Elīna Herberta: Dzemdības vizualizēju kā kalnus, kuros kāpju, tas palīdzēja
Foto: Privātais arhīvs

Elīna Herberta ir četru bērnu mamma, kura izvēlējusies būt ar viņiem mājās. Tā ir ģimenes kopīgā izvēle, jo tie gadi, kad bērni ir mazi, paskrien tik ātri, ka gribas ar viņiem tos izdzīvot, redzēt augam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ģimene dzīvo Kuldīgā, uz kurieni pārcēlušies pirms trim gadiem, jo uzrunājis pilsētas šarms un loģistika: ikdienu plānot te esot daudz vieglāk nekā galvaspilsētā, viss viegli aizsniedzams. Elīna stāsta par savām četrām mājdzemdībām un vienu eņģeļa bērniņu, kurš ir debesīs.

Jūs esat sešu cilvēku ģimene. Pastāsti par to!

Katrs ir ar saviem hobijiem, sapņiem, raksturu, un visi kopā augam kā personības. Man šķiet: bērniem klātesot, ir daudz vieglāk pamanīt viņu stiprās puses, ko atbalstīt, un arī tās, kurās ieguldīt vairāk darba. Šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies mājmācību.

Esmu fotogrāfe, bet man nepatīk fotografēt pienākuma pēc, tāpēc ģimenes ikdienu sāku publicēt "Instagram" kontā, kas kļuva par sava veida dienasgrāmatu un vietu, kur varu izpaust jūtas un redzējumu, līdz kļuvu par satura veidotāju un esmu laimīga, ka varu būt ar bērniem mājās un darīt darbu, ko mīlu.

Ar otro bērniņu es nevis gatavojos tik ļoti ar drēbītēm un citām mantām, bet gatavoju sevi, lai spētu dzemdības izbaudīt, lai sāpes pieņemtu kā galveno palīgu, lai satiktu savu bērniņu.

Vecākajam dēlam Oliveram ir desmit gadu, viņš mācās 4. klasē un spēlē futbolu. Šogad sāka treniņus florbolā, kas Covid-19 dēļ notiek attālināti. Teodoram nupat palika seši gadi, Zojai ir četri, Maksimilianam – gads un deviņi mēneši. Vīrs Roberts vada kokapstrādes uzņēmumu "Platte", kas ražo dažādas mēbeles, un kopā attīstām eksporta zīmolu "Midmini" – skaistas koka virtuvītes bērniem.

Kā tas ir – dzīvot lielā ģimenē?

Ikdiena nav garlaicīga. Esam iemācījušies laiku saplānot tā, lai sanāk visam, kas svarīgs. Laiks ar vīru divatā ir prioritāte, tāpēc meklējam veidus, to realizēt. Vienmēr meklēju iespējas, kā izdarīt, nevis ieganstus, kāpēc to nevar. Liela prasme ir iemācīties pielāgoties, jo ar četriem bērniem pat rūpīgi izplānots pasākums var nenotikt, jo kāds saslimst vai atgadās kas nopietns. Esmu sapratusi, ka sev veltītais laiks – vingrošana, