'Atstāj mani vienu!' – kā tikt galā ar bērna sakāpinātajām emocijām
Foto: Shutterstock

Nav noslēpums, ka laikā, kad bērns sasniedz pusaudžu vecumu, var novērot regulāras garastāvokļa maiņas, "asu" izteicienu adresēšana vecāku virzienā un vēl citas emocijām bagātas darbības. Taču, kā rīkoties, ja sakāpinātās emocijas ņēmušas virsroku pār tavu mazo skolnieku, izkliedzot tādas frāzes kā "Es nevaru tevi izturēt!" un "Nevienam es nepatīku"?

Uzreiz jāsaprot, ka bērna valodas krājums ir attīstības stadijā, tāpēc viss viņa sacītais nav jāuztver burtiski. Ļoti iespējams, ka viņš nav izvēlējies pareizos vārdus, lai aprakstītu savas emocijas, bet tieši šādas frāzes dzirdējis no vecākajiem brāļiem un māsām, skolā vai skatoties pārraides televīzijā. Portāls "Parents" apkopojuši veidus, kā šādās reizēs ar bērnu vajadzētu runāt, piedāvājot konkrētu frāžu piemērus.

Nevienam es nepatīku

Ja tavs bērns izmanto šo frāzi, ļoti iespējams, viņš netika iesaistīts kāda skolas aktivitātē vai pieņemts draugu kompānijā. "Iefiltrēšanās" sava vecuma sabiedrībā skolas vecuma bērniem ir svarīga, tāpēc, ja kādā reizē atvase nespēja iejusties konkrētajā draugu pulkā, bērnam var šķist, ka nevienam viņš nepatīk.

Vecāku uzdevums šajā situācijā ir ļaut bērnam izteikties, kāpēc viņam ir šādas emocijas. Ja tā bijusi, viena, divas vai trīs reizes, kad kādi skolas biedri vai ārpusskolas pulciņu biedri nevēlas ar tavu atvasi sadarboties, panika nav jāceļ – jādod iespēju bērniem pašiem tikt galā. Taču, ja bērns regulāri, katru dienu nāk mājās un izsaka šo pieņēmumu, vajadzētu aprunāties ar skolotāju, lai saprastu, vai situācijai nav kāds loģisks pamatojums.

Ej prom, atstāj mani vienu!

Taisnība, ka bērni reizēm tiešām negrib, lai viņus traucē kādā saspringuma brīdī, piemēram, liekot puzli vai skatoties multfilmu. Ja lūdz bērnam iztīrīt istabu konkrētajā momentā, viņš patiesi var pateikt kaut ko šādu – taču tas noteikti netiek sacīts tāpēc, lai tevi sāpinātu.

Tajā, ka bērns vēlas pabūt vienatnē, nav nekas nosodāms un nepareizs, taču vecākiem ir nepieciešams iemācīt cieņpilnus veidus, kā to pateikt. Paskaidro viņam, ka šādi runāt nedrīkst, tas ir rupji un nepieklājīgi. Ja bērns normālā balss tonī paskaidro, ka vēlētos 10 minūtes palikt viens un palūdz, vai viņš varētu tavu uzdevumu izpildīt nedaudz vēlāk, respektē viņu un iespēju robežās centies piekrist.

Es sev riebjos

Izdzirdot šo šķietami viennozīmīgo frāzi, vecāki bieži vien sāk meklēt iemeslus, kas iedragājuši bērna pašapziņa. "Parents" eksperti raksta, ka tai ne vienmēr ir saistība ar zemu pašapziņu – pastāv varbūtība, ka atvase vienkārši jūtas sevī vīlies, jo kaut ko izdarījis aplami.

Pirmajā reizē uztraukumam nav pamata, taču sacītais ir jāizrunā. Tā vietā, lai pieķertos konkrētiem vārdiem un savai izpratnei, ko tie nozīmē, saki bērnam: "Tu izklausies vīlies un bēdīgs. Vai šodien kaut kas nelāgs notika?" Ja atvase neatbild, neuzspied runāšanu, bet pievērsies kādā citā brīdī. Taču, ja izstāsta, paskaidro, ka arī pieaugušie reizēm jūtās kaut ko neizdarījuši līdz galam labi un pareizi. Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc katram ir savas stiprās puses un spējas.

Tas nav godīgi!

'Atstāj mani vienu!' – kā tikt galā ar bērna sakāpinātajām emocijām
Foto: Shutterstock

Šajā situācijā bērns jūtas par kaut ko piekrāpts. Kamēr bērni mācās saprast, ka pilnībā viss neiedalās kategorijās "labs" un "slikts" vai "melns" un "balts", viņi vēl neapzinās, ka ir situācijas, kuras nav jāuztver tik viennozīmīgi. Atvase var uzskatīt, piemēram, ka nav bijis godīgi tas, ka iedevi trīs cepumus, bet viņš bija gribējis piecus.

Tev noteikti nevajag bērnam piekrist, tāpēc atbilde – "Neko darīt, dzīve ir grūta un netaisnīga" – nebūs labākais variants. Tavs uzdevums ir likt bērnam saprast, ka viņš ir sadzirdēts, taču nepakļauties spiedienam un turēties pie sava. Viens no variantiem, kā atbildēt, ir šāds: "Es saprotu, ka tu vēlētos vairāk cepumu, bet es tev nedošu, jo tad neēdīsi vakariņas." Spiedienam ļauties nedrīkst!

Tu man krīti uz nerviem!

Nē, tas uzreiz nenozīmē, ka bērns tevi neieredz. Šādā veidā viņš vienkārši cenšas izrādīt savu pretestību, nepatiku, dusmas vai vienkārši pateikt – "Es arī te esmu!". Un ne vienmēr šo emociju izraisītāji ir vecāki.

Ļoti iespējams, šo frāzi bērns izsaka bļaujot, tāpēc ir svarīgi viņu nomierināt, censties izurbties līdz saknei un konkrētās emocijas nodefinēt skaidrāk. Saki bērnam, ka no dusmām vai sarūgtinājuma vecāki var palīdzēt atbrīvoties vien tad, ja skaidri pasaka, kas izraisījis šīs emocijas. Bērnam kaut vienu reizi svarīgi redzēt un saprast, ka šādas sarunas ļauj justies vieglāk.

Šajā rakstā lasi vēl citus veidus, kā nomierināt bērnu brīžos, kad emocijas ir sakāpinātas.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Bērni Bērnu audzināšana Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form