Pusaudžu vecums ir pārbaudījums visiem ģimenes locekļiem. Tas reti noris bez kaprīzēm un konfliktiem. Pārejas posms ir pretošanās laiks, personiskās brīvības izlaušanās, neapmierinātība. Pubertātes periodā raksturīga ir emocionāla nelīdzsvarotība, tieksme izteikt galējus spriedumus, pastāvošo noteikumu un normu noliegšana.
Kā pareizi komunicēt ar bērnu šajā vecumā, "Letidor" stāsta psihologs, speciālists konfliktu risināšanā Oļegs Ivanovs. Viņš atklāj četrus tipiskākos aizrādījumus, kurus mēdz izteikt vecāki un pēc kuriem viņu pusaudžu vecuma bērns, visticamāk, aizcirtīs durvis.
Hormonālo pārmaiņu laikā pusaudži nespēj kontrolēt savas jūtas un emocijas, tādēļ tās izliek uz pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Īpaši tiek mammām.
Kur gan palicis paklausīgais bērns, kas vienmēr bija blakus mammai un prasīja viņas padomu? Un kur uzradās stūrgalvīgais pusaudzis, kas neklausa, runā pretī, nepalīdz mājās, nepilda mājasdarbus?
Pusaudzis atdalās no vecākiem, vēloties demonstrēt savu patstāvību, to, ka viņš kļūst pieaudzis. Tomēr viņš joprojām ir materiāli atkarīgs no vecākiem un dzīvo ar viņiem zem viena jumta, bet tas, savukārt, nozīmē, viņš ir spiests pakļauties un dzīvot saskaņā ar ģimenes noteikumiem.
Vecāku padomi labi mācīties, palīdzēt mājās, pasēdēt ar jaunākajiem brāļiem vai māsām u.t.t. – pusaudzim šie nebūt nav vēstneši, kas liecinātu – kļūstu pieaudzis.
Nezinot, kā uzvesties, bērns izvēlas visvienkāršāko ceļu – runāt rupjības, ignorēt vecāku teikto.
Rūpju izrādīšana no vecāku puses pusaudzim šķiet kā nevajadzīga kontrole un iejaukšanās personīgajā dzīvē.
Četri tipiskākie aizrādījumi, kas nepatīk pusaudža ausīm
Lūk, psihologs piedāvā visspilgtākos piemērus tām vecāku teiktajām frāzēm, kuras pusaudzis pilnīgi garantēti uztver naidīgi!
Kā tu esi apģērbies!?
Ar šādu izteicienu vecāki pilnīgi noteikti izsaka savu neapmierinātību ar bērna vizuālo izskatu. Tā to redz un saprot pusaudzis. Tādēļ, kad tu saki: "Uzvelc cepuri!" (pārdzīvojot par bērna veselību), pusaudzis dzird: "Es uzskatu, ka tev labāk ir uzvilkt cepuri".
Protams, palicis bez pieskatīšanas, pusaudzis cepuri tūliņ pat noņem – tā viņš parāda savu "es".
Izvēloties skolai apģērbu, vai iešanai uz kino un pastaigām ar draugiem, pusaudzis vismazāk jau nu domās par savu veselību. Ziemā, protams, ir muļķīgi staigāt vasaras kedās, bet galvenais – atstāt iespaidu uz draugiem.
Man nepatīk tavi draugi. Pārstāj ar viņiem kontaktēties!
Draugu izvēle pusaudzim ir galēji svarīga, tā ir personības izvēle. Lai cik labi mēs nepazītu savu bērnu, mēs nevaram draudzēties viņa vietā.
Un ja bērnudārza vecumā bērns pilnīgi dabiski stāstīja, ar kādu meiteni vai zēnu viņš draudzējas, tad pusaudzis no tevis slēpj savu personīgo dzīvi.
Ir vērts tikt skaidrībā un parunāt ar savu bērnu, kurš nu jau kļūst pieaudzis, kāpēc tev nepatīk tieši tie viņa biedri un uzzināt, kāpēc tavam bērnam ar viņiem ir interesanti.
