Vecāki ir tie, kas savam bērnam vienmēr vēlēs visu labāko, centīsies pasargāt no lielajām dzīves grūtībām, kā arī gādīgi aprūpēs. Taču pāraprūpe un visu darbu paveikšana bērna vietā var panākt pretēju efektu – bērns izaug par nespējīgu pusaudzi un jaunu pieaugušo. Ko darīt, lai no tā izvairītos? Apzināties savu nevēlamo rīcību.
Labsirdīgi, labu vēloši vecāki reizēm, pašiem to neapzinoties, paši sagādā muļķudrošu recepti tam, lai izaudzinātu nevarīgus pusaudžus. Ģimenes psihologs un profesors Deivids Bredehofts kopā ar kolēģiem no Konkordijas Universitātes, ASV veicis pētījumu, aptaujājot 18–19 gadus vecus studentus. Secinājumi bijuši skarbi – tie studenti, kuru vecāki pārpūlējušies ar savu bērnu aptekalēšanu un devuši tiem pārāk lielu uzmanību, kā arī nav pieprasījuši veikt visvienkāršākos pienākumus mājās, uzaudzinājuši pusaudžus, kuri ticējuši, ka pieaugušo pasaulē ir bezpalīdzīgi un neko nespēj paveikt paši.
Zemāk atradīsi psihologa Bredehofta vietnē "Psychology Today" izceltās "receptes", kas droši norāda – šādā veidā izaudzināsi nevarīgu pusaudzi.
Pārlieka iesaistīšanās bērna dzīvē
Jo vairāk vecāki iesaistās savu bērnu dzīves katrā aspektā, jo lielāka iespēja, ka brīdī, kad viņi izauguši par pusaudžiem, viņiem radīsies sevi sakaujošas domas:
- "Es esmu nespējīgs rīkoties ar lielāko tiesu dzīves problēmu."
- "Es neiesaistos jaunās lietās, ja neesmu veiksmīgs."
Pārlieku liela mīlestības izrādīšana un uzmanības sniegšana
Pusaudži, kuru vecāki apber viņus ar mīlestības un uzmanības izpausmēm, pieaugot akceptē to, ka šādas disfunkcionālas domas ir patiesas:
- "Mani nerespektēs, ja es visu laiku nebūšu vislabākais."
- "Ja persona lūdz palīdzību, tā ir vājuma izpausme."
- "Labāk nolikt malā savas intereses, lai izpatiktu citiem."
Kad vecāki neuzliek bērnam pienākumus
Pusaudži, kuru vecāki no viņiem nesagaida vienkāršu mājas darbu izpildi, panāk to, ka viņu bērni domā šādi:
- "Nav lielas jēgas kaut ko darīt, ja nevari to izdarīt labi."
- "Ja persona man nepiekrīt, es tai nepatīku kā cilvēks."
- "Ja persona, kuru es mīlu, mani nemīl, es esmu nekas."
Situācijas, kad ģimenē bērniem nav noteikumu
Vēl viens destruktīvs modelis ir audzināšanas maniere, kurā bērniem nav nekādu noteikumu, vai tieši pretēji – noteikumi tiek uzspiesti ar varu. Ja pusaudzis vienu vai otru variantu ir akceptējis, viņā rodas šādas pārliecības:
- "Es ātri vien padošos, ja nebūšu veiksmīgs, pamēģinot īstenot ko jaunu."
- "Es vairs neturpināšu mēģināt, ja izgāzīšos pirmajā piegājienā."
- "Man ir problēmas, jo nespēju koncentrēties darbam, kad to vajadzētu."
Psihologs norāda, ka tajos gadījumos, kad vecāki pārlieku izdabā bērnam, viņi uztrenē sava bērna spējas būt nevarīgam. Rezultātā bezpalīdzīgiem pusaudžiem būs grūtības sasniegt savus mērķus izglītībā, profesionālajā un privātajā dzīvē.
Mainīt audzināšanas paradumus nekad nav par vēlu
"Nezaudējiet cerību! Nekad nav par vēlu, lai mainītu savus audzināšanas principus," iesaka psihologs Bredehofts. Viņš iesaka koncentrēties uz vienu mazu lietu katrā jaunā mēģinājumā, kad nepieciešamas izmaiņas audzināšanā. Turklāt tad, ja nākas saskarties ar pretestību no bērnu puses, jābūt stingriem, jo galu galā – katrs vecāks vēlas labāko savam bērnam.
Daži ieteikumi, lai izvairītos no pārmērīgas izdabāšanas bērniem:
- Pakāpeniski sniedz savam pusaudzim brīvību, atbilstoši vecumam.
- Iedrošini savu pusaudzi problēmas risināt patstāvīgi.
- Māci bērniem veikt pienākumus mājās un sagaidi, ka viņi tos izpildīs.
- Vienojaties par noteikumiem ģimenē un lieciet bērniem pie tiem turēties (ar veselīgām atkāpēm).
- Izlemiet, par kuru noteikumu īstenošanu var diskutēt, bet kuri ir neapgāžami.
