Piedāvājam iepazīties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu un citu sadarbības partneru sagatavoto informatīvo materiālu par astmu bērniem. Šeit atradīsi arī plašāku informāciju, tostarp testus, lai noteiktu, vai tavam bērnam varētu būt astma un tā tiek kontrolēta.
Kas ir astma
Astma ir biežākā hroniskā slimība bērnu vecumā. Astmai raksturīgākās
izpausmes ir:
- Klepus, sevišķi naktīs vai pie fiziskas slodzes;
- Sēkšana vai "čīkstēšana" krūtīs;
- Apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;
- Bērns kļūst ātri nogurdināms.
Astma ir hroniska slimība, kurai raksturīgs iekaisums elpceļu gļotādā, kura dēļ attīstās izteikta bronhu gļotādas tūska, kas rada bronhu sašaurinājumu. Iekaisuma dēļ pastiprinās gan biezu gļotu rašanās elpceļos, gan bronhu muskulatūras spazmēšanās, kā rezultātā parādās iepriekš minētās sūdzības.
Astmas simptomus var izraisīt:
- Vīrusu infekcijas;
- Fiziska slodze;
Dažādi alergēni un kairinātāji:
- Mājas putekļu ērcītes;
- Kontakts ar dzīvniekiem;
- Cigarešu dūmi;
- Ķīmisku aerosolu ieelpošana;
- Gaisa temperatūras svārstības;
- Ziedputekšņi ziedēšanas sezonas laikā;
- Spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi.
Tipiskākie mīti par astmu
- Astma ir "no nerviem". Astma pati par sevi nerodas "no nerviem", bet emocionāls stress var pasliktināt pacienta stāvokli.
- Astmu var pāraugt. Astmu nav iespējams "pāraugt". Apmēram pusei bērnu pusaudža gados slimība var kļūt neaktīva, taču simptomi var aktivizēties jebkurā brīdī pieaugušo vecumā, tāpēc regulāri (ik pēc 12-18 mēnešiem) jākontrolē plaušu funkcionālie rādītāji, pat ja ilgstoši nav simptomu.
- Astmu var izārstēt. Astmu nevar izārstēt, taču lielākajai daļai pacientu ar medikamentu palīdzību var panākt situāciju, kad astma kļūst kontrolēta, un viņu dzīvi neietekmē. Nekontrolētu astmu nedrīkst novērtēt par zemu, jo bērns var nokļūt slimnīcā ar smagu lēkmi vai pat nomirt.
- Pārcelšanās dzīvot citā klimatā var izārstēt astmu. Klimata maiņa var uz laiku mazināt astmas simptomus, bet ne izārstēt astmu.
- Cilvēkam ar astmu vajadzētu izvairīties no fiziskas slodzes. Nav jāizvairās no fiziskas slodzes. Bērns ar astmu nevar atļauties būt nesportisks. Mērena fiziska slodze attīsta izturību, nostiprina elpošanas muskuļus un tādējādi uzlabo plaušu funkciju.
- Nav nepieciešamības astmu ārstēt ar zālēm. Vislabāko astmas kontroli var panākt, ievērojot ieteikto ārstēšanas plānu, kurā ir gan medikamenti ātram atvieglojumam, gan astmas gaitu kontrolējošie medikamenti. Tikai smagu astmu jāārstē ar "hormoniem". Ar vārdu "hormoni" parasti apzīmē astmas ārstēšanā izmantojamos glikokortikosteroīdu preparātus. Tie nav "hormoni", kurus izmanto pretapaugļošanās tabletēs, un tie arī nav tā saucamie "anabolie steroīdi", kas ir nelegāls dopings sportā. Glikokortikosteroīdi novērš iekaisumu elpceļos, kas ir astmas simptomu iemesls.
- Cilvēks var pats sev izraisīt astmas lēkmi, lai pievērstu uzmanību. Astmas lēkmi nevar izraisīt, kad ienāk prātā.
Patiesi fakti par astmu
- Astma var sākties jebkurā vecumā;
- Daudzi cilvēki nezin, ka viņiem ir astma;
- Astma nav paredzama;
- Astma nav psiholoģiska slimība;
- Astma ir nopietna slimība un var būt dzīvībai bīstama, ja to pienācīgi neārstē;
- Astmu var kontrolēt, lietojot medikamentus. Astma nav lipīga;
- Astmu nevar izārstēt, to var kontrolēt;
- Astmas smaguma pakāpe var mainīties bērnam augot, tomēr tā ir regulāri jākontrolē;
- Astma katram norit atšķirīgi;
- Cilvēki ar astmu sporto un ir jāsporto!
