Dzīvo pie vecākiem un nestrādā – trīs paņēmieni, kā palīdzēt 'slinkajam' pieaugušajam bērnam  (2)

Dzīvo pie vecākiem, guļ līdz pusdienlaikam, ir pārāk slinks, lai atrastu darbu – pazīstama situācija, ar ko saskaras ne viens vien vecāks. Psihologs, psiholoģijas doktors un vairāku grāmatu autors Džefrijs Bernšteins pēc saviem novērojumiem praksē un ilgās pieredzes kā psihologam, kurš strādā tieši ar vecākiem, ievirzot viņus uz pareizā bērnu audzināšanas ceļa, vietnē "Psichology Today" uzskaitījis trīs paņēmienus, kā palīdzēt savam "slinkajam" pieaugušajam bērnam nostāties uz kājām.

Neatkarīgi no tā, vai tavs pieaugušais bērns nespēj noturēties vienā darbavietā ilgāk par mēnesi, jau trešo reizi uzsāk studijas, kuras nepabeidz, ir vairāk runātājs nekā darītājs, tas, ko psihologs Bernšteins norāda – ir jāpārstāj piekabināt katrai pieaugušā bērna neveiksmei vārdu "slinks". Ja piekabināsi birku, ka tavs bērns ir slinks, viņš par katru varīti arī centīsies attaisnot šo titulu. Tāpēc, tā vietā, lai ievirzītu lietas negatīvā gultnē, lūk, trīs veidi, kā būt atbalstošam.

Kā dēvēt attieksmi un rīcību, kas liek bērnam stagnēt, ja šķiet, ka viss, ko neizdara, norakstāms uz slinkumu? Psihologs iesaka nedēvēt pieaugušos bērnus par slinkiem, ja to var izskaidrot kā iešanu cauri grūtībām, noslēgtības sajūtu motivācijas bloku. Apzīmējumu nomaiņu Bernšteins neliek pielīdzināt attaisnošanai, taču viņš iesaka mainīt bērna un vecāku pašu emocionālo reakciju. Paskatīties uz pieaugušo bērnu bez slinkuma birkas liks saprast, kāpēc atvase tā rīkojas, satuvināties un izrādīt atbalstu.

Mums taču nevienam nepatīk, ka tiek diriģēta katru mūsu kustība, jo īpaši, ja dzīvē viss neiet kā pa sviestu un panākumi neseko viens otram. Miera, stingrības, bet ne pārlieku lielas kontroles princips ir tas, ko psihologs Bernšteins iesaka vecākiem, kuriem grūti veidot konstruktīvas sarunas ar saviem pieaugušajiem bērniem par to, ka vajadzētu sakārtot dzīvi un beidzot izvākties no viņu mājām.

Īsi skaidrojot – esot mierīgam, bet ar stingru nostāju, kā vecāks apgūsi emociju treniņu tā vietā, lai nemitīgi šķendētos. Piemēram, saki bērnam šādi: "Es zinu, ka esi aizkaitināts, ka visu laiku prasu, vai esi dabūjis darbu. Es turpināšu strādāt pie tā, lai nekristu uz nerviem. Es saprotu, ka izlikt sevi darba tirgū var šķist nomācoši. Tajā pašā laikā, mēs abi zinām, ka tu jutīsies labāk, ja būsi neatkarīgāks un dzīvē būs plāns. Gribu, lai zini, ka es vienmēr esmu šeit, lai tevi atbalstītu."

Jo vairāk pamanīsi, ka pieaugušais bērns izrāda iniciatīvu, motivāciju un mērķtiecību, jo biežāk to redzēsi, norāda psihologs. Piemēram, ja sev nopirksi konkrēta modeļa un krāsas auto, vai nebūs tā, ka visur redzēsi cilvēkus ar šādu pašu mašīnu? To sauc par selektīvo uzmanību – process, kad pievērs uzmanību vienai lietai un ignorē citas.

Jo vairāk redzēsi netīros traukus, kas atstāti, kur pagadās, jo mazāk pamanīsi, ka bērns iznesis miskasti vai pat nopļāvis zālāju. Vai pamodies agri no rīta un apdarījis svarīgus darbus. "Es nesaku, ka vecākiem vajag ignorēt netīrās drēbes un traukus. Es arī nesaku, ka vajag šaut salūtu katru reizi, kad dēls vai meita pamostas cienījamā rīta stundā. Tā vietā centies vairāk pamanīt labās lietas, kas attiecas uz bērna patstāvību un centieniem labot situāciju," skaidro Bernšteins. Viņš arī norāda, ka nekad nav sastapis pieaugušus bērnus, kas sūdzētos, ka vecāki velta laiku, lai izprastu viņus un pamanītu labos darbus, pat ja bērns ārēji izskatās slinks. Šīs labās lietas un žesti arī ir tas, ko vecākiem būvēt par "motivācijas saliņām".

Turpinājumā atradīsi citus portāla "Cālis" rakstus, kas ieteiks, kā savu atvasi motivēt tiekties uz panākumiem, neizteikt kaitinošas frāzes, atpazīt manipulēšanu, un norādīs uz vecāku kļūdām, kas neļauj bērnam pieaugt.