Protams, šāda bērnu attieksme vecākus sāpina, tā var šķist cietsirdīga un netaisna, jo vecāki taču ir rīkojušies tikai bērna interešu labā. Psihologu veidotajā portālā "Wiolife" jomas speciāliste, psiholoģe Irina Beļajeva skaidro, kāpēc kautrēties par saviem vecākiem ir gluži dabiski un kādēļ par to nevajadzētu aizvainoties.
"Diez kādēļ dēlam pēkšņi vairs nepatīk, ka saucu viņu par lācēnu? Jā, draugi to var pamanīt, bet mūsu attiecības taču ir svarīgākas par jebkuriem draugiem! Un kas tur briesmīgs, ja es izprašņāšu viņa jauno draudzeni par viņas ģimeni, aizraušanām un iecienītākajām grāmatām? Vai arī, kāpēc meita protestē, kad atgādinu viņai uzvilkt cepuri un neaizmirst man piezvanīt, pavadot viņu uz diskotēku? Bet dēls sarkst, kad stāstu par viņa ieradumu gulēt ar plīša lācīti līdz 12 gadu vecumam. Tas taču ir tik mīlīgi! Kāpēc visi viņa 1550 draugi sociālajos tīklos var rakstīt komentārus, cik vien vēlas, bet man tiek izteiktas pretenzijas par vienu nevainīgu "laiku" (poga sociālajos tīklos – "patīk" – red.)? Ak, pareizi, vēl es savā profilā ievietoju viņa bildi divu gadu vecumā, kur dēls sēž uz podiņa. Un viņš tur izskatās tik amizanti!"
Skaidrojošās vārdnīcās vārds "kauns" tiek skaidrots kā nepatika, mulsums, ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota rīcība. Kad bērni aug, viņi piedzīvo vairāk kaunpilnu atgadījumu nekā pieaugušie. Kauna izjūtas pārvarēšana ir izaicinājums, ar ko jātiek galā nobriešanas procesā. Plašāk par kaunu jeb tā jēdziena skaidrojumu atradīsi te.
Kāpēc un kā rodas kautrēšanās
Parasti šāda kautrēšanās par vecākiem pirmo reizi parādās neilgi pirms pusaudža perioda iestāšanās un ilgst līdz aptuveni 18-20 gadiem, kad cilvēks jau ir pieaudzis. Vēl vakar tu savam bērnam biji piemērs, ideāls, bet šodien atvase jau kritizē visu, kas tev piemīt: vecumu, ģērbšanās manieri, humora izjūtu, tavu sabiedriskumu un pat mīlestību pret dejošanu. Un vienlaikus viņš sapņo par frizūru, kā Kārlim no 6.a klases, un par t-kreklu, kā Eduardam no arheoloģijas pulciņa, un vēl tavs bērns cenšas iemācīties nospļauties tikpat "skaisti", kā kaimiņš-baikeris no 8. stāva. Lieta tāda, ka pusaudžu vecums ir savas identitātes meklējumu laiks, tas ir periods, kad censties saprast, kāds es esmu, kāds es vēlos un varu būt. Līdz šim visu savu dzīvi bērns ir centies līdzināties vecākiem, klausīt viņu padomus, nopelnīt atzinību. Tagad maksimāli ir jādistancējas un jācenšas atrast jaunu, savu atbalsta punktu, izstrādāt personīgo uzvedības stratēģiju un iepazīties pašam ar sevi, uzsver psiholoģe.
Viss, ko piedāvā pieaugušie, rada šaubas. Tomēr ir arī sarežģīti palikt vienam, tādēļ jābūt "grupā", jābūt līdzīgam, bet dažreiz pat nemanāmam. Pusaudžiem ir svarīgi nēsāt to, ko ģērbj viņa draugi, runāt tajā pašā valodā, klausīties to pašu mūziku, smieties par tiem pašiem jokiem, apmeklēt vienas un tās pašas vietas, ēst līdzīgu pārtiku un padarīt šo "jauno pasauli" maksimāli aizslēgtu vecākiem.
Emocionālā atkarība no vecākiem gan nekur nepazūd (ja vien tā nekļūst tik nepanesama, ka bērns šo saikni pārrauj). Tas, ka dēls atnāk mājās un cērt durvis un ieiet savā istabā tā vietā, lai ar vecākiem dalītos dienas iespaidos, nepavisam nenozīmē, ka vecākus viņš būtu sācis mīlēt mazāk.
Bērns turpina būt tavs dēls vai meita, pretējā gadījumā viņam būtu absolūti "nospļauties" par to, kā tu ģērbies un kāda ir tava jokošanās maniere. Tieši šī tuvība un mīlestība pret vecākiem cilvēku arī padara tik ievainojamu. Turklāt, jo cilvēks ir mazāk pārliecināts par sevi, jo vairāk viņam gribas palikt nemanāmam starp vienaudžiem, šo periodu pavadīt, neizejot no ēnas, un jo biežāk viņš piedzīvo neveiklumu tuvinieku uzvedības dēļ.