Astmas ārstēšanas mērķis – laba kontrole
Ja astma ir labi kontrolēta, bērns var:
- Izvairīties no apgrūtinošajiem dienas un nakts simptomiem;
- Nav nepieciešamības lietot "glābējmedikamentus" ikdienā;
- Dzīvot pilnvērtīgu, aktīvu dzīvi bez fiziskās slodzes ierobežojumiem;
- Saglabāt normālu plaušu funkciju;
- Izvairīties no smagiem slimības uzliesmojumiem.
Kas notiek, ja astmu neārstē:
- Bieži slimības uzliesmojumi ar smagāku, ilgstošāku norisi;
- Grūtāk panākt astmas kontroli;
- Elpceļu remodulācija (neatgriezeniskas izmaiņas, "deformācija");
- Ierobežotas sportiskās un fiziskās aktivitātes;
- Slikts miegs;
- Plaušu funkcijas pasliktināšanās;
- Nepārejošs klepus;
- Apgrūtināta elpošana, elpas trūkums.
Kā ārstē astmu
Ir divu veidu grupas medikamenti:
Vieni paplašina bronhus, tos dēvē arī par "glābšanas" inhalatoriem (ātras darbības β2 agonisti jeb bronhodilatatori), jo tie ātri novērš simptomus, bet neārstē. Tos lieto īslaicīgi, tikai tad, ja ir simptomi (klepus, sēkšana, apgrūtināta elpošana).
Otra grupa ir ārstējošie medikamenti, lai sasniegtu nepieciešamo ārstējošo efektu, tie jālieto vairāku mēnešu kursu veidā, arī tad, ja vairs nekādu sūdzību nav. Ārstējošie inhalatori ar pretiekaisuma iedarbību satur glikokortikoīdus jeb hormonus. Tiem ir spēcīga pretiekaisuma iedarbība. Tie neietekmē bērna dzimumnobriešanu un liekā svara rašanos, kas ir biežākais jautājums, par kuru raizējas vecāki. Ārsts vienmēr nozīmēs tieši jūsu bērnam piemērotāko medikamenta devu. Medikamentu anotācijā aprakstītās blakus parādības novēro ļoti reti. Lai izslēgtu visniecīgāko medikamentu blakus parādību risku, inhalējamie aerosolu medikamenti obligāti jālieto caur krājtelpu, pēc inhalācijām vienmēr jāizskalo mute vai jāiztīra zobi, kā arī medikamenti jālieto precīzi tādās devās kā nozīmējis ārsts.
Uzturošās terapijas mērķis ir mazināt iekaisumu elpceļos, lai:
- samazinātu uzliesmojumu biežumu un skaitu;
- novērstu neatgriezeniskas izmaiņas elpceļos;
- saglabātu normālu plaušu funkciju visā dzīves garumā.
Lai labāk izprastu ārstēšanas nepieciešamību katram pacientam
nepieciešams:
- Rakstisks ārstēšanas plāns - kāds medikaments un cik ilgi tiek lietots, medikamenta deva;
- Zināšanas, kā rīkoties uzliesmojuma gadījumā;
- Bērnu speciālista (alergologa, pneimonologa) konsultācija no vienas līdz trīs reizēm gadā;
- Aizpildīt bērnu astmas kontroles testu vienu reizi vienā līdz divos mēnešos, lai pārliecinātos vai astma ir kontrolēta;
- Astmas apmācības kabinetu apmeklējumi, kuros tiek veikta pacientu un viņu vecāku izglītošana par inhalāciju tehniku, zāļu lietošanu;
- Uzticēties speciālistam un precīzi sekot norādītājām rekomendācijām.
Kādi var būt alerģijas izraisītāji
Alerģijas riska faktori:
- Pasīvā smēķēšana;
- Agrīna antibiotiku lietošana (pirmajā dzīves gadā);
- Alerģiskas saslimšanas tuviem radiniekiem;
- Apkārtējās vides piesārņojums.
Alergēni telpās:
- Mājas putekļi (mājas putekļu ērces);
- Mājdzīvnieki;
- Pelējuma sēnītes.
Alergēni ārpus telpām:
- Ziedputekšņi;
- Kukaiņi;
- Pelējuma sēnītes.
Kā mazināt putekļu ērcīšu skaitu mājās un līdz ar to arī atvieglot bērna alerģisko reakciju uz tām, lasi šajā rakstā.
