Strauji tuvojas laiks, kad daļai jauniešu būs jāpieņem pirmais svarīgākais lēmums dzīvē – jāizvēlas profesija un tālākās izglītības iespējas. Biznesa treneris un vadības konsultants Mārtiņš Vecvanags (attēlā zemāk) iesaka pret šo izvēli izturēties ļoti nopietni, taču tajā pat laikā arī iespējami ātrāk atzīt, ja tā nav bijusi pareiza.
Savukārt vecākiem vajadzētu darīt visu iespējamo, lai jaunieti maksimāli iepazīstinātu ar vēlamās profesijas pozitīvajām un negatīvajām pusēm, un jebkurā gadījumā pieņemtu un respektētu viņa izvēli.
Pirmā nopietnā izvēle – pēc vidusskolas absolvēšanas turpināt mācības vai tomēr nē. Tas ir liels izaicinājums. Jaunietim nav vēl dzīves pieredzes šāda līmeņa lēmumu pieņemšanā. Ar vecāku palīdzību tika izvēlēta gan skola, gan bērnudārzs, gan pulciņi. Ja izsita logu, vecāki to atrisināja. Turklāt visi šie lēmumi bija ar mazākām sekām.
Kā vecāki var palīdzēt arī šoreiz?
"Ir jābūt sarunām nevis par to, ko vecāki uzskata par pareizu vai nepareizu, bet ko pats jaunietis gribētu darīt, un kur viņš sevi redz. Vairāk tam jānotiek, uzdodot jautājumus un uzvedinot domāt, kas patīk, kas nepatīk, ko gribētu darīt un ko negribētu. Tāpat vecākiem ir iespēja parādīt dažādas profesijas. Ko īstenībā dara arhitekts, tiesnesis vai ķīmiķis? Tagad ir daudz iespēju to redzēt – gan Ēnu dienas, gan prakse. Pretējā gadījumā ir tikai iedomas. Tētis sēž birojā pie datora. Man arī gribētos sēdēt visu dienu birojā pie datora. Darbavieta viņam ir iedevusi smuku mašīnu, un arī tas man patiktu. Taču kā ir patiesībā? 20. gadsimtā bija labāk – varēja gan kartupeļus rakt, gan sienu grābt, gan aiziet tētim līdzi uz rūpnīcu.
Tā bija iespēja ātri saprast, ko nozīmē gan strādāt, gan pelnīt. Tagad bērniem bieži šķiet, ka nauda rodas bankomātā. Un, ja nav iespēju apskatīties plašāk, tad arī nav plašu izvēles iespēju.
Lielākā daļa jauniešu, protams, nevar atbildēt uz jautājumu – kur es gribētu strādāt? Bet pamats ir nevis profesija vai amats, bet tieši saturs, kādā vidē viņš gribētu apgrozīties – vai strādāt ar cilvēkiem, vai ar datiem, vai kaut ko analizēt, rakstīt, ceļot u.tml.
Kad ir saprotams saturs, tad iespējams arī saprast, kādā profesijā to panākt. Es saviem bērniem no ļoti maza vecuma esmu meklējis iespējas vasarā piestrādāt kaut vai dažas nedēļas un kaut vai pāris stundas. Mērķtiecīgi veidojot profesiju apskatu, veidojas sajūtas par to, kas tas ir," pieredzē dalās biznesa treneris.
Arī pats jaunietis sev var uzdot jautājumus, kas palīdzētu izvēlēties. Svarīgākie – kas ir mani talanti un kas man padodas? Kādas ir manas intereses un hobiji? Tos tad var pielāgot profesijām, kas tiek apsvērtas. "Bieži profesiju izvēlē noteicošais ir ienākumu līmenis un dzīves standarts, kas var šķist vilinošs. Un tad ir jautājums, kas ir tā cena, kas būs jāmaksā? Ja viss, kas tajā profesijā ir jādara, iekrīt lauciņā – man nepatīk vai man nav talantu – tad, visticamāk, neizdosies nopelnīt daudz naudas, jo to var izdarīt tikai tie, kam sanāk," brīdina Vecvanags.