Neesi vēlu! vai Kāpēc tu tik vēlu pārnāci mājās?
Protams, vecāki pārdzīvo, ja bērns aizkavējas, galvā uzreiz rodas visbriesmīgākās domas.
Pamēģini paskaidrot vēl vienu reizi, ka vienmēr ir iepriekš jāpabrīdina par kavēšanos. Bērnam nodod šādu vēstījumu: "Es tev uzticos, taču neuzticos autovadītājiem uz ceļa. Esi uzmanīgs!".
Un ja viņš nevēlas, lai tu ar saviem zvaniem traucētu viņa draugus, labāk ir paziņot pašam.
Pietiek sēdēt pie datora!
"Tā vietā, lai sēdētu ar planšeti vai mobilo tālruni rokās, labāk gatavo mājasdarbus!" vai 'Noņem austiņas, tu manī neklausies!". Internets un sociālie tīkli – vēl viens iemesls konfliktam mūsdienu pusaudzim ar vecākiem. Pēc vecāku domām, tā ir tukša laika pavadīšana, bet pusaudzim – pirmā nepieciešamība.
Kā pareizi sarunāties ar pusaudzi
Pamēģini izmantot tehniku – "es-ziņojums". Tas ir tad, pārrunājot savas jūtas, vispirms strādā ar sevi, regulējot personīgās emocijas, nevis provocējot ar tām otru cilvēku.
Kā likums, vecāki savu neapmierinātību izsaka ar frāzi: "Tu slikti uzvedies, tu mani sanikno u.t.t.". Minētā tehnika pārveido tevis teikto: "Kad es kaut ko redzu, es jūtu to un to, jo man ir svarīgi tas un tas".
Piemēram, frāzi: "Tu mani kaitini, kad velc zeķes virs biksēm", var pārveidot šādi: "Kad es redzu, ka tu zeķes uzvelc virs biksēm, es satraucos, jo man ir svarīgi, lai tu izskatītos pieklājīgi un akurāti".
Šī tehnika nepiespiež partneri aizstāvēties. Tā, tieši pretēji, aicina otru uz dialogu, sniedz iespēju izteikt savas domas. Ir jāpierod izmantot šo tehniku, jo sākumā nepieciešams apdomāt, ko tu vēlies pateikt, nevis bliezt ārā to, kas uz mēles.
Turklāt pacenties neprovocēt agresiju. Pieaugušais ar to arī atšķiras no pusaudža, ka prot labāk kontrolēt pats sevi.
Pacenties arī ar savu pusaudzi runāt īsi un precīzi, izvairies no gariem monologiem.
Runā ar bērnu labvēlīgā tonī, pieklājīgi un klusu – tad viņam būs jāieklausās tevis sacītajā, nevis mēģināt tevi pārkliegt.
Ja bērns pats sācis tev kaut ko stāstīt, nenovērsies, klausies viņu uzmanīgi. Un mācies klausīties arī pats: savus draugus, tuviniekus, paziņas. Esi piemērs tam, cik svarīgi ir būt uzklausītam. Nesāc nopietnu sarunu stingrā tonī. Dažreiz ir grūti apstāties, taču pieaugušais ir spējīgs sevi savaldīt un nogaidīt, kamēr pāriet dusmas.
Ja vēlies kaut ko pateikt vai vērst sava pusaudža uzmanību, dod viņam laiku atrauties no savām nodarbēm.
Pasaki: "Tu man būsi vajadzīgs pēc divām minūtēm", nevis "Tūliņ pat nāc šurp!". Tā bērns pagūs pārslēgt savu uzmanību.
Katrā ziņā komunikācijai ar pusaudzi jānorit pozitīvā gaisotnē, pieņem sava bērna uzskatus un domas, rēķinies ar tiem. Necenties lieku reizi viņu apbēdināt, izteikt pārmetumus vai sarkastiskas piezīmes.
Bet pats galvenais – esi pats tāds, kādu vēlies redzēt savu bērnu.
