Četras metodes, lai mazulis apgūtu patstāvīgas iemigšanas prasmes un gulētu ciešā miegā

Metodes piedāvā iepazīt portāls "Parents", un par katru no tām ir arī psihologu viedoklis. Skaidrs ir viens – kas der vienam, citam itin nemaz, tādēļ vecākiem ir ne tikai akli jāklausa dažādiem padomiem, bet arī jāieklausās savā intuīcijā.

Šī metode ietver maigu verbālo un taustes "nomierinošo līdzekļu" iedarbību, kas palīdzēs bērnam iemācīties patstāvīgi iemigt un pēc pamošanās nomierināties.

Tava rīcība:

Ja tavam bērnam ir problēmas ar iemigšanu, sagatavošanās miegam rituālus sāc vienā un tajā pašā dienas laikā. Neaizmirsti, ka nomierinoši iedarbojas: silta vanna, maza, nakts režīma gaismiņa, pasaciņa (maigas intonācijas mātes balsi bērns ļoti labi izjūt), klusa, mierīga mūzika. Kad pienāk laiks miegam, liec mazuli gultiņā un paliec turpat blakus. Tiklīdz pamani, ka viņa actiņas ir aizvērušās, klusiņām izej no istabas. Ja mazulis to ir sajutis un sācis raudāt, atgriezies, bet neņem viņu rokās, bet sāc klusiņām sarunāties. Galvenais uzdevums – izdarīt tā, lai bērns, izdzirdot tavu balsi, nomierinātos, bet pēc tam pats iemigtu. Pakāpeniski mazulis pieradīs pie tā, – kad viņš naktī pamostas, viņu rokās neņem. Vari arī izmantot bērnu rāciju – attālināti ar savu balsi bērnu nomierināt, pašai nemaz no gultas neizkāpjot. Pēc divām trīs nedēļām šādā režīmā bērns jau spēs nogulēt pietiekami ilgu laiku viens pats savā gultiņā.

Psihologa komentārs:

Vēl viens papildinājums: pielietojot šo metodi, tiek rekomendēts bērnu neņemt rokās, ja viņš sācis raudāt. Aicinājums vecākiem – neaiziet līdz absurdam un lēmumu pieņemt atkarībā no situācijas. Pirmkārt, nepieļaut bērna histērijas, līdz tādām, ka bērns sāk klepot, siekaloties vai pat vemt. Ja raudāšana pastiprinās, mazulis ar to vēlas pavēstīt, ka vienkārši ar to, ka mamma ir blakus un ir dzirdama viņas balss, ir nepietiekami. Otrkārt, daudzi vecāki zina, ka bērni raud dažādi. Raudāt mazulis var no sāpēm, izsalkuma utt.

Šis variants ir ideāls vecākiem, kuri grūti panes bērna raudāšanu. Kā iemācīt bērnu iemigt, ja viņš sāk čīkstēt, tiklīdz tu viņu ieliec gultiņā? Pakāpeniski attālinies no gultiņas: katru dienu, liekot mazuli gulēt, tev jāapsēžas arvien tālāk un tālāk no tās, kamēr tu atradīsies ārpus istabas. Zinot, ka mamma ir blakus, bērns bez stresa un bailēm pakāpeniski iemācīsies iemigt patstāvīgi. Brīdī, kad tu "palaidīsi no sevis vaļā" mazuli, arī tev radīsies vairāk laika mājas soļa darbiņiem un sevis palutināšanai.

