiediens nokritās gandrīz pavisam. Man bija bail. Mamma metās viņu glābt, bet mani aizsūtīja sagaidīt “ātros” lejā. Atdzīvināja. Viņam bija insults vai kas tāds... No tās reizes viņš gandrīz nedzēra – nevarēja. Taču kaut kādā ziņā ar viņu dzīvot kļuva vēl nepanesamāk...
Saka, ka nevar nodzert augstāko izglītību. Viņam tas izdevās (kaut arī nepabeigtu). Viņa runa pa dzeršanas un mazkvalificēto darbu gadiem noveda līdz tam, ka viņa teikto bija grūti saprast, un tas bija sāpīgi. Intereses saruka līdz sporta raidījumu un ziņu vērošanai diendienā.
Kad veselība sāka pievilt, viņš pārvērtās par katru nieku īdošā trīsgadniekā. Tas bija ļoti grūti.
Viņš vienu vienīgu reizi atbrauca pie manis uz Portugāli, un es jau nākamajā rītā raudāju uz vīra pleca – ak Dievs, kā es izturēšu veselu mēnesi ar viņu vienā dzīvoklī?!
Tikai nesaki tēvam
Mamma... viņa nekad nebija laimīga laulībā. Mēs, bērni, visu laiku mudinājām viņu šķirties. Bet – deviņdesmitie... Viņa neuzdrīkstējās. “Jā, viņš dzer, bet nesit, ir kluss un mājās nes algu. Un vispār – tā kā viņš neviens mani nekad nav mīlējis un nemīlēs.”
Galu galā tolaik daudziem bija līdzīgi un daudziem vispār ģimenē nebija tēva. Viņi, starp citu, joprojām ir kopā. Māte ir samierinājusies. Iegrimusi savos hobijos. Priecājos, ka viņai ir mana māsa un viņas bērni – ir, ar ko nodarboties. Agrāk bija tikai – pasniedzējas darbs, komisijas...
Viņa ģērba mūs ķīniešu drēbēs, kas pirktas tirgū, taču panāca, ka mums ir labākā iespējamā bezmaksas izglītība.
“Vai es drīkstu runāt no tava konta?” – prasīja mamma. “Un tēvam nesaki, viņam nepatiks, ka es sarunājos ar kaut kādu veci.”
Vienas mācības nepabeidzu. Tad dzīvoju divus gadus pie vecākiem, nu jau netālu no Maskavas. Kaut kur strādāju, atkal mācījos, atkal pametu... pārēdos, mocījos ar bulīmiju un depresiju. Mācījos izdzīvot mātes skandālos par tēmu – kā es izniekoju savu dzīvi un izglītību.
Vēl es vienmēr biju atbildīgā par datoriem – pati uzstādīju programmas, pati tīrīju datoru un “izdzinu” vīrusus.
Reiz mamma man palūdza – viņas sens draugs vēloties parunāt ar viņu “Skype”. Viņš pat palūdza mums nopirkt kameru, bija atsūtījis tam naudu. Labi, es visu organizēju, palīdzēju. “Skype” tieši nesen bija uzradies, un es biju priecīga to “atkost”. Visu uzstādījām, pieslēdzām. “Vai es drīkstu runāt no tava konta?” – prasīja mamma. “Un tēvam nesaki, viņam nepatiks, ka es sarunājos ar kaut kādu veci.”
Labi, vai man žēl? It kā es vispār runātu ar tēvu. Bet tas vīrietis izrādījās... iespaidīgs. Maigi izsakoties. Savos sešdesmit viņš bija garš, stalts, līdzsvarots, runāja ar vieglumu, gandrīz ar neciešami saldu akcentu no valsts ar mūžīgo vasaru. Galvenais – KĀ viņš runāja! Es varēju viņā klausīties stundām. Par vēsturi, socioloģiju, bioķīmiju... Mamma ar viņu sarunājās aiz aizvērtām durvīm, bet reizēm arī es viņā paklausījos un varēju izjautāt.
Tad es viņu atcerējos. Es taču viņu reiz biju redzējusi! Kad man palika 16! Mamma toreiz mani ar viņu iepazīstināja – re, uz nedēļu ieradies sens draugs! Un viņa ar mani palielījās. Man viņa kā noslēpumu pateica – viņam ir nauda, viņš vēlas man uzdāvināt kaut ko, nekautrējies. Es arī nekautrējos.
Tā es saņēmu savā dzīvē pirmo fotokameru. 2004. gadā! Toreiz ne visiem bija pat telefons. Bet man – maziņa, tomēr – kamera!
Vairāk no tās tikšanās reizes es neko neatceros – tumšs, sniegs, trolejbuss, mēs kaut kur braucam un mūs mētā pa visu salonu. Viss.
Te nu es ar viņu varēju beidzot parunāt. Viņš bija ārsts, profesors, daudz dzīvē redzējis un mācēja izteikties. Es aizrautīgi viņā klausījos.
Reiz es mammai pajautāju – tomēr kas tas ir par vīrieti? Sak, neesmu jau vairs maziņa. Un es pat pa kluso biju dzirdējusi, ka māte minēja viņa vārdu emocionāli spēcīgos brīžos. Tagad jau es saprotu, kā vārds tas bija...
Viņa skumji pasmaidīja: “Jā, meit. Viņš ir manas dzīves mīlestība. Viņš kādreiz ārstēja tavu māsu, tā mēs iepazināmies. Viņš toreiz bija kā no citas planētas – izglītots, nodrošināts, gudrs. Galīgi ne tāds kā vīrieši līdzās. Bet bez tā.... Tu redzi, cik viņš ir apburošs. Viņš visiem patīk – piecgadniekiem un deviņdesmitgadniekiem. Viņam vienmēr riņķī bijušas sievietes. Turklāt viņš nekad nav pametis savu sievu un dēlu. Es... negribēju kļūt viena no daudzām. Tāpēc kļuvu par draudzeni. Vismaz viņš joprojām mani ciena un, redzi, pat sauc mūs ciemos!”
Pajautāju mātei klusiņām: “Mammu, vai tiešām nav nevienas, pat ne miljardās iespējas, ka viņš tomēr ir mans tēvs?”
“Nē, aizmirsti par to!” viņa asi atteica.
Ak, mammu...
Es pieņēmu viņas atbildi, taču dvēselē jutos nemierīga. Droši vien viņš bija apbūris arī mani, kā gan citādi to izskaidrot?
Un tad sākās dzejoļi. Daudz dzejoļu. Kilometriem. Ik dienu.
Reiz es uzrakstīju vienu šim vīrietim, tas sākās ar vārdiem: “Ak, kāpēc jūs neesat mans tētis!”
Mamma atrada šo lapiņu un bija šausmās. Teica – tu esi jukusi, meit, dod to šurp tūlīt pat, nedod Dievs, ieraudzīs tēvs!
Es, negribīgi atdevusi dzejoli, pajautāju viņai klusiņām: “Mammu, vai tiešām nav nevienas, pat ne miljardās iespējas, ka viņš tomēr ir mans tēvs?”
“Nē, aizmirsti par to!” viņa asi atteica. “Par ko tu vispār mani uzskati?!”
Es pacentos to aizmirst. Mēs toreiz neaizbraucām pie viņa ciemos. Un viņš drīz vien arī pazuda no mūsu redzesloka.
Lūdzu, piezvaniet man un parunājiet ar mani!
Gāja gadi.
Es sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem ar draugu, strādāju, devos daudzos ceļojumos. Pēc tam – apprecējos un dzīvoju Portugālē.
Laulībā bija labi. Alekss, mans vīrs, priecīgi un entuziastiski centās mani sasildīt. Es viņam uzticējos un, liekot savu problēmu un slimību mozaīku daļiņu pa daļiņai, beidzot pamazām emocionāli atvēros kā apliets augs. Mācījos ieskatīties sevī, atzīt savas ēnas jūtas, ticēt, ka esmu mīlestības un apbrīnas cienīga.
Protams, mēs tikām arī līdz vecāku tēmai.
Par tēvu... Es jau iepriekš par to minēju – man no viņa šķebināja. Es necietu viņa runu, ārieni. Viss viņā atvairīja.
Kāpēc? Kā tā? Es nezināju un nespēju sev to izskaidrot. Tā kārtīgi arī necentos. Kad viņš vienīgo reizi Portugālē pie mums padzīvoja, es sapņoju, lai viņš ātrāk aizbrauktu un nekad, nekad neatgrieztos. Un vispār – kāda vispār jocīga doma – iztēloties, ka viņš nav mans tēvs... Briesmīgi. Bet godīgi.
Mēnesi pēc viņa aizbraukšanas es, izelpojusi un priecīga, ieņēmu bērnu. Vecāku tēma aizgāja otrajā plānā.
Piedzima dēls. Un mana pasaule apgriezās kājām gaisā.
Pēkšņi kādā no šādām dienām, ak, nē, ne kādā, tieši 2016. gada 8. martā, es to lieliski atceros, es pēkšņi ieslēdzu “WhatsApp”, kurā nezin kāpēc nebiju ieskatījusies mēnešiem.
Es atceros to marta dienu. Dēlam vēl nebija četri mēneši, un mēs ar viņu sēdējām mājās un izmisīgi gaidījām pavasari. Izmisīgi vārda tiešajā nozīmē. Man bija slikti. Katru dienu, no rīta līdz rietam... Un pēc tam atkal – es teju izdzīvoju. Mani glāba tikai mācības – kāds velns parāva mani mācīties par dūlu? Vēl glāba sarunas “Skype” ar tādām pašām māmiņām no kursa. Cik pa dienu varēju, tik sarunājos. Tikai lai nepaliktu viena. Nedomātu. Neiegrimtu sevī un izmisuma bezdibenī. Vienkārši nodzīvot līdz vakaram, līdz atnāk vīrs...
Kad nebija draudzeņu, krievu svētkos un vakaros – pēc viņu laika joslas –, bija visgrūtāk. Tādās stundās es klausījos dziesmas un dziedāju, bezgalīgi šūpojot un barojot dēlu...
Pēkšņi kādā no šādām dienām, ak, nē, ne kādā, tieši 2016. gada 8. martā, es to lieliski atceros, es pēkšņi ieslēdzu “WhatsApp”, kurā nezin kāpēc nebiju ieskatījusies mēnešiem, pat gadiem, un ieraudzīju apsveikumu svētkos no tā paša mātes drauga. Kā, no kurienes viņam bija mans numurs? Es nezinu. Visus šos gadus viņš kā alvas zaldātiņš sekoja man pa “Skype” kontiem, taču nekad nepazuda pilnībā. Un vienmēr, gadu no gada, apsveica mani dzimšanas dienā.
Es ieraudzīju un atbildēju: “Paldies!” Viņš ļoti nopriecājās par atbildi un tūlīt pat pajautāja, vai var man piezvanīt un kā man pa šiem “simt gadiem” gājis.
8. marts – visas draudzenes bija ar vīriem un es viena mājās jau kuru stundu... Jā!!! – man gribējās iekliegties. Lūdzu, piezvaniet man un parunājiet ar mani! Kāds pieaudzis un gudrs! Atraujiet mani no šī melnuma!
Viņš man piezvanīja. Mēs norunājām pusotru stundu. Par visu ko – jaunumiem ģimenē, politiku, psiholoģiju... Neatceros. Bija tik interesanti, ka pat nepamanīju, kā mans dēls pats aizmiga rokās. Mammas draugs arī bija saviļņots un teica: “Klausies, tas bija tik jauki, tu esi izaugusi par interesantu cilvēku. Vai drīkst tev vēl kādu reizīti nākamnedēļ piezvanīt?”
O, jā, zvaniet man, zvaniet, cik vien vēlaties! – man gribējās teju vai iekliegties. Un viņš piezvanīja vēlreiz. Un tad atkal. Un atkal. Mēs pārgājām uz “tu”, es, pēc viņa vēlēšanās, aizmirsu vārdu “onkulis” un sāku viņu saukt vienkārši vārdā (“Pie mums visi tā viens pie otra vēršas neatkarīgi no vecuma.”).
Marta beigās es neviļus aizdomājos. Kaut kā viņš pret mani bija pārāk maigs un uzmanīgs. Pilnīgi zosāda pārskrien un... ir jocīgi. Bet. Viņam bija gandrīz septiņdesmit. Viņš dzīvoja tūkstošiem kilometru tālu. Galu galā – ko viņš vispār varētu no manis gribēt?! Pat ja gribētu – kāda, pie velna, starpība? Galvenais, ka es, kad ar viņu runāju, aizmirsu par visu! Un diena pagāja ātrāk...
Kādu dienu... nē, nevis kādu. Tas bija 8. aprīlī, tieši pēc mēneša. Es pamodos trauksmainā noskaņojumā. Nu, vispār tolaik tā bija norma, ko es pat neapzinājos. Pamodos un, protams, barojot mazuli, pirmais, ko izdarīju, – iegāju “Facebook”. Un tur... tur es ar sajūsmu lasīju par Alinu Farkašu, krievu žurnālisti, kas nesen bija emigrējusi uz Izraēlu. Viņa ir caurcaurēm ebrejiete. Viņa raksta par Izraēlu ar tādu siltumu un mīlestību, ka likās – pasaulē nav labākas vietas.
Un tajā dienā es kā reiz izlasīju brīnumainu stāstu par kādu meiteni, kura atbrauca kāda iemesla pēc ciemos uz Izraēlu un pēkšņi pret visiem attiecās kā pret savējiem, radiem. Bet, tā kā viņai rados nebija neviena ebreja, sāka gatavoties pāriešanai jūdaismā speciālā rituālā, kādā uzņem neebrejus. Un tikai ar rabīnu tiesā noskaidrojās, ka viņas vecmāmiņa bijusi ebrejiete!
Mani vienmēr “vilka” pie ebrejiem. Es it kā vienmēr zemapziņā sapņoju būt viena no viņiem. Taču, cik pētīju, manī nebija ne grama ebreju asiņu.
Es to izlasīju un noskumu. Kārtējo reizi. Mani vienmēr “vilka” pie ebrejiem. Es it kā vienmēr zemapziņā sapņoju būt viena no viņiem. Man skolā skauda, ka labākajai draudzenei, kura bija ebrejiete, ir mūžīgās nometnes un tikšanās. Es iemīlējos ebreju puišos. Nezin kāpēc sapņoju iemācīties ivritu. Ar īpašu mīlestību klausījos dažas dziesmas savā dziesmu listē un raudāju, pat ja nesapratu, ka tās ir par karu... un arī ivritā.
Pat Polijā, kad domāju – atbraucu sajust savas poļu saknes, es ar nerimstošu interesi gāju tieši pa ebreju vēsturiskajām vietām. Lai velns mani rāvis.
Turklāt manī nebija ne grama ebreju asiņu. Es sīki un smalki biju izjautājusi visus, ko vien varēja, – nav un nav. Ja nu vienīgi mans vectētiņš pa tēva līniju, kuru neviens nezināja? Taču man nelikās, ka tur būtu ebreju asinis, drīzāk sibīriešu. Tajā rītā biju skumja, domājot par to.
