Bērni-bezkauņas: kā mācīt būt pieklājīgam un cienīt citus  (2)

Pirmoreiz no citiem uzzinot, ka viņu bērni mēdz uzvesties kā bezkauņas, vecāki var būt neizpratnē: "Kā? Mans bērns kļūst nikns un runā pretī, atbildot uz aizrādījumiem?" Viņi uzstāj, ka tas nevar būt, ka tā ir kļūda vai noteikumu izņēmums: jo bērns taču ir audzināts citādi, jo ģimenē taču neviens tā neuzvedas!

Tomēr jau nākamajā tālruņa sarunā pedagogs detaļās atstāsta nesenu incidentu: bērns atkal uzvedies izaicinoši, iejaucies pedagoga teiktajā, centies pierādīt, ka viņš "zina labāk", un tā rezultātā ir tikusi traucēta visa mācību stunda. Toreiz viņu nomierināt nav izdevies. Un, lai ko arī vecāki nepasāktu, lai kādas sarunas skolā un mājās ar bērnu netiktu organizētas, atbilde vienmēr ir viena un tā pati: "Es uzvedos normāli. Es viņai vienkārši nepatīku". Speciālisti portālā "Psychologies" stāsta, kā rīkoties, lai bērnus, kuriem patīk izaicinoša uzvedība, nedaudz pakoriģētu, vienlaikus neapslāpējot viņu personību un vēlmi arī pastāvēt par savu viedokli gadījumos, kad tas patiešām ir noderīgi; kā viņiem iemācīt būt pieklājīgiem un cienīt citus.

Lai kā mēs censtos apsaukt savus bērnus, viņi nevēlas atzīt, ka viņiem nav taisnība. Viņi ir pārliecināti, ka vien konstatē faktus, bet pedagogi ar saviem lūgumiem nomierināties vienkārši vēlas viņiem "aizvērt mutes". Turklāt, raugoties no skolēnu viedokļa, nav nepieciešams saudzēt un rēķināties ar skolotāju jūtām. Kas faktiski attiecas arī uz citiem pieaugušajiem.

"Mēs spriežam pēc sevis, jo protam kontrolēt savu uzvedību. Bērni – nē. Viņi patiesībā vēl nezina, kā sadzīvot ar citiem un iedomāties sevi svešā vietā," norāda personīgās izaugsmes trenere Kerolaina Makguaira, kura ikdienā strādā ar bērniem, kuriem ir noteikts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Viņa turpina: "Bērnam nav ne iemeslu, ne vēlēšanās būt "sliktam" vai bezjūtīgam. Visticamāk, viņam ir labi nodomi, tikai viņam ir jāpalīdz iemācīties atpazīt sociālos signālus."

Kā gan, neskādējot bērna psihei un jūtām, ieskaidrot viņam, ka ir jāciena apkārtējos? Lūk, speciālistes ieteiktas četras tehnikas, kuras var pielietot gluži kā rotaļājoties!

Katru reizi, kad bērni lieto rupjības vai uzvedas izaicinoši, uzdod viņam atklātus jautājumus, lai viņš aizdomātos par savu rīcību un to, kā citi uz to reaģē.

Tā vietā, lai atkārtotu: "Pārstāj strīdēties ar skolotāju", pavaicā bērnam: "Kā tu domā, ko jūt skolotāja, kad tu viņu pārtrauc runājam? Kādu iespaidu tu vēlies atstāt? Kāpēc tev ir tik svarīgi par to nekavējoties paziņot? Kā to varētu mierīgāk izteikt?"

Tādā gadījumā viņš iemācīsies pieņemt svešas domas un sapratīs, kā viņa uzvedība ietekmē citus. Tā kā šie ir atklāti jautājumi, tad ieteicams izmantot vārdiņus "kurš", "kas", kur", "kad", "kā" un "kāpēc". Turklāt pacenties, lai sarunas laikā bērns skatītos uz tevi un "nolasītu" tavas emocijas.

