"Ļoti cerot rast risinājumu dalīšos ar jums problēmā, kura mūs skārusi. Mūsu bērns apmeklē bērnudārzu no divarpus gadu vecuma, ļoti labi tur jutās, taču aptuveni pēc gada notika negadījums – bērns salauza kāju.
Atsākt staigāt bija ļoti grūti, tikai bērnudārzā izdevās aizmirst par savu sāpi. Tagad mums ir pieci gadi, viss iegājis savās sliedēs, ja neskaita, ka bērns palicis ļoti piesardzīgs, neskrien, nelec, nedauzās – kā parasti šajā vecumā. Tādēļ grūti atrast rotaļu biedrus.
Bērns pārsvarā bērnudārzā spēlējas viens, kamēr grupas biedri rotaļājas bariņos. Šajā vecumā viņš ļoti meklē draudzību, cenšas pievienoties te vienam bariņam, te citam – piemērs: bērni rotaļu stūrītī "vāra putru un baro lelles", arī Andris, viss būtu jauki, bet viņam ienāk prātā "pabarot" Annu, un nejauši ieskrāpē viņai sejā ar rotaļu dakšiņu... Seko milzīgs skandāls no meitenes vecāku puses, audzinātājai tiek piedraudēts ar visām "instancēm", ja Andris vēl pieies tuvumā. Viņa, protams, lūdz mums mājās ar dēlu parunāt, lai ar Annu vairs nespēlējas...
Puikas mūsu grupiņā ir tikai daži – parasti ne vairāk kā trīs četri, savā starpā arī spēlējas, Andris ir par lēnu, lai spēlētos kopā ar viņiem, taču viņam ļoti gribās. Bērns cenšas sev pievērst uzmanību, tādēļ traucē – pagrūž vai kaut ko izjauc, par ko pārējie tūlīt steidz atmaksāt. Mājās mazais saka, ka uz bērnudārzu vairs neies, jo cits puika viņam sitis "ar koku"!
Ar audzinātāju esam runājuši, viņa uzskata, ka bērns "vienkārši meklē savu vietu" un gan jau atradīs. Bet ko mums darīt, kamēr tas notiks, un ja to vietu tā arī neatrod?
Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča:
"Saprotami, ka vēlaties palīdzēt bērnam atrast savu vietu. Precīzāk – atrast citu, jaukāku vietu. Svarīgi, lai bērns apgūtu citus veidus, kā iesaistīties rotaļās, un nenostiprinātos uzmanības pievēršana ar nevēlamām darbībām un viņam pašam – neveiksmes izjūta.
Kājas traumai ir sava loma viņa pašreizējās grūtībās. Nozīme ir arī tam, kā jūs un pārējā ģimene uztvēra šo notikumu un kā uz to raugās šobrīd. Cik lielā mērā apkārtējie ir atbalstoši, lai zēns paļautos uz savām fiziskajām spējām? Varbūt, pieradis pie aprūpes, atbalsta un dziļas izpratnes par savām vajadzībām no apkārtējo puses ārstēšanās laikā, viņš vēl pēc atlabšanas turpina no citiem gaidīt līdzīgu attieksmi. To nesaņemot no bērniem, jūt dusmas un izpauž tās darbībā. Tiklab šie, kā citi cēloņi, var būt pamatā tam, kas jums rada raizes šobrīd.
Ieteicams veids, kā ietekmēt notikumu gaitu, būtu psiholoģiska palīdzība. Konsultācijās būtu iespējams skaidrāk ieraudzīt cēloņus bērna grūtībām, risināt ar traumas pieredzi saistītos emocionālos samezglojumus un meklēt iespēju veiksmīgi dibināt kontaktu."
