Ir bērni, kuri savas mantas tā sargā, ka neviens tām pat pietuvoties nevar, bet ir arī gana daudz bērnu, kuri regulāri pazaudē mantas – sākot no krītiņiem, līdz pat mobilajiem tālruņiem. Vecāki ir dusmīgi, bērns pats nelaimīgs… Kad jāsāk uztraukties un ko darīt, lai pazaudēto mantu būtu iespējami mazāk, konsultē klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Iespējamie iemesli mantu pazušanai
Bērni pakāpeniski iemācās būt atbildīgi par savām mantām, un arī viņu atmiņa un koncentrēšanās spējas attīstās līdz ar pieaugšanu. Tā ir tikai normāla bērna attīstības sastāvdaļa - pazaudēt ik pa brīdim kādu lietu. Taču, ja bērns nemitīgi kaut ko pazaudē, viņam grūti sakoncentrēt uzmanību, viņš visu laiku kaut ko aizmirst, būtu ieteicams pārbaudīt, kā attīstās viņa koncentrēšanās spējas, iesaka speciāliste. Varbūt bērnam ir iedzimts uzmanības deficīts (UDS vai UDHS). Tas prasa īpašu pieeju bērna dienas organizēšanai un medikamentu lietošanu, lai palīdzētu smadzenēm darboties efektīvi.
Mazuļa prasme izsekot līdzi savām mantām sāk veidoties pirmsskolas vecumā. Šeit ir svarīga vecāku reakcija - kā tiek meklēts "pēkšņi" pazudušais lācītis. Ja vecāki vienmēr paši atrod, neko bērnam nepaskaidrojot, tad mazajam nav vajadzības attīstīt prasmes sekot līdzi savai mantiņai. Ja vecāki mierīgi aprunājas, parāda, kā meklēt pazudušo, kā arī mudina atcerēties, kur manta nolikta, tad bērns ātrāk iemācās atrast un arī iegaumēt, kur tā ir. Turklāt ir svarīgi, ka bērns mācās nolikt konkrētas mantas vienā vietā. Tas palīdz attīstīt pašorganizēšanās prasmes.
Sodīt vai nelikties ne zinis?
Svarīgi ar bērniem runāties mierīgi, ja kaut kas pazudis. Bargi sodi, kaunināšana, kliegšana bieži noved pie tā, ka bērni, baidoties no vecāku reakcijas, sāk melot, ka mantas ir nozagtas vai nestāsta, ka kaut kas ir pazudis un cieš no tā. Ja bērns pats ļoti emocionāli pārdzīvo, ir svarīgi mācīt viņam nomierināties, jo labākie risinājumi mums ienāk prātā, ja mēs esam mierīgi.
Praktiskas lietas, ko var darīt situācijas uzlabošanai:
- Jaunāko klašu skolniekiem ļoti palīdz dažādi atmiņu trenējoši un strukturējoši atgādinājumi, piemēram, jaka - viens, soma - divi, maisiņš – trīs;
- Var veidot svarīgo lietu sarakstiņu, kurā bērns ieskatās PIRMS iziet no skolas, vai PIRMS doties no klases uz sporta zāli;
- Dažkārt var palīdzēt individualizētās uzlīmītes, jo nereti gadās, ka bērniem skolā ir līdzīgas vai pat vienādas mantas un tās tiek sajauktas savā starpā. Galu galā viens bērns atnāk uz mājām ar divām zīmuļu kārbām, bet otrs vispār bez;
- Ļoti bieži skolās ir vietas, kur krājas pazaudētās mantas: šalles, cimdi, maiņas apavi u.c. Bērnam ir svarīgi zināt, kur tādas vietas ir un, ja kaut kas pazūd, doties pārbaudīt, vai gadījumā kāds nav to atradis un atstājis nozaudēto mantu stūrītī;
- Svarīgi saprast, vai gadījumā bērnam nav jāatceras pārāk daudz? Ja ir ļoti saspringts mācību grafiks, daudz pulciņu un citu pienākumu, bērnam var vienkārši nepietikt kapacitātes atcerēties tādus sīkumus kā pusdienu kastīte. Šajā gadījumā svarīgi pārstrukturēt bērna dienas kārtību, lai būtu atelpas un atpūtas brīži.
