Bērni ar onanēšanu gūst labsajūtu dažādās situācijās. Kad jūtas vientuļi un pamesti, dažreiz, kad vienkārši ir garlaicīgi. Psiholoģiski saspringti apstākļi ģimenē, vardarbība, greizsirdība pret jaunākiem bērniem, pārmērīgi bieža vai reta ēdināšanu, bērnam nepiemērots gulētiešanas laiks un hiperaprūpe, kas bērnā izraisa protestu un trauksmi, tāpat var būt iemesls tam, ka mazulis sāk pašapmierināties. Tas ir viņam pieejams veids, kā mazināt sasprindzinājumu.
Ir divi bērnu tipi: bērni, kas gandrīz vienmēr izjūt acīmredzamu, vieglu, bet pastāvīgu kairinājumu, un bērni, kas onanē lēkmēs un tad sasniedz orgasmu.
Daudzās bērnu un sevišķi zīdaiņu mīklainās lēkmes, viņu parastā "izklaidība" ir tikai infantīlā onanisma izpausme. Lēkmes lielākoties sākas ar aktīvām iegurņa kustībām: kājas kustas augšup un lejup, muskuļi saspringst, gurni cieši saspiežas, elpa kļūst straujāka, skats kļūst miglains un vēršas tālumā, vaigi piesarkst. Tad, bērnam strauji elpojot nopūšoties, vai brīžiem pat pārstājot elpot (turklāt bērns var palikt gluži zils) beidzot iestājas orgasms.
Vecāki nesaprot šo darbību jēgu. Pie ārsta šādas darbības nenotiek, tāpēc izstāstīt izpausmes ir grūti. Arī mediķiem ne ienāk prātā, ka tās ir dažādās autoerotiskā (pašapmierināšanās) orgasma formas.
Nereti bērnu ārsti šīs lēkmes nav vis atzinuši par onanismu, bet gan uzskatījuši par zināma veida epilepsiju, t.s. Frīdmaņa slimību. Bērns vienkārši sastingst, acis bieži tiek vērstas augšup, plakstiņi dreb, rokas un kājas brīziem vairāk vai mazāk atslābst. Tas nekaitē nedz veselībai, nedz arī garīgai attīstībai, šāds stāvoklis turpinās gadiem ilgi. Lielāki bērni attiecīgajos brīžos vēl var iesaukties "Nu man ir atkal! Nupat bija!" vai tamlīdzīgi.
Otrā un trešā dzīves gada atziņa ir sava dzimuma apzināšanās, interese par savu un pretējā dzimuma ķermeni. Bērni ļoti intensīvi pēta savus un citu dzimumorgānus, ar tiem rotaļājas, arī pašapmierinās aizvien biežāk. Vecākiem vajadzētu mēģināt sadzīvot ar savu bērnu seksualitāti, tāpat kā ar skriešanu. Nevienam cilvēkam neienākt prātā pārtraukt sava bērna pirmos mēģinājumus skriet.
Kā gan jutīsies bērns, ja par katru skriešanas mēģinājumu viņu sodīs kaut vai ar sašutuma izteiksmi sejā, ar kāju turēšanu ciet vai pat ar sitieniem. Viņam būtu spēcīga tieksme skriet, bet viņš to nedrīkstētu.Bērnam pamatoti attīstītos naidīgas jūtas pret vecākiem. Tikpat stipra ir bērnu vajadzība rotaļāties ar saviem dzimumorgāniem, pārbaudīt to funkcijas un vienlaikus apmierināt sevi. Tēlaini izsakoties, tie pirmie skriešanas mēģinājumi seksuālajā jomā. Tā ir spēcīga vajadzība, kā jau visas vajadzības šajā vecumā, kuras stingru vecāku un audzinātajā paaudzes nav spējušas apspiest.
Tēvs dēlam var teikt: "Rotaļāties ar dzimumlocekli ir patīkami. Es arī tā darīju tavā vecumā. Pārāk bieži ar to nodarboties nevajag, jo tu palaid garām iespēju darīt citas patīkamas lietas. Ko tu vēlētos darīt?"
Ja pašapmierināšanās notiek bieži, īpaši ārpus mājas (bērnudārzā vai ciemos), tad vienīgais, ko vecāki var darīt, ir novērst bērna uzmanību uz kādu citu patīkamu un aizraujošu nodarbi. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu nosodīt un kaunināt. Ja bērns būs nodarbināts ar citām patīkamām nodarbēm, viņš ar pašapmierināšanos nenodarbosies.