Ja vecāku padoms nav noderīgs, vēl ir iespēja uzklausīt karjeras konsultantus. Tāpat vēlamo profesiju sarakstu vajadzētu izvērtēt no potenciāla viedokļa. "Internetā iepējams atrast informāciju par profesijām, kas izmirs tuvākajā laikā un arī par tām, kurām ir nākotne. Protams, tagad, kad attīstība ir tik ātra, neviens nezina, kā būs īstenībā. Agrāk prognozes varēja taisīt uz 30 gadiem. Taču tagad kāds pēkšņi kaut ko atklāj, un vienas vai otras profesijas speciālisti vairs nav vajadzīgi. Nav jau gan arī nekas fatāls – mūsu laikmets ļauj cilvēkam nomainīt karjeru vismaz trīs reizes," mierina Vecvanags.
Mainīt iesākto tomēr nav vienkārši
No vienas puses doma par to, ka izvēlēto karjeru varēs mainīt, ir vilinoša. Taču praktiski tas mēdz būt ļoti grūti. "Ja jaunietis izvēlas mācīties kādā augstskolā vai profesijā, tad tas nozīmē – ieguldīt savu laiku un enerģiju uz vairākiem gadiem. Tajā laikā mainās gan vide, gan viņa intereses. Četrus gadus jaunietis nomācās augstskolā, iegūst profesiju, sāk pelnīt naudu, paņem kredītu, parādās saistības, ģimene un bērni. Pēc 10 gadiem: "Man jau sākumā šķita, ka šis nav pareizais ceļš, bet, tā kā laiks ir ieguldīts, tad turpināju to darīt. Tagad man tiešām šķiet, ka nav pareizais ceļš, bet nu ir ienākumi un saistības."
Un ir ārkārtīgi grūti no iebrauktās sliedes izlekt ārā. To mēs sastopam ik uz soļa, piemēram, ieejam veikalā un satiekam cilvēku, kuram nepatīk darīt to, ko viņš dara. Bet tas iemesls, kāpēc viņš to dara - viņš vairs neredz izeju no vietas, kur viņš ir. Kad esi nostrādājis 10 gadus vienā darba vietā, jebkurš mēģinājums sākt kaut ko no nulles nozīmē arī saņemt mazāku atalgojumu. Un ļoti daudziem tas vienkārši nav iespējams. Ko par mani padomās radi un kaimiņi, ja es pēkšņi novilkšu melno uzvalku, izaudzēšu garus matus un pelnīšu trīs reizes mazāk nekā tagad. Kas maksās manus rēķinus?
Pieļauju, ka lielāka spriedze mēdz būt uz vīriešu dzimumu, kas biežāk izvēlas finansiālo nastu. Un vīrieši, manuprāt, ir mazāk gatavi meklēt – viņi mēģina vairāk sisties cauri sienai. Sievietes, iespējams, ir gatavas ātrāk saprast un pieņemt lēmumus. Tāpēc sākotnējā izvēle ir ļoti kritiska – tai ir sekas uz ilgu laiku," situācijas sarežģītību ieskicē Vecvanags.
Kā sadzīvot ar jaunieša izvēli, ja tā nav pieņemama?
Ko darīt, ja vecāki nojauš – šis nebūs piemērots manam bērnam? Bet jaunietis spītīgi iestājas par saviem uzskatiem un vēlas darīt tieši to, ko viņš ir izvēlējies? "Ja tu viņu pārliecināsi par pretējo, un viņš pēc tam būs nelaimīgs, vai esi gatavs uzņemties atbildību par to?" retoriski vaicā speciālists. Viņš piebilst, ka pilnīgi neko neteikt varētu būt grūti un utopiski. Taču vecākiem vajadzētu izskaidrot savus argumentus un mudināt uz lietām paskatīties caur citu prizmu.
"Man tomēr šķiet, ka jaunietim ir jādod pietiekami daudz telpas izdarīt savas izvēles un varbūt arī savas nepareizās izvēles, uzņemoties atbildību par tām. Manis paša stāsts par vecāko dēlu bija tāds, ka es viņa izvēli par pirmo augstskolu neatbalstīju. Es uzskatīju, ka viņam mācīties uzņēmējdarbību ir nepiemēroti. Taču viņam apkārt bija uzņēmēji, ar labām mašīnām un melnos uzvalkos. Un tad viņš pats aizgāja un saprata, ka tomēr nē. Taču jaunietim nevajadzētu būt sajūtai, ka, pieņemot lēmumu, vecāki vairs viņu neatbalstīs vai nemīlēs. Viņam pašam ir diezgan grūti saņemties un atzīt gan sev, gan citiem, ka izvēle nav bijusi pareiza. Tāpēc ir jāpalīdz jaunietim noticēt, ka neturpināt ir pieņemami. Tā ir tava dzīve, un tev ir jāpieņem savi lēmumi," uzsver biznesa treneris.