Sākot no aptuveni 10 gadu vecuma, ja bērns pazaudē vērtīgas mantas, var kopīgi veidot plānu, kā bērns nopelnīs naudu vai daļu tās, lai nopirktu jaunu telefonu, jaku vai jebkuru citu pazaudēto lietu. Tas iemācīs bērnam uzņemties lielāku atbildību par vērtīgām lietām. Domājot par maziem bērniem, būtu svarīgi atcerēties, ka viņi nespēj atšķirt pieaugušo izpratnē dārgās un lētās mantas. Priekš piecgadnieka vērtīgākais var būt spēļu zaķītis, nevis kāda rotaslieta, atslēgas vai simts gadus vecā vāzīte. Tādēļ pieaugušiem pašiem svarīgas un vērtīgas lietas labāk glabāt maziem bērniem nepieejamās vietās.
Daudziem pusaudžiem mantas "pazūd" veļasmašīnā, jo viņi aizmirst pārbaudīt kabatas, pirms ieliek drēbes mazgāties. Labs ieradums var būt iztukšot kabatas katru vakaru.
Katrs vecāks kopā ar savu bērnu, atbilstoši viņa vecumam, var izdomāt dažādus radošus paņēmienus, kā labāk atcerēties. Iespējams, tas uzlabos arī pašu pieaugušo atcerēties prasmes, jo kurš gan nav aizmirsis kādreiz lietussargu sabiedriskajā transportā, ja lietus vairs nelīst, vai pazaudējis kādu cimdu, kāpjot ārā no auto, aizdomāties liek psiholoģe.
Kādas rūpes tik bērni nesagādā vecākiem… Mammas tēmu apspriež "Cālis.lv" forumā
"Vai ir kādi ieteikumi, ko darīt? Kad vēl gāja bērnudārzā, tad nebija tik traki, jo visu laiku es vai kāds cits viņu visur vadāja un pieskatīja mantas. Bet šogad ir jau izieta 1.klase un, savelkot bilanci, paliek neomulīgi... Ir pazaudēts telefons, tautas deju mēģinājuma tērpa pilns komplekts, karatē tērpa bikses, baltais svētku krekls, trīs cepures, vairāki cimdi, vairākas zeķes, šalle. Pildspalvas, parastos zīmuļus un lineālus prasa ik pa laikam, jo atkal ir pazudis. Krāsainie zīmuļi un flomāsteri izsējās, nopirku vēl pa vienam komplektam, tie arī izsējās. Somu un telefonu dažas reizes ir atstājis treniņu ģērbtuvē - labi, ka pēc tam tur bija godīgi cilvēki, kas nepaņēma. Katru reizi, kad esmu ģērbtuvēs, apskatu atstātās mantas - un gandrīz katru reizi atrodu kaut ko no sava bērna mantām. Tikko bija klases ekskursijā, paņēma līdzi bumbu un to aizmirsa kaut kur.
Nupat jau pārņem izmisums. Runāts ir ļoti daudzas reizes, bet bez rezultātiem. Puika ļoti aktīvs - ātri saģērbjas un aizskrien, nepamanot, ka kaut kas ir palicis nepaņemts."
"Vakar aizdomājos par to, kā pareizi būtu reaģēt par nozaudētām mantām. Šoreiz pazuduši vien pasteļkrītiņi, kurus šodien vajag skolā. Bērns asarās, ir jau vēls vakars un īsti nezināju, kā būtu pareizāk. Lai iet uz skolu bez krītiņiem, skriet uz bodi kaut kur nakts vidū, kamēr vēl vaļā kāds lielveikals vai kā?
Un kā iemācīt no šitādām lietām netaisīt traģēdiju, nenoslīkstot asarās, tai pat laikā iemācot, ka savas mantas ir jāpieskata un ka mantas maksā naudu un nekrīt no gaisa?"
"Mans puika līdz pat 5.klasei bija čempions mantu pazaudēšanā. Kad sāka zust drēbes viena pēc otras, liku maksāt prāvu sodu no kabatasnaudas. Kad arī tas nelīdzēja un bezmaz bimbojām abi, piezvanīju klases audzinātājai. Izrādījās, ka skolā ir ārkārtīgi aktuāla zagšanas problēma, pat no garderobes. Pēc tam kaut kas nokārtojās, un mantas vairs nezuda."
"Ha, mums šī lieta bija regulāra līdz 6.klasei, pēc tam jau palika apzinīgāks, toties es tagad zinu, kuras grāmatnīcas strādā svētdienās, un kur ko var nopirkt vēlā vakara stundā."
"Nu tā kā mani bērni reti kaut ko pazaudē, tad tajos retajos gadījumos es ne pārāk mierīgi reaģēju, lai gan tas nav tipiski man. Jo lielāks zaudējums, jo esmu mierīgāka. Parasti gan tās nozaudētās mantas atrodas. Cenšos bērnu uzvedināt uz loģiskās notikumu ķēdītes un atcerēties, kur kas palicis."
