Neviens bērns nav izaudzis bez raudāšanas. Cits ir mierīgāks, cits mazāk mierīgs, bet raudāšana piedien visiem mazuļiem. Arī mammas ir dažādas. Dažai bērna raudāšana "pa nerviem nesit", cita knapi valdās, lai nenodarītu mazajam pāri.
Ir viegli no malas norādīt vai izlasīt gudrās grāmatās: "Savaldies", jo to jau visu saprot un zina ikviena mamma, taču, kā reāli aizkaitinājumu aizdzīt, kā "izdzīvot" ikdienas rutīnā, jo īpaši laikā, kad mazo moka kolikas, vai, piemēram, nāk zobi. Lūk, te mammu pieredzes stāstiņi no portāla Cālis.lv foruma!
Vēl nedaudz un kļūšu neadekvāta. Mans bērns mani kaitina!
"Manai peciņai ir astoņi mēneši. Esam zobu cīņas procesā. Tikko uzvarējām četru dienu temperatūru, viens zobiņš izspraucās caur smaganu, vēl trīs gatavojas. Šķietami, mazajai jājūtas labāk. Dodu arī medikamentus, kad uznāk liels kašķis, pasmērēju smaganiņas ar speciālu smērīti. Bet viņai nekas tāpat nav labi. Pamostas, acis vēl ciet, bet jau raud. Pa dienu tikai īsus brīžus paspēlējas un atkal raud, īd, čīkst. Atstāj uz grīdas ar mantām - slikti, paņem rokās – slikti, ieliec krēsliņā – slikti. Brīžiem šķiet, ka jāuzpilda pilna bāka mašīnai un jādodas, kur acis rāda, jo tad vismaz ir miers. Teiksiet, bērniņam grūti, zobiņi moka... Bet daru, domājams, visu, lai to atvieglotu – medikamenti, tējiņa, graužamie, daudz uzmanības un mīļuma, dažādas, tā teikt, izklaides. Pabarota, padzirdīta, sausu pamperu, samīļota, izklaidēta, bet vienalga neizturama. Varbūt kaut ko esmu palaidusi garām?
Bet būtībā neceru uz brīnumiem, tāpēc tikai dalāties pieredzē, kā gājis šādos periodos, kā tikāt galā? Un, lūdzu, ideālās mammas iet garām tēmai. Kāpēc? Jo mans bērns mani tiešām kaitina! Ir brīži, kad es nespēju to izturēt tik ļoti, ka, šķiet, vēl drusku un kļūšu neadekvāta. Ir sajūta, ka es gandrīz tiešām spētu uzšaut pa dupsi, paraut, nezinu... Vārdu sakot, izdarīt ko nelāgu. Protams, ka tā nedaru, valdos. Mani fiziski krata, bet valdos. Es nekādā gadījumā nevēlos pieļaut neadekvātus dusmu uzplūdus! Māmiņas, ko lai dara?! Sāku aizdomāties par nomierinošiem medikamentiem sev (baroju ar krūti). Tētis ar mazo labprāt ņemas un darās, bet darbs, darbs. Ja viss kārtībā, mājās ir ap pulksten 19, tad jau duša, vakariņas, nedaudz laiks mazajai un viņai jāiet čučēt. Vecvecāki arī ir strādājoši, respektīvi, tā viegli atstāt kādam, lai pāris stundas atvilktu elpu, ir grūti.
Pirms stundas bija kārtējā situācija. Mazajai laiks ēst un čučēt. Paēda, paņēmu uz rokām aijāt, raud, ieliku gultiņā, paspēlējās ar karuselīti, raud. Paņēmu uz rokām – raud. Izstaigājām citas istabas, izgājām uz lodžijas, paskatījāmies uz ezeru, gulbjiem. Precīzi minūti. Un atkal bļaušana. Izgājām ārā, ieliku ratos – pīkst. Domāju, varbūt, kā parasti, drusku pirms miega pačīkstēs un viss. Nē! Tas pārvērtās histērijā. Paņēmu uz rokām, bet jau biju tik uzvilkta, ka mierinātājs no manis būtu nekāds. Vienkārši iegāju mājā, iespiedu bērnus rokās tētim, kas jau skrēja ārā pie mums, aizvēru durvis un aizgāju pie ezera. Atnācu pēc 15 minūtēm, abi čuč. Es saprotu, ka konkrētos brīžos pati esmu dusmīga, aizkaitināta un viņa to jūt. Bet, kas ir pārējā laikā? Nu kā lai to iztur, mīļās? Brīžiem šķiet, ka bērnam apriebies būt tikai ar mani, tēta rokās "miers un bērziņš", bet citreiz ir tā, ka pie viņa vispār sākas histērija, stiepj rokas pie manis."
Būt dusmīgai – tas ir normāli
"Reizēm būt aizkaitinātai ir normāli. Mammai arī vajag atpūtu vai vienkārši "fokusa maiņu". Savai meitai uz zobu nākšanas laiku arī devu tos pašus medikamentus, viņai diezgan labi palīdzēja, bet, iespējams, aprunājies, ar ģimenes ārstu, varbūt var ieteikt ko citu, iespējams, meitiņai tiešām tā zobu nākšana ir ar krietnu diskomfortu, tādēļ arī tā nemitīgā īdēšana. Pieaugušie zobu sāpju laikā arī nav nekādi eņģelīši. Varbūt ir iespēja paņemt aukli kaut reizi nedēļā uz kaut kādām stundām pa dienu? Tad tu varētu nedaudz izvēdināt galvu un pārslēgties no īdēšanas uz citām skaņām. Nav jau nekādas brīnumreceptes, jāpārdzīvo tas zobu nākšanas laiks."
