Portālā "The Village" eksperti pārrunā, kā neprasme kļūdas uztvert kā normu ietekmē bērnu zinātkāri, smadzeņu attīstību un kā iespējams bērnu iemācīt kļūdīties ar interesi.
Kāpēc ir tik svarīgi kļūdīties?
Kā uzsver socioloģe Olga Brukovskaja, bez kļūdām nemēdz būt efektīva mācīšanās. Saistību starp šiem diviem faktoriem 2011. gadā pierādīja psihologs Džeisons Mozers no Mičiganas Universitātes (ASV). Kad mēs kļūdāmies, galvas smadzenes rada noteiktas reakcijas, kas saistītas, pirmkārt, ar kļūdu apzināšanos, otrkārt, ar attieksmi pret tām. Proti, – jo mēs apzinātāk attiecamies pret kļūdām, cenšoties tās atrisināt un izanalizēt, jo aktīvāk strādā smadzenes.
Pēc Mozera domām, ja bērns baidās kļūdīties, tad tiek ietekmētas ne tikai viņa atzīmes skolā, bet arī zinātkāre. Pirmkārt, smadzenes tērē pārāk daudz enerģijas, lai pasargātu no stresa (kad iespējamā neveiksme tiek uztverta kā bīstamība), bet nevis mācīšanās procesam. Otrkārt, kad bērns pārmērīgi ir fokusējies uz savām bailēm, viņš pārstāj gūt gandarījumu no mācībām. Bet ja reiz tomēr sanāk kļūdīties, viņš ir tik ļoti aizņemts ar sevis šaustīšanu vai izvairīšanos no nepatīkamām domām, ka viņam neatliek resursu kļūdu analīzei un izaugsmei.
Tas noved pie tā, ka bērnam ir vieglāk vispār neķerties pie mācībām, lai izvairītos no izgāšanās paša un citu acu priekšā. Atzīmes, visai loģiski, kļūst arvien sliktākas, ar laiku vispār – skolēns sarežģītākus mācību materiālus sāk uztvert kā kaut ko bīstamu, nevis interesantu. Un no tādiem bērniem izaug pieaugušie, kuri baidās eksperimentēt, pamēģināt kaut ko jaunu, mainīt darbu, radoši pieiet uzdevumu risināšanai. Lai tas nenotiktu, ir vērts iemācīt bērnam, kā efektīvi strādāt ar savām kļūdām.
Kā cilvēki reaģē uz kļūdām
Pastāv divi galvenie reakcijas uz kļūdām tipi. Pirmajā gadījumā mēs kļūdas uztveram kā pierādījumu savai nekompetencei, ar kuru neko nevar padarīt ("Man nevajag", "Tātad, es esmu sliktāks nekā citi"). Psiholoģe Kerola Djūka no Stenfordas Universitātes (ASV) to sauc par fiksētu domāšanu. Tāda attieksme demonstrē un piespiež mūs pamest visu, kas mums uzreiz nepadodas.
Bērnam ar fiksētu domāšanu ir raksturīgi:
- pamest iesākto, saskaroties ar kļūdām vai kritiku;
- neķerties klāt sarežģītiem uzdevumiem, lai neizskatītos muļķīgi;
- domāt, – ja kaut kas neizdodas, tad vaina ir vājajās no dabas dotajās spējās;
- uzskatīt, ka prasmes ir neiespējami attīstīt;
- uzskatīt sevi par gudru nevis tad, kas pēc ilgiem pūliņiem ir sasniegts rezultāts, bet kad panākumi gūti negaidot.
Otrs reakcijas tips saistīts ar izaugsmes domāšanu: bērns tic, ka kļūdas nav jāsaista ar viņa spējām, bet gan norāda uz trūkumiem, kurus itin viegli var izlabot ar jauniem mēģinājumiem.
Izaugsmes domāšanas plusi:
- kļūdas kļūst par bērna dabisku mācīšanās daļu, kas noved pie zināšanām: "Es pamēģināju, kļūdījos, pamēģināju no jauna, kļūdījos, mēģināju vēlteiz – uz man izdevās."
- kļūdas pārvēršas par instrumentu mērķu izvirzīšanai: "Es pazaudēju meldiņu, jo pagaidām vēl neprotu pareizi elpot dziedāšanas laikā. Trenēšu šo prasmi divreiz dienā."
- no kļūdām izdara secinājums: "Mana pieeja bija nepareiza, tāpēc tagad līdzīgas problēmas risināšanu jaunā veidā."
- kļūdas var būt par pamatu pētījumiem: "Kā var uzlabot eseju angļu valodā? Kā to pamainīt?"
- kļūdas rada alkas pēc jaunām zināšanām, azartu un vēlmi sacensties pašam ar sevi.
Kā bērnam palīdzēt nebaidīties no kļūdām
Lai bērns kļūdas varētu izmantot savai izaugsmei, viņam jāsaprot, ka kļūdīties nav bailīgi, ir interesanti, noderīgi un parasti. Šajā ziņā kritiska var būt skolas ietekme. Ja skolā ir pieņemts rāties un kaunināt par kļūdām (tas atgadās ne tik reti), bet mainīt situāciju neizdodas, tu vari līdzsvarot to visu ar savu attieksmi pret bērna kļūdām. Ja vecāki mierīgi un pozitīvi reaģē uz atzīmēm – kļūdām, tā jau ir puse no cīņas. Lūk, ko vēl var darīt:
- Mudini bērnu uzņemties iniciatīvu itin visā, arī ikdienas dzīvē. Nepabeidz visu, ko viņš cenšas izdarīt pats, bet esi blakus, lai vajadzīgas gadījumā vari pateikt priekšā, kā un ko labāk darīt. Tā bērns sapratīs, ka daudzkārtēji pūliņi veicina prasmju apguvi.
