Pēc visiem bērnības gadiem, kad kā bērns esi cietis no UDHS (uzmanības deficīta ar hiperaktivitāti), pieaugot ir grūti saprast, ka šim sindromam var būt arī "sudraba maliņa". Taču no UDHS bērniem nereti izaug uzņēmēji, biznesu virzītāji, radošie prāti, norāda Linda Rūsa, Mg. psych., "RigaBrain" smadzeņu darbības uzlabošanas centra konsultante.
"Ja paraugāmies uz UDHS raksturīgo iezīmju kopumu, redzam, ka tas daudzējādā ziņā saskan arī ar harizmātisko līderu iezīmēm," saka psihologs Šeins Perraluts (Shane Parralut), kurš pats bērnībā cietis no UDHS un patlaban šo sindromu aktīvi pēta.
Par uzmanības deficīta sindromu (UDS) šajā rakstā stāsta un skaidro bērnu neirologs Dr. Guntis Rozentāls, kur apkopota arī vecāku pieredze, kuru bērni nav tik viegli novaldāmi. Bet par to, kā var palīdzēt bērnam ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, konsultē veselības centra "Vivendi" psiholoģe Kristīne Dūdiņa.
Interesants skatījums par šo jautājumu ir dr. Ņikitam Bezborodovam, bērnu psihiatram veselības centrā "Vivendi" un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Latvijas UDHS vadlīniju līdzautoram: "UDHS nav slimība, tas ir veids, kā funkcionē bērna smadzenes. Dažiem bērniem septiņu gadu vecumā un vēlāk ir grūti koncentrēties, nosēdēt mierīgi mācību stundā un izpildīt citas sabiedrības prasības. Ja bērniem ar UDHS netiek sniegta palīdzība, viņiem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, ir zems pašvērtējums, novērojama trauksme, depresija, personības traucējumu iezīmes, ir traucēta izglītības ieguve." Par to, ka arī valstij būtu jāiesaistās izglītošanā par šo sindromu bērniem, plašāk lasi šeit.
Lūk, astoņi iemesli, kādēļ UDHS var izmantot pat kā priekšrocību!
Daudz enerģijas. Iespējams, viena no pamanāmākajām iezīmēm ir tieši šī. Bērni ar UDHS ir tik dinamiski, ka viņiem grūti nosēdēt, taču pieaugot, šī iezīme var noderēt. Cilvēks, kas tam izgājis "cauri" – Pīters Šenkmens (Peter Shankman), vairāku sabiedrisko attiecību stratēģijai veltītu grāmatu autors, saka: "Tagad zinu, ka man bija UDHS, bet manā bērnībā tādu apzīmējumu nelietoja, bija vienkārši "ārprāts"! Prasmes, ko iemācījos bērnībā, lai mazinātu nemierīgumu, man noder arī šobrīd. Piemēram, ik pa laikam paspēlēties, novērst uzmanību. Piemēram, esmu sapulcē un jūtu, ka palieku nemierīgs – izeju ārā, veicu 25 pietupienus un eju atpakaļ"
Izsvērts risks. Bieži tiek uzskatīts, ka cilvēkiem ar UDHS ir tieksme uzņemties nepārdomātu risku, taču Šenkmens saka, ka patiesībā viss ir izsvērts līdz detaļām. "Man patīk adrenalīns, bet tieši tāpēc es izdomāju veidu, kas strādās perfekti, nevis neapdomīgi."
Intuīcija. "Uzņēmēji ļoti bieži balsta lēmumus intuīcijā. Tāpat kā cilvēki, kam ir UDHS," saka Perraluts. Izaicinājums ir prasme veidot un uzturēt ilgstošas attiecības, piemēram, draudzību vai romantiskas attiecības.
Prasme domāt "lielos vilcienos". Lai gan cilvēkus ar UDHS bieži uzskata par sapņotājiem, patiesībā viņi vienkārši "neiespringst uz detaļām"! Arī biznesā ir nepieciešama spēja domāt lielās līnijās.
Vairāku darbu darīšana vienlaicīgi. Taču ir kāds knifs – cilvēkiem ar UDHS visiem paralēlajiem darbiem ir jābūt redzamam un sasniedzamam mērķim. Perraluts to dēvē par "operacionālo starpfunkcionalitāti". "Man pašam tas nozīmē vienlaikus būt gan psihologam, gan mārketinga cilvēkam, gan pētniekam, gan grāmatvedim. Jābūt skaidrai, labi strukturētai un organizētai sistēmai."
Hiperuzmanība. Bieži vien UDHS bērnu vecāki skumst, ka viņu bērns vienu konkrētu viņam interesējošu tēmu pārzina līdz smalkākajām detaļām, taču citām nepievērš uzmanību. Perraluts saka, ka, ja vien uz šo lietu nākotnē izdodas attīstīt ideju, šie cilvēki savu biznesu pārzina līdz detaļām, un tas ļoti palīdz.
Intelekts. Vairums UDHS cilvēku ir ļoti gudri un talantīgi laukā, kurā darbojas. Perraluts saka, ka atliek vien izvēlēties sev tīkamāko un interesējošāko tēmu.
Lai viss izdotos, gan Šenkmens, gan Perraluts iesaka novākt visus traucēkļus, kā arī vienoties ar kādu cilvēku, kas var palīdzēt – asistēt, lai visu lietu un dienas plāns būtu organizēts.