Kādēļ tas manī tā iesēdies un mani tā uztrauc? Nezinu. Aizdomājos – droši vien šie nacionālās pašidentifikācijas jautājumi man kļuva tik būtiski, jo pēc dēla dzimšanas patiesi jutos sevi pazaudējusi. Šīs skumjas par piederību...
Un te tieši zvanīja tas pats mammas draugs. “Kā tev iet?” viņš jautāja. Es, viņam uzticoties, atbildēju: “Zini, šodien ir jocīgi. Vienkārši paklausies mani, ja tev nav grūti. Varbūt es izrunāšos un kļūs vieglāk.” “Protams,” viņš atbildēja.
Un es... es viņam izstāstīju visu sīki un smalki no paša sākuma. Visu, visu par ebrejiem un manu skaudību, un iekšējo balsi, un visu, visu patiesībā neizskaidrojamo. Un galu galā piebildu: “Saproti, lūk, tā! Ir tik daudz sakritību ar to, ko iekšēji jūtu! Un tu, dzīvojot Izraēlā, – ko tu vari par to pateikt?”
Viņš dziļi nopūtās. Un pēc tam drebošā balsī teica: “Tomēr ebreju gēni ir ļoti stipri... Jūlīte, meitenīte mana, vai tu kādreiz esi aizdomājusies, ka es varētu būt tavs tēvs?”
....
....
....
Pēc tā bija daudz kas. DNS tests katram gadījumam (Mans nu jau bijušais vīrs toreiz smējās: “Jūs velti tērējat naudu, jūs vispār sevi apskatījāt spogulī? Tu taču tik acīmredzami esi viņa meita, cik vien iespējams.”).
Viņa rūpes par mani, vēlme redzēt mani, pieņemt mani tādu, kāda esmu. Vienā elpā ar maigumu un spēku vienlaikus.
Saruna ar mammu. Jā, izrādās, viņa izdarīja to speciāli – viņa gribēja bērnu tieši no viņa. Bet viņš par to uzzināja tikai pēc manas dzimšanas un glabāja šo noslēpumu 27 gadus.
Viņa saruna ar sievu...
Beidzot viņš atbrauca uz Portugāli, uz veselu pusotru mēnesi, tikai viņš un es (un mans dēls, protams, kas ir viņa vienīgais mazbērns). Pusotrs mēnesis naksnīgu sarunu un neaizmirstamas laimes būt tētiņa princesītei.
Mans brauciens uz Izraēlu...
Mēs iepazinām viens otru no jauna, bez rozā brillēm.
Šis notikums mani mainīja.Man tad radās sajūta, ka aiz manas muguras ir izauguši spārni. Mana vīrišķā puse beidzot pilnībā atdzīvojās. Atdzīvojās tās līmenis “jā, es varu”.
Sarunas. Kilometriem un stundām telefonsarunu. Ak, lai Dievs sargā bezmaksas balss savienojumus un internetu!
Es to rakstu, un man līst asaras.
Kaut pagājuši jau vairāki gadi, šis notikums joprojām ir skaistākais manā dzīvē. Tas mani mainīja.
Man tad radās sajūta, ka aiz manas muguras ir izauguši spārni. Mana vīrišķā puse beidzot pilnībā atdzīvojās. Atdzīvojās tās līmenis “jā, es varu”.
Es skatos uz savu tēvu, kurš savos septiņdesmit joprojām ir skaists, stalts, veselīgs un ļoti gudrs vīrietis, un domāju: “Ak Dievs, lūk, tie ir mani gēni. Lūk, šīs pārsteidzošās smadzenes, kristālskaidrais prāts ir nodots man. Lūk, šis alfa vīrietis un neatkārtojamā pašpārliecinātība – to es arī varu sev paņemt. Es esmu viņa meita. Es esmu šī vīrieša meita!”
Joprojām katru reizi, kad to atceros, domāju: “Ak Dievs! Es taču varēju to nekad neuzzināt...”