Tava rīcība:

Liec mazuli gultiņā tajā brīdī, kad viņš jau ir miegains, bet vēl pilnībā nav iemidzis. Apsēdies blakus tā, lai viņš tevi redzētu. Ja mazulis sāk čīkstēt un prasīties uz rokām, maigi paglaudi viņu un čukstus pasaki kaut ko nomierinošu ( "Mamma ir blakus, viss ir labi"). Reaģē uz raudāšanu, bet bērnu rokās ņem tikai tad, ja viņš kļūst pārlieku sakreņķējies. Pēc tam, kad mazulis būs nomierinājies, atgriezies vietā, kur sēdēji iepriekš. Pamest istabu ieteicams tikai tad, kad mazulis ir pilnībā iemidzis. Tev jābūt gatavai tam, ka, ja naktī mazulis atkal pamodīsies, tev nāksies "iemidzināt' viņu tieši tādā pašā veidā, kā vakarā, sēžot pie gultiņas.

Pirmo trīs dienu laikā, kopš esi nolēmusi izmantot šo metodi, pakāpeniski atvirzi tālāk no gultiņas krēslu. Ceturtajā dienā tam jau būtu jāatrodas aptuveni pusceļā no bērna gultiņas un istabas durvīm, bet septītajā tev jau jāsēž uz krēsla pie durvju sliekšņa. Šajā vietā paliec vēl trīs četras dienas, sēžot ar muguru pret mazuli. Pēc 10-14 dienām mazulis mierīgi gulēs viens pats savā istabā.

Psihologa komentārs:

Visupirms jāsaka, ka sēdēt ar muguru pret bērnu ir ne īpaši pareizi. Visticamāk, bērns jutīs trauksmi, jo viņš taču neredz mammas seju, viņas maigo un atbalstošo skatienu, nejūt viņas noskaņojumu. Ar muguru pret bērnu sēdoša mamma ir kā "vēsa, novērsusies" figūra. Mazulim var būt bail, ka mamma viņu ir pametusi. Metode tiek dēvēta kā "ilgā atvadīšanās", tādēļ jau pēc septiņām dienām mammai atrasties uz durvju sliekšņa, psihologu prāt, ir par agru. Protams, viss ir individuāli: var būt, ka kāds bērns jau pēc nedēļas būs gatavs "palaist" mammu, bet cits savukārt nē. Vecākiem ir jāsajūt situācija. Kas var traucēt šo iemidzināšanas procesu? Mammas emocionālais stāvoklis. Piemēram, viņa ir par kaut ko satraukta, vai arī viņa baidās, ka neizdosies bērnu mierīgi nolikt gulēt bērnistabā, vai arī ar savām domām viņa nebūt nav līdzās bērnam, kurš tiek likts gulēt. Bērns lieliski jūt mammas stāvokli un to atspoguļo ar savu uzvedību. Tāpēc, ja esi nolēmusi izmantot šo metodi, saved kārtībā savas personīgās jūtas, emocijas un domas.

Šo metodi savā grāmatā "Kā bērnu nolikt gulēt bez asarām" apraksta tās autore Elizabete Pentlija. Metodes būtība ir analizēt un, ja nepieciešams, mainīt asociācijas, kuras bērnam rodas saistībā ar gulēšanu. Ja mazulis ir pieradis iemigt, kad zīda mātes krūti vai kad viņš tiek šūpots uz rokām, pilnīgi dabiski, viņš taisīs kaprīzes, kad tu liksi viņu vienu pašu gultiņā. Kā mācīt bērnu šajā gadījumā aizmigt?

Vispirms grāmatas autore iesaka sākt likt gulēt mazo pusotru divas stundas agrāk par tavā ģimenē pieņemto gulētiešanas laiku. Tas ļaus bērnam izvairīties no pārmērīga noguruma, kā arī mammi atliks nedaudz laika pašai sev.

Tava rīcība:

Ja esi pamanījusi, ka bērns iemieg tev tikai uz rokām, būs jāpieliek pūliņi, lai šo viņa asociāciju mainītu. Lai dažas reizes miegs bērnu pieveiktu citos apstākļos: automašīnā, esot ciemos, kad tu viņi pašūpo autosēdeklītī. Tāpat centies atrast kādu lietu, ar kuru bērns pierastu doties gultiņā. Tai obligāti nav jābūt mīkstai mantiņai. Iespējams, tas varētu būt knupītis vai tavs kabatslakatiņš, vai vēl kas cits.