"Tādi vājuma, grūtie brīži gadās katrai mammai, tas ir normāli un par to tev nav jājūtas vainīgai. Vienīgais, ko varu ieteikt pašai iedzert kādu nomierinošu tējiņu un nebaidīties mazajai kādreiz iedot pretsāpju medikamentus. Vismaz uz nakti iedod un abas būsiet veselīgi izgulējušās, neredzu jēgu mocīt bērnu."
"Tieši ar zobiem manam bērnam nekādas lielas briesmas neatceros, bet aizkaitinājumu gan – domāju, ka tas ir diezgan normāli mammām. Tomēr ievēroju, ka man pašai ir vieglāk sevi savākt un pārvarēt, kad pati esmu atpūtusies – kopš sāku gulēt kopā ar bērnu un tajos pašos laikos, kļuva vieglāk (kaut arī mājas darbi, protams, no tā cieta). Otrs – iemācījos kaut kā ieslēgt režīmu, kurā pati neko neplānoju, bet tikai ļaujos bērna režīmam un vajadzībām – drusku cenšos tās paredzēt uz priekšu (kad ēdīs, kad vajadzētu gulēt), bet bez saviem plāniem. Tagad gan bērns liels, minēto režīmu ieslēdzu tikai smagākas slimošanas gadījumā, palīdz to pārdzīvot. Bet arī palīdzēja neuzvilkties par to, ja kādreiz zīdainis plānoto divu stundu vietā gulēja pusstundu un līdzīgās situācijās."
"Par aizkaitināmību – jā, gadās. Bet tādos brīžos ļoti mēģinu sev atgādināt, ka bērns ir mana atbildība, pats pasaulē neprasījās un nav labi tagad viņu vainot par to, ka nesēž visu laiku smuks kā bilde uzzīmēts. It kā jau pašsaprotama lieta, bet man šī "mantra" krīzes momentos palīdz atcerēties, kurš te ir pieaugušais no mums diviem."
Dzintara krellītes zobu nākšanas laikā?
"Dzintara krellītes? Pati uz saviem neesmu mēģinājusi, bet pazīstu četrus bērniņus, kuri nēsāja tās krellītes, un zobi nāca nemanot (varbūt sakritība)."
"Mums arī bija dzintara krellītes. Patiesībā ir vēl tagad – dāma neļauj ņemt nost. Tīri nejauši sanāca arī pārbaudīt, ka mūsu gadījumā arī palīdz. Bet nu bija reizes, kad bērns pats sev vietu nevarēja atrast, knosījās, grozījās, pagulēt nevarēja. Nē, histērijas nebija, pat raudāšana īsti nē, bet vienalga, kam tas vajadzīgs, puse devas pretsāpju medikamenta un miers mājās un visiem labs prāts."
Supermetode? Šņākšana pie bērna auss
"Mums superīga metode nomierināšanai bija klusa šņākšana pie auss, kā ilgstoši velkot ''š''. Šķiet, ka šo ieteica pat arī kāda "bērnkopības" speciāliste, neatceros vairs kura. Jo tā šalcošā skaņa esot kā mammas vēderā atrodoties. Nezinu, cik tas atbilst patiesībai, bet manā ģimenē tas tiešām darbojās. Dungošana, mierīga, plūstoša runāšanās arī. Kādreiz aptiekā bija nopērkami tādi speciāli zobu komplekti – kaut kas līdzīgs zobu birstei, tikai galā gumijas pulķītis ar piparmētras garšu (tā vismaz bija rakstīts, ka ir, pati nepagaršoju), to patika zobu nākšanas laikā pa muti košļāt. Savukārt parastie visādi graužamriņķi un mantiņas tika diezgan kritiski izbrāķētas.
Pret niķiem – ūdens
"Niķošanās mums tāpat citreiz ir bez redzama iemesla, tad nu mums ātri līdz ūdens. Citreiz vanna, citreiz pat pietiek, ka ļauju kārtīgi rokas mērkt zem ūdens šalts. Iedot kādu mantiņu, ko tajā mērkt un aizmirstas, par ko dusmojās. Kārtīgā histērijas dienā, lai pati nomierinātos, liku mazo manēžā, ieslēdzu multenīti. Nereti mazais arī aizmieg, to skatoties. Multeni slēdzu tāda iemesla dēļ, ka mazais krita vēl lielākā histērijā, ja es izgāju no istabas un vēl, nedod Dievs, aizvēru durvis. Tagad mums jau gads un seši mēneši, vairs nav nepieciešamība slēgt multenes iekšā, jo esmu iemācījusies pati nomierināties un tad parūpēties, lai mazajam tiek izskaidrots, kāpēc tā darīt nedrīkst, adekvātā gaisotnē bez pašas bļaušanas. Beigās saku, tagad samīļojamies, un to viņš arī dara."
Vizīte pie ārsta – pirmā palīdzība nervu nomierināšanā
"Ļoti labi to visu atceros. Man palīdzēja aiziešana pašai pie ģimenes ārstes, nomierināja kā tāds pats dzīvs cilvēks, to stundu draudzene pabija, pastaigājās pa parku, sanāca atslēgties. Ārste, gudra būdama, lika pēc nedēļas atkal atnākt – sanāca stunda sev, kad atslēdzos, bet ar to pietika, lai saprastu, ka es nevaru būt robots... Vēl es gāju pakonsultēties par čīkstosu bērnu, ap sešu mēnešu vecumu, ne zobu dēļ, pie psihologiem. Palīdzēja! Cilvēcisks un ļoti profesionāls atbalsts. Nomierinājos."
