
Bērniem ir dabiska vēlme izzināt sevi, savu ķermeni un pasauli sev apkārt. Ik viena bērna dzīvē pienāk brīdis, kad viņam nepietiek vien aplūkot sevi spogulī kailu, viņš grib redzētajam arī pieskarties, to pastaipīt un iepazīt labāk. Šādās situācijās vecāki var uz notiekošo reaģēt asi, jo ir skaidrs – tik atklāta rotaļāšanās ar saviem dzimumorgāniem nav pieņemama, taču šāda vecāka attieksme var nodarīt vairāk posta nekā labuma.
Pētījumos ir pierādīts, ka zīdaiņi sāk izrādīt interesi par savu ķermeni jau mātes vēderā. Taču pēc dzimšanas mazulis savu ķermeni sāk apzināties un iepazīt, pētot rokas un kājas, un tikai pēcāk, kad zīdaiņa vecums jau ir aiz kalniem, viņš ir gatavs iepazīt arī tās ķermeņa daļas, par ko tolaik viņam nebija intereses. Pastiprināta ziņkāre par dzimumorgāniem var kļūt izteiktāka laikā, kad bērns apgūst podiņmācību. Šajā laikā viņa ģenitālijām tiek pievērsta lielāka vecāku un pat vecvecāku uzmanība, kas, acīmredzami, rosina arī mazuļa interesi.
Kognitīvi biheiviorālās terapeites Inese Lapsiņa reiz portālam "Cālis" atklāja, ka aptuveni trīs gadi ir vecums, kad bērns izrāda īpašu interesi par savu ķermeni. Mazais var pastiprināti sevi vērot kailu spogulī, biežāk kā iepriekš vilkt nost drēbes, spēlēties ar kailām lellēm vai nemitīgi grābstīties gar saviem dzimumorgāniem.
Visbiežāk šāda interese par savu dzimumorgānu ir tieši puišiem. Viņi to var staipīt, kasīt, bakstīt, tīt ap pirkstu utt. Protams, vēlme iepazīt savu ķermeni nav vienīgais iemesls, kāpēc bērns labprāt rotaļās ar savu "draudziņu". Viņš var to piekārto, ja viņam nav ērti, kasīt, ja tas niez, vai tam pieskarties, jo tas sniedz patīkamas sajūtas.
Lai cik dabiska būtu šāda bērna uzvedības, tā var mulsināt vecākus. Taču portāla "What to Expect" eksperti iesaka par to lieki nesatraukties un nejusties apkaunotam. Kā jau iepriekš tika minēts – šāda bērna interese par savu ķermeni ir tikai normāla un dabiska. "Bērna eksperimenti ar savu ķermeni vecākiem var atgādināt rotaļu, taču patiesībā tā ir izpēte tās tiešākajā nozīmē," portālā "Parents" skaidro klīniskais psihologs Laurens Koens.