Kādēļ bērni mēdz sarkt par saviem vecākiem
Mamma vai tētis dara kaut ko "nepareizi", uzvedas "neparasti", salīdzinot ar citiem vecākiem. Tā var būt ģērbšanās maniere (pārāk jauneklīgi vai tieši pretēji), runas maniere, nemitīgi joki, "brāļošanās" ar bērna draugiem, vēlme visiem dot padomus, kad tos neprasa.
Vecāki pārlieku aprūpē un citu klātbūtnē izrāda savu maigumu. Jā, viņiem nepatīk, kad tu bērnu nosauc mīļvārdiņos, kas iederējās citā vecumposmā, kad tu viņu apskauj un skūpsti uz atvadām, vai arī mīļi apsien dēlam ap kaklu vecmammas dāvināto šallīti ar zaķīti (šī kā reizi ir ideja bērna apsmiešanai). Protams, tevi virza mīlestība, bet tādā veidā tu pats pavērs ieroci pret savu bērnu, un to var nodēvēt pat par nodevību. Lai gan, protams, tas ir tikai tavas nezināšanas dēļ. Vēl bērni sarkst situācijās, kad vecāki iebrūk bērna dzīvē un cenšas atrisināt visas viņa problēmas (bet neviens to nav lūdzis).
Aizsargāt, aizstāvēt, sodīt pāri darītājus, vienoties bērna vietā – šis ir mūžīgais iemesls nesapratnei starp bērnu un vecākiem. Jā, viņi vēlas "paši": paši uzsist savus punus, paši pieļaut kļūdas, paši savākt sava ieguldītā darba augļus. Viņi vēlas, lai vecāki viņus cienītu. Un, kas ir svarīgi, vecāki parādītu šo cieņu. Bet cieņa – tā ir arī uzticēšanās. Tādēļ, pirms iejaukties bērna konfliktā ar skolotāju, un vēl jo vairāk – strīdos ar vienaudžiem, pavaicā savai atvasei, vai viņš piekrīt, ka iejaucies. Te gan, protams, nav jārunā par situācijām, kad skolotājs pie vecākiem vērsies personīgi.
Vecāki cenšas būt līdzīgi bērna draugiem (vai vienkārši – pusaudžiem). Izmanto slenga vārdus, ģērbjas pēc jauniešu modes, daudz pļāpā ar bērna draugiem. Tas ir ceļš uz nekurieni. Visbiežāk pusaudžu acīs tu izskaties muļķīgi un riskē kļūt par apsmiekla objektu, bet tieši tas ir visbriesmīgākais bērniem vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Un, jā, tu nekad nevarēsi būt tāds, kā viņi, jo tu un bērni esat no citām paaudzēm.
Vecāki pastāvīgi izsaka piezīmes. Kad bērns bija maziņš, vecāki bieži atļāvās bērnam izteikt aizrādījumus, varēja pat uz viņu kliegt un lamāties. Aizrādīt par to, kā viņš izskatās, vai viņa apģērbs ir tīrs, vai viņš ir nomainījis zeķes, un cik reižu pēdējo minūšu laikā ir pateicis vecākiem tik kaitinošo frāzi "nu, tipa… tas…", vai bērns akurāti uzvedas pie galda. Patiesībā pat jau trīs gadus vecam bērnam aizrādīt un izteikt pamācības ieteicams tikai divatā, patālāk no svešām acīm un ausīm. Bet pusaudžu vecumā šāda uzvedība no vecāku puses ir necieņas izrādīšana. Pat, ja tu domā, ka "pamācīt un audzināt – ir tavs svētais pienākums", aizmirsti par to, ka to varētu darīt publiski pēc tam, kad bērns nosvinējis savu sesto, septīto dzimšanas dienu. Šo punktu ir visai viegli pārbaudīt un pakontrolēt: katru reizi, kad tu vēlies aizrādīt, apstājies uz sekundi un padomā: vai tu teiktu to pašu, ko esi iecerējis, ja tas būtu nevis tavs bērns, bet tava kolēģa vai drauga atvase?
Un vēl – vecāki stāsta par savu seksuālo dzīvi. Protams, visi bērni nojauš, ka pieaugušo dzīvē bijusi vieta seksam (un varbūt vēl tagad ir). Kaut kā taču bērns ir parādījies pasaulē. Bet ideja par vecāku seksualitāti dažreiz bērniem raisa riebumu. Viņi neko par to negrib zināt! Nepavisam! Un, jā, viņiem nepatīk skatīties uz mīlestības un maiguma izrādīšanas žestiem starp vecākiem. Un viņi negrib, lai tu šādas lietas apspriestu ar bērna klasesbiedriem, pat norāde par humoru "zem jostas vietas" ir aizliegta lieta. Bet, ja tev ir tā paveicies, ka savā ģimenē ir pieņemts par šādām tēmām runāt viegli un atklāti, atstāj bērnam tiesības sākt par to runāt pirmajam.
Bezgalīgie ģimenes stāsti. Nevajadzētu pirmajā tikšanās reizē ar sava dēla draudzeni stāstīt par to, ka "viņš piedzima pavisam zilganas ādas krāsā, bet tagad, paskat, tāds bruņinieks izaudzis", ka "līdz divu gadu vecumam karotīti normāli nevarēja paņemt". Vai arī stāstīt par viņa pirmo mīlestību vasarnīcā trīs ar pus gadu vecumā. Tās visas ir intīmas lietas, kuras tev ir jāsargā. Tā ir ļoti personīga sfēra katram no mums.
Komentāri un "laiki" sociālajos tīklos. Visbiežāk bērnus kaitina, ka mamma vai tētis pievērš uzmanību visām aktivitātēm internetā, "uzprasās" draudzēties ar visiem sava bērna draugiem, komentē fotogrāfijas un statusa maiņas, veic piezīmes saistībā ar komunicēšanās valodu, izsaka savas domas par tēmu, par kuru "neko nesaprot" (no flirta līdz izlasītajām grāmatām), publiski sniedz padomus vai visai pasaulei paziņo, ka viņi patiesībā ir šī profila pārvaldītāji.
Vecāki vienkārši, bērnaprāt, ir pārāk veci. Pastāv faktori, kas bērniem liek par viņiem kautrēties, bet mēs, vecāki, tos nekādi nevaram mainīt, un tas ir vissarežģītākais. Dažreiz bērniem šķiet, ka viņa mamma vai tētis ir "pārāk vecs", iespējams, viņus mulsina figūra, vecāku nacionalitāte. Diezin vai 50 gadus veca mamma spēs kļūt jaunāka, bet ir svarīgi saprast, ka šis bērna mulsums nepavisam nenozīmē, ka viņš necienītu un nemīlētu savus vecākus.
Kā norāda psiholoģe Irina Beļajeva, atsevišķi vēl var izdalīt sarežģījumus un problēmas, kas var rasties saistībā ar to, ka vecāki pieder citai sociālai grupai, nekā viņu bērna skolas vide. Šādā gadījumā tam vienkārši laikus ir jāgatavojas vai arī jāmaina vide.
Vecāku ieteicamā rīcība, ja bērnam bieži jāsarkst par viņiem
Ko darīt vecākiem, kuri saskaras ar līdzīgu reakciju no savu bērnu puses? Iesākumā ir jāatzīst bērna tiesības just diskomfortu tavas uzvedības dēļ. Droši vien arī tu pats kaut reizi sabiedriskā vietā esi piedzīvojis mulsumu savu tuvinieku dēļ. Piemēram, paša bērna dēļ, kad viņš ar pirkstu ir iebakstījis svešai tantei un pavaicājis: "Bet kāpēc viņa ir tik resna?" Vai arī pa galdu izsmērējis kartupeļu biezputru kādā smalkā ēstuvē. Bet tagad atceries savu mulsumu un pareizini to ar simts. Jā, aptuveni tā bērni arī jūtās, tikai sliktāk, jo kauna sajūtai vēl pievienojas vainas izjūta, kuru vecāki neizjūt, kaunoties no saviem bērniem. "Kā tu vari pret mani tā izturēties? Es taču esmu tava māte! Es tevi laidu pasaulē! Es taču tev vēlu tikai visu to labāko!" Lieta tāda, ka bērns nevar piespiest sevi justies citādāk, bet viņam ir jāpalīdz.
Pirmkārt, atzīstot bērna tiesības izjust mulsumu. Otrkārt, paliekot ar savu "es", necenšoties mainīties, pielāgoties viņa draugiem vai skolai. Ieteicams parunāt ar bērnu, uzzināt, kā tev būtu jāuzvedas "viņa teritorijā" - starp viņa draugiem, skolu, viņa istabā. Parunāt ar atvasi par to, kādi vecāki viņam patīk (starp jūsu paziņām, grāmatās, kino), godīgi pavaicāt, kādās situācijās tava uzvedība bērnam šķiet izaicinoša un nepieņemama. Atceries, ka atļautas ir jebkuras jūtas un domas, bet ne ikviena rīcība. Un, ja bērns atklāti smejas par tevi un tu jau esi kļuvis par viņa upuri, ir vērts atklāti par to pateikt, bet nevis pašiem sevi mānīt ar to, ka tās ir "pusaudžu vecuma grūtības". Un galvenais - bruņoties ar pacietību tāpēc, ka viss pāries, un šī dīvainā būtne joprojām ir tavs bērns, kurš tevi mīl un kuram patlaban ir grūtāks periods.