Saīsini laiku nakts barošanām un neskrien pie bērna pēc pirmā viņa sauciena. Iemācies atpazīt skaņas, ko mazulis naktīs rada, lai saprastu, vai viņš patiesībā ir pamodies vai nav. Izliecies, ka guli, kamēr nebūsi pārliecināta, ka mazulis pieprasa tieši tevi, nevis vienkārši iešņukstas miegā. Ja viņš naktī ir pamodies un ieraudas, iedod krūti vai piena maisījumu no pudelītes, bet nesagaidi brīdi, kamēr viņš atkal iemigs. Pamēģini atņemt šo "nomierinošo" līdzekli iemigšanas laikā. Atkarībā no situācijas, vari bērnu piespiest sev klāt un nedaudz paaijāt, klusi čukstot "kuš kuš". Pēc tam šo šūpošanas laiku pamazām saīsini: pēc pamošanās un barošanas ātrāk liec bērnu savā gultiņā un dari visu to pašu, atrodoties blakus. Pēc kāda laika, atsakoties no nakts barošanām, centies neņemt bērnu rokās, tiklīdz viņš pamodies (paglāsti viņu, čuksti mierinošus vārdus, pārliekusies pār gultiņu), pēc tam – apstājies pie durvīm, ja mazulis pamodies, un atkārto iepriekšējās darbības. Šīs metodes fināla stadijā, kā apgalvo minētās grāmatas autore, tu varēsi bērnu nomierināt, atrodoties vien bērnistabas durvīs vai pat aiz tām.

Psihologa komentārs:

Te īpaši pievilcīgi šķiet, ka pastāv "nomierināšanas" veidu izvēle: krūts barošana un knupītis, un skaņu klausīšanās, ko rada bērns. Galvenais – uzticēties savam mātes instinktam. Ja ne viss izdodas, un bērns slikti iemieg, tāpat kā iepriekš, nekādā gadījumā neuztraucies, bet turpini mēģināt, paplašinot savas iespējas. Un, protams, jāatceras par to, ka bērna emocionālo stāvokli spēcīgi ietekmē psiholoģiskais mikroklimats ģimenē kopumā.

Ja starp vecākiem attiecības ir pietiekami saspringtas, pastāv tā dēvētās aizkavētās domstarpības un citas grūtības, visticamāk, bērns nevēlēsies "atdalīties" no mātes: palikt viens pats istabā, gulēt bez krūts, gulēt gultiņā un patstāvīgi iemigt. Ja viņš jūt, ka kaut kas ir ne tā, mamma viņam būs vajadzīga vairāk kā atbalsts: "Viņa ir blakus (baro ar krūti, no pudelītes, liek gulēt), ar mani, es viņu redzu un jūtu, viņa mani mīl, esmu drošībā".

Ričards Ferbers ir amerikāņu izcelsmes profesors, pediatrs, kurš pētījis bērnu miega problēmas. Viņa metode, kas radīta 1985. gadā un veltīta tam, kā bērnu iemācīt iemigt patstāvīgi, izsauca vētrainu kritiku. Ferbers atsaucās uz to, ka zīdainis ļoti ātri pierod pie patstāvīgas mammas klātbūtnes, un tāpēc atsakās iemigt patstāvīgi. Tā rezultātā, bērnam pieaugot, viņa nolikšana gulēt vecākiem atņem arvien vairāk laika un spēka. Tiek uzskatīts, ka Ferbera metode – kopš agrīna vecuma bērnam māca pašu spēkiem sasniegt nepieciešamo komfortu, kā arī trenē viņa pacietību.