- Slavē bērnu nevis par inteliģenci, bet par centieniem. Psiholoģe Djūka veica plašu pētījumu skolēnu vidū un secināja, ka bērni, kurus slavēja par centieniem, atkal un atkal centās atrisināt problēmu un guva panākumus. Tie, kurus slavēja par prāta spējām, atteicās no grūtiem uzdevumiem un pārstāja censties, tāpēc, ka baidījās izskatīties muļķīgi.
- Nesalīdzini sar cita bērna panākumiem. Ja kādam kaut kas padodas labāk un bērns to pārdzīvo, piedāvā kopā padomāt, kādas prasmes palīdz tam otram un kā to pakāpeniski attīstīt sevī.
- Salīdzini bērnu ar viņu pašu, kāds viņš bija iepriekš, lai nostiprinātu progresu: "Vēl vakar tu vispār nevarēji nostāties uz ledus, bet šodien jau slido, vakar nokriti 50 reizes, bet šodien tikai 20". Tas palīdz izstrādāt cēloņsakarību ķēdīti starp mācību procesu un panākumiem.
- Uz grūtībām mācībās reaģē pozitīvi: "Nav tik viegli, vai ne? Sarežģīts uzdevums pagadījies, nāc, pamēģināsim atkal tikt skaidrībā".
- Māci bērnam analizēt neveiksmes: "Kas tieši nepadodas vai ir nesaprotams? Kādu zināšanu vai prasmju pietrūkst? Kur tās gūt? Ko tu darīsi nākamreiz analogā situācijā?"
- Parādi, ka kļūdās visi. Piemēram, uzspēlējiet spēli: kopā uzrakstiet sarežģītu diktātu vai paveiciet kādu uzdevumu jums abiem pilnīgi jaunā sfērā. Pēc tam apmainieties darbiņiem un pameklējiet viens otram kļūdas.
- Pavaicā, ko jaunu un interesantu bērns ir uzzinājis (vai ko ir iemācījies) pie katra jauna mēģinājuma – to, ko nebūtu pamanījis tūlītēju panākumu gadījumā. Tā var būt, piemēram, smieklīga iezīme vēsturiska rakstura piektajā vēstures rindkopas lasījumā.
Tādā veidā bērnam pakāpeniski veidosies izpratne, ka kļūdas ir nevis viņa zemo spēju iezīme, bet daļa no mācību procesa, kas palīdz augt.
Kā kļūdas ietekmē pašvērtību
Ja bērns baidās kļūdīties, tad viņam ir grūtāk parādīt sevi un izteikt savu viedokli – proti, viņa personību veidojošais "es" tiek nomākts. Bieži vien teicamniekiem ir augsta pašapziņa tāpēc, ka viņi pareizi atbild, bet bērnam, kurš, iespējams, zina nepareizu uzdevuma atrisināšanas variantu, bet baidās to izteikt, pašapziņa samazinās. Tā rezultātā izaug par sevi nepārliecināti bērni, kuriem nākotnē būs ļoti grūti virzīties pa karjeras kāpnēm, jo viņiem nav attīstīta prasme elastīgi pieiet uzdevumu risināšanai.
Prasme kļūdīties ietekmē arī nervu sistēmas elastību. Kad bērns nebaidās teikt to, ko viņš domā, pat ja tas ir nepareizi, viņā attīstās kreativitāte, novatoriska pieeja: viņš piedāvā dažādus risinājumus, nebaidoties, ka tie izrādīsies nepatiesi. Un tieši 21. gadsimta prasmes, par kurām pēdējā laikā tik daudz runā un kas saistītas ar kreativitāti un elastību, daļēji attīstītas šo spēju – kļūdīties un drosmīgi paust savu viedokli – ietekmē.
Ko darīt vecākiem un skolotājiem
Mācīšanās ir process. Katrs, kurš kaut ko mācās, noteikti arī kļūdās. Pirmkārt, vecākiem vajadzētu iemācīties ieklausīties savos bērnos un sniegt veselīgu atgriezenisko saikni šīm kļūdām un nepareizajām atbildēm. Frāze šādā stilā: "Ko tu vari zināt, tu vēl maziņš esi!" vispār būtu jāizslēdz no leksikas. Prasme uzklausīt jebkuru bērna pozīciju, saprast viņa argumentus un padiskutēt nevis formātā: "Es teicu, bet tu dari!", bet gan: "Kāpēc tu tā domā? Kādēļ tas tev varētu noderēt?" būs visefektīvāk. Tāpat arī skolā ir svarīgi, lai vecāki uz mājasdarbu pildīšanu raudzītos nevis vienkārši kā uz rezultātu "izpildīji/neizpildīji", bet ieklausītos bērna spriedumos un nekritizētu par kļūdām.
Tāpat arī skolotājiem būtu svarīgi uzturēt atgriezenisko saikni starp skolēniem, sniegt iespēju katram bērnam izteikties. Un svarīgi, lai pedagogs var radīt tādu atmosfēru klasē, kurā bērns nebaidās runāt, lai nesaņemtu skolotāja nosodošu vērtējumu un izsmiešanu no klasesbiedru puses. Tieši pretēji, jo šķietami neprātīgāks ir bērna piedāvātais risinājums vai pieeja darbam, jo vairāk baļļu vai zvaigznīšu viņš saņem. Protams, skolotājiem ir sarežģīti uzreiz pārveidot visi sistēmu. Bet, piemēram, stundas noslēgumā var sarīkot 10 minūšu ilgu iesildīšanos, kad bērniem ir uzdevums nevis pareizi atrisināt kādu situāciju, bet izdomāt visoriģinālāko tās risinājumu.