Pat, ja tavs dēls vai meita parausta plecus vai atbild: "Es nezinu", turpini vaicāt: "Kā tu domā, kā varētu rīkoties citādi?" Tas palīdzēs apgūt neizrunātos saziņas noteikumus un saprast, kas no tiem tiek sagaidīts.

Sociālie spiegi novēro cilvēkus, bet pēc tam pieraksta, kādiem signāliem tie apmainās. Proti, cik skaļi viņi reaģē un kādā tonī, vai viņi viens otru pārtrauc sarunas laikā, vai strīdas...

Lūk, kā tas notiek: jūs kopā ar bērnu apmeklējat kādu sabiedrisku vietu, piemēram, viesnīcas vestibilu, grāmatnīcu vai tirdzniecības centru. Pavērojiet apmeklētājus, atzīmējiet sociālos signālus un pamēģiniet noteikt, kādus noteikumus diktē apstākļi. Bet pēc tam dalieties novērojumos viens ar otru un radiet pozitīvas uzvedības modeli, uz kuru ir vērts koncentrēties.

Tādā veidā bērns, biežāk balstoties uz svešām kļūdām, mācās saprast, kā uzvesties un ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt, lai nelīdzinātos tam rupjajam vīrietim veikalā...

Iespējams, tavam bērnam gluži vienkārši ir garlaicīgi, tāpēc viņš cenšas ar kāda trika palīdzību pievērst sev visas klases uzmanību vai arī tāpat vien grib pārbaudīt, kas sanāks. Tā, piemēram, daži skolēni speciāli strīdas ar skolotājiem un provocē viņus, lai šķietami uzjautrinātu klasesbiedrus vai iekarotu citu bērnu labvēlību.

Tā vietā, lai lasītu morāli, pavaicā – kas tieši ir atgadījies. Vari sākt ar vienkāršāko: "Es zinu, ka dažreiz tu centies nestrīdēties ar skolotājiem un patiesībā nevēlies izskatīties pēc "izlēcēja"". Kontrolē sevi un mierīgi paskaidro, kāpēc ir vērts vismaz izlikties pieklājīgam.

Galvenais, – neļaujies moralizēšanai. Kopā apspriediet, kādēļ vajadzīga pieklājība, un izdomājiet, ko darīt, ja bērnam mācību stundas laikā patiešām kļūst garlaicīgi, ja viņam nav vēlēšanās iesaistīties kopīgās diskusijās. Turklāt piestrādā pie viņa balss toņa, lai tas neizklausītos izaicinošs.

Katrā kolektīvā ir savi nerakstītie likumi. Lai "neiekristu uz mutes dubļos", tos ir jāprot atšifrēt – proti, burtiski "nolasīt" apstākļus.

Pieņemsim, tu kopā ar bērnu plāno doties uz kādu vietu, kur būs daudz cilvēku. Lai viņš iepauzē un palūkojas apkārt: lai notver klātesošo garastāvokli, noskaņojas viņu enerģētikai, ieklausās, par ko viņi runā. Un tikai pēc tam lai pats parāda savu balsi. Bet tu esi līdzās un nepieciešamības gadījumā virzi bērnu tur, kur vajadzētu.

Vispār jau, lai iemācītu sociālās prasmes, nebūt ne obligāti speciāli kaut kur jādodas – to var viegli apgūt arī mājas apstākļos. "Ticiet man, bērns, kurš nemitīgi strīdas un cenšas pārņemt iniciatīvu jebkurā sarunas laikā, var iemācīt pareizi interpretēt svešas jūtas un rēķināties ar citiem," norāda personīgās izaugsmes trenere.

Protams, lai to paveiktu, paies ne viena diena vien, taču, ja pastāvīgi piestrādāsi pie pieklājības ieaudzināšanas, tad rezultāts nebūs ilgi jāgaida. Vienkārši tev jāzina: vecāku uzmanība un pacietība nāk par labu visiem bērniem!

Turpinājumā lasi vēl citus "Cālis" arhīva rakstus par to, kā bērnam iemācīt būt pieklājīgam un cienīt citus cilvēkus.

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk

Lasīt vairāk