Tava rīcība:

Kā bērnu pieradināt iemigt? Ferbers iesaka sākt "apmācību" ar ierastu rituālu izmantošanu: vanna, barošana, šūpulītis. Pēc tam mazuli noliek gultiņā, novēl arlabunakti un iziet no istabas. Visdrīzāk tu uzreiz sadzirdēsi mazuļa čīkstēšanu. Tad vari atgriezties istabā, lai nomierinātu mazo. Gatavojies tam, ka tas būs jādara vairākas reizes, iespējams, vairāk nekā 20 reižu naktī. Laika intervāli, pēc kādiem ieteicams ieiet istabā, ir atkarīgi tikai no bērna vecuma, viņa ieradumiem un tavas izturības.

Sākumā tu vari atgriezties kaut vai pēc pāris minūtēm. Pēc tam, kad esi iegājusi istabā, nomierini mazuli ar vārdiem vai pieskārieniem, bet nekādā gadījumā neņem viņu ārā no gultiņas. Ja būs nepieciešams, paliec blakus tik, cik ilgi vēlies, kamēr viņš atkal neiemigs. Dari tā visu laiku, kad mazulis pamodīsies. Sākot ar otro nakti, ar katru reizi palielini šo intervālu, kad esi bērnistabā. Šīs metodes vieglākā metodes versija: praktizēt savu prombūtni no bērna dažas stundas pēc kārtas tikai nakts stundās.

Cenšoties bērnu nomierināt, vēlams bērnam neko nedot (ne krūti, ne pudelīti). Izņēmums ir knupītis, kuru vislabāk nolikt blakus, lai mazulis pats to varētu atrast. Istabā jāiet tikai tad, kad bērns patiešām raud, nevis činkst. Profesors Ferbers ir pārliecināts, ka agri vai vēlu šī metode nostrādā: bērns pierod iemigt patstāvīgi, pat, ja naktī ir pamodies un sapratis, ka istabā ir viens pats. Vienīgais obligātais ieteikums: panākt vienošanos ar pārējiem ģimenes locekļiem par šādas metodes izmantošanu, lai mazuli pieradinātu gulēt savā gultiņā un iemigt patstāvīgi.

Prakse rādot, ka tēviem parasti ir vieglāk sekot šai taktikai un izturēt laika intervālus, nekā mammām, īpaši tām, kuras mazuli baro ar krūti.

Psihologa komentārs:

Pirms Febera metodes praktizēšanas, ielūkojies tuvākajā nākotnē. Vai tavā ģimenē netiek plānoti, piemēram, kādi braucieni, kad jūs nenakšņosiet mājās, vai arī paredzams, ka kādu laiku nebūs mājās vecāks, kurš plāno bērnu pieradināt pie patstāvīga miega? Tāpat vecākiem ir vērts apspriest un pieņemt lēmumu, vai ir vērts sākt izmantot šo metodi, ja bērns pavisam nesen ir sācis iet dārziņā. Uzdod sev šo jautājumu: "Vai viņš tiks galā ar šo slodzi?". Šī metode no vecākiem pieprasa spēcīgu gribasspēku un lielu atbildību par savu rīcību. Jo rekomendācija – "neņem bērnu ārā no gultiņas" var novest pie trauksmes parādīšanās mazulim un tās nostiprināšanos uz palikšanu.

Paaugoties bērns to vai nu apspiedīs, piemēram, ar spēcīgas agresijas palīdzību attiecībās ar citiem, vai arī būs ļoti nepārliecināts un bailīgs, kas arī rada komunikācijas grūtības. Pamēģini atrast zelta vidusceļu, bet vēl labāk – pavaicāt sev: "Kādēļ es to daru un ko vēlos sasniegt? Kāpēc ez izvēlos tieši šo veidu no daudziem citiem, kas eksistē?" Bet, iespējams, šāda metode derēs bērniem ap trīs gadu vecumu, jo tieši šajā periodā bērns emocionāli un psihiski ir gatavs "atdalīties" no mammas.