Bērns pie ārsta kā uz darbu. Pediatrs par bailēm un pārmērīgu ārstēšanu
Foto: Shutterstock

Kāpēc mūsdienās bērnus bieži ved pie ārstiem? Ko nozīmē "par daudz ārstēšanas"? Un kā vecāku sagatavot… nē, nevis smagai diagnozei, bet, gluži otrādi, – kā pārliecināt, ka ar viņa atvasi tiešām viss ir kārtībā. Par to portālā "Pravmir" stāsta bērnu ārsts Sergejs Butrijs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kāpēc mūsdienās bērnus pie ārsta ved teju kā uz darbu? Vai tiešām esam kļuvuši slimāki? "Iemeslu ir daudz. Pirmkārt, ir vairāk informācijas," skaidro ārsts, turpinot: "Visiem interesē medicīna, jo īpaši jaunajām māmiņām, kurām slimo bērni. Tā veidojas pieprasījums pēc informācijas un palielinās vecāku trauksme. Zināšanas (un to vajag zināt!), ka bērns var aizrīties ar ēdienu vai noteikti jānovāc sadzīves ķīmija no vannas apakšas, – palielina bailes un vienlaikus – vēlmi vēl kaut ko uzzināt.

Otrkārt, medicīnā ir pieaugusi birokrātija. Pirms gadiem simts ārsts varēja pieņemt dienā pat 120 pacientu! – jo viņš nerakstīja ambulatoro kartīti. Ar laiku papīru gūzma ir tikai augusi un reizē ar to – ieradums "pārapdrošināties". Jo vairāk ārstēšanas nozīmēsi, jo mazāk tevi sodīs. Ja ārsts nenozīmē nekādus medikamentus vai manipulācijas, vecāki un pacienti to mēdz vērtēt negatīvi. Toties nevienu neuztrauc, ja pacienti velta spēkus, laiku un naudu liekām analīzēm un medikamentiem. Es personīgi tādu ārsta darbību, kas jau tveras pie medikamentiem "ka tik kaut kas", vērtēju negatīvi, kamēr citu acīs tas ir pozitīvs rādītājs.

Jātiek pie profesora, pie "zvaigznes"

Visos līmeņos pieaug vēlme pārliecināties par visvisādiem variantiem "bet ja nu…". Kāda ir kārtība, kādā pacienti nāk pie ārsta? No sākuma iet pie ierindas ārsta, tad uz privātpraksi, tad – pie profesora pie "zvaigznes"! Turklāt katrā līmenī speciālistam jāspēj iemantot uzticību un diemžēl to vieglāk izdarīt, nozīmējot jaunas analīzes un medikamentus. Jo augstāks ārsta rangs, jo vairāk lieku diagnožu un jo agresīvāka ārstēšana.

Cik māte vai tēvs ir gatavs tam, ka bērnam neko neizrakstīs un neko nenozīmēs?

Vēl viens aspekts – ir virkne hronisku slimību, kuras bērnam sāk izpausties vēlāk, ne kopš dzimšanas. Pirmajā mēnesī viņu apskata neirologs un ieraksta "vesels", trīs mēnešos – "vesels", bet sešu līdz deviņu mēnešu vecumā atklājas kādas negatīvas pazīmes. Un te nu ārstam pārmet: "Kur jūs iepriekš skatījāties!?" Tādēļ neirologi "katram gadījumam" uzstāda kādu perinatālo bojājumu diagnozi saistībā ar CNS traucējumiem, muskuļu tonusa izmaiņām, kaut ko atrod ultrasonogrāfijā… Tad vismaz būs atbildes visādiem gadījumiem. Ja atklāsies kaite, varēs teikt: "Es taču uzreiz redzēju!"… Bet ja nekas slikts nenotiks, varēs teikt: "Es jūs izārstēju"."

Kā ārstam pārliecināt, ka ārstēšana nav vajadzīga

Laikmetā, kad ir ierasts no simptomiem tikt vaļā, lai vai kas, kā ārstam pārliecināt, ka bērns ir situācijā, kad nekas īpašs nav jādara? "Piemēram, pie manis atnāk mamma ar bērnu, kuram vakaros regulāri temperatūra ir 37,7 grādi un citu simptomu nav. Ir jau iets pie dažādiem ārstiem, kāds nozīmējis analīzes, cits – kādu ārstēšanu, nu viņi atnākusi pie trešā vai ceturtā speciālista pēc vēl viena viedokļa.

Parasti subfebrilas temperatūras gadījumā ārstēšana nav nepieciešama – labāk vispār izmest no mājām termometrus un nomierināties. Jā, ir virkne slimību, kuras sākas ar temperatūras paaugstināšanos, taču nav tik daudz pārbaužu, kas ļautu uz visiem laikiem izslēgt kādas diagnozes.

Tātad es, cik vien iespējams, tieku skaidrībā ar problēmu un skaidroju savu lēmumu, nevis vienkārši neko neizrakstu, jo esmu kaut kāds "brīnumainais Čaks Noriss".

Tātad mēs esam krustugunīs – no vienas puses, nevar nemitīgi bērnu izmeklēt, no otras puses – nevar vienkārši atmest ar roku. Kāds ir zelta vidusceļš? Tas sen ir aprakstīts protokolos.

  1. solis. Ievākt anamnēzi, apskatīt bērnu (es to izdaru un neredzu nekādas novirzes).
  2. solis. Ārsts saka vecākam: "Nav nekā satraucoša, taču katram gadījumam nodosim analīzes" (arī tajās viss ir kārtībā).
  3. solis. Laižam šo ģimeni mājās, izglītojot, kādas ir "sarkanās robežas" (piemēram, svara zudums, sāpes locītavās, klibošanas pazīmes – ja kāds no šiem simptomiem parādās, viņiem jāziņo ārstam).

Un te nu sākas lūzuma brīdis. Cik māte vai tēvs ir gatavs tam, ka bērnam neko neizrakstīs un neko nenozīmēs? Reizēm pārjautā: "Bet varbūt tomēr vajadzētu kaut ko… kādus multivitamīnus? Vai ko tādu?" Uz to es atbildu, ka ikvienam preparātam ir savas blakusparādības un ārstēšana nedrīkst būt kaitīgāka par slimību. Tas ir mūsdienu medicīnas pamatprincips. Tādēļ, piedodiet, es neko nenozīmēšu.

Tātad es, cik vien iespējams, tieku skaidrībā ar problēmu un skaidroju savu lēmumu, nevis vienkārši neko neizrakstu, jo esmu kaut kāds "brīnumainais Čaks Noriss". Un pamazām vecāks sāk saprast, ka esmu viņa pusē, man pilnīgi noteikti nav vajadzīgas bērna slimības komplikācijas vai sabojāta reputācija. Un es negribu, lai vecāki izsīktu psiholoģiski vai finansiāli, jo nozīmēti nevajadzīgi izmeklējumi un preparāti. Taču, ja vecāki galu galā ies pie cita ārsta, kurš viņiem kaut ko izrakstīs, tā būs viņu izvēle," pieņem ārsts.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Sludinājumi