"Manai meitai ir četri gadi un astoņi mēneši, bērnudārzā viņa draudzējas ar piecus gadus vecu meitenīti, kura jau divus gadus viņai kož un skrāpē. Esmu vērusies gan pie šīs meitenes vecākiem (un viņi man netic), gan pie bērnudārza psiholoģes, kura saka, ka neredz agresiju šai meitenei, bet, lūk, it kā mana meita skrāpējas. Neesmu pret, ka viņas draudzējas, bet mani neapmierina, ka mans bērns pastāvīgi staigā traumēts. Vērsos arī izglītības pārvaldē, un tur man ieteica pāriet uz citu dārziņu, taču vietas jau nav. Bērnudārza vadītāja izsauca psihologu no organizācijas, kura kontrolē dārziņus. Tā teica, ka viņas tā "draudzējas" un no citiem bērniem sūdzību nav. Tagad vecāku komiteja raksta sūdzību par mani un manu bērnu, parādot mūs kā nelabvēlīgu ģimeni (es bērnu audzinu viena) un "piesienot" manai meitai agresiju. Meita ir pieradusi savā grupiņā un arī pie audzinātājas, un es uzskatu, ka nevis viņu, bet to, kura dara pāri, būtu jāpārceļ uz citu grupu, uz ko man atbild, ka viņai tā būs psiholoģiska trauma (lai gan viņa ir vecāka). Ko man darīt? Kuram ir jānodarbojas ar šādiem gadījumiem? Vācu paskaidrojumus no bērnudārza vadības, lai uzrakstītu prokuratūrai, bet domāju, ka jēgas jau nebūs," atbildi uz jautājumu meklē mamma Svetlana.
Portālā "Psychologies" atbild psiholoģe Jūlija Bezmeļceva:
"Jūsu situācija ir sarežģīta un ilgst jau pietiekami ilgi. Domāju, ka ir jāstrādā uzreiz vairākos virzienos.
Jau divus gadus cita meitene sit un skrāpē jūsu meitai, jūs rakstāt dažādām institūcijām, bet rezultāta nav. Jūs esat fiksējusi sasitumus un skrambas? Ir svarīgi to darīt, lai jums būtu pierādījumi. Kā jūs vērsāties izglītības pārvaldē un kādā veidā saņēmāt atbildi? Jūs rakstījāt oficiālu pieprasījumu, lai bērnu pārceltu uz citu bērnudārzu un saņēmāt rakstisku atteikumu? Ko jūs darījāt pēc tam? Vērsāties augstākā instancē?
Tomēr ir svarīgi saprast, ka visas šīs darbības ir stāsts par jums, nevis par jūsu bērnu. Jūsu meitu divus gadus sit un viņai skrāpē. Visticamāk, viņai no tā ir ļoti slikti. Proti, runa ir par viņas psiholoģisko veselību un komfortu, tomēr jūs turpiniet uzstāt, lai uz citu grupiņu pārceļ nevis viņu, bet to, kura dara pāri. Kāpēc esat tik ietiepīga?
Jūs uzskatāt, ka jūsu bērns jūtas slikti, bet vienlaikus jums "nekas nav pretim, ka viņas draudzējas". Kāpēc lai jūsu meita draudzētos ar agresoru? Kā vispār atgadījās, ka viņa tik ilgi "draudzējas" ar meiteni, kura sit? Turklāt sit tikai viņu: neviens cits no bērnu vecākiem par meiteni nesūdzas, bet psihologi un audzinātājas noliedz šīs meitenes agresivitāti.
Konflikts ar vecāku komiteju – tas jau ir jūsu konflikta ar bērna vecākiem "paplašinājums". Kā tas iznācis, ka daži pieaugušie nespēj vienoties? Kam un ko sūdzībās raksta šī vecāku komiteja? Kā vispār cilvēki no malas iekļuvuši jūsu konflikta iekšienē? Un kāds sakars ar "nelabvēlīgu" un nepilnu ģimeni? Tās ir absolūti atšķirīgas lietas, visbiežāk nesaistītas.
Un visbeidzot, manā skatījumā, pats galvenais: kur šajā stāstā ir jūsu bērna intereses? Ko viņa domā un jūt šajā situācijā? Kā viņai šķiet, kāpēc tā meitene viņai sit? Viņai patīk ar viņu komunicēt? Vai viņa vēlas palikt grupiņā ar to meiteni vai pāriet uz citu?
Jebkurā gadījumā jums ir jābalstās uz jūsu bērna psiholoģisko komfortu, jāņem vērā viņas vēlmes un vajadzības, paralēli mācot viņai izteikt savas domas, novilkt robežas, veidot priekšstatu par labo un slikto. Jums taču pašai būs vieglāk, ja risinot minēto jautājumu, varēsiet samazināt emocionālo spriedzi situācijā, uztverot to daudz mierīgāk, apdomājot visus soļus un to sekas."
"Centrs Dardedze" psiholoģe Līga Redliha norāda: "Bērna ieradums sist citiem bērniem var norādīt uz to, ka viņam, iespējams, pietrūkst individuālas uzmanības un viņš ir iemācījies šādā veidā tikt pie gribētā. Tāpat iemesls var būt, ka bērns ir sapratis, ka iesišana citam ir visātrākais veids, kā panākt to, ko viņš vēlas vai pārtraukt kaut ko, ko bērns nevēlas piedzīvot (piemēram, kāds cits bērns skrien pirms viņa). Ko darīt? Viena no metodēm, ko būtu vērts izmēģināt gan dārziņā, gan mājās, ir tā sauktais "stop krēsliņš" – tas ir kā noraidījums sporta spēlē." Kādas mamma kreņķi par savu agresīvo trīsgadnieku un psiholoģes skatījumu par to lasi te.
Savukārt šeit vari iepazīties un iesaistīties tāda paša problēmjautājuma diskusijā "Cālis" forumā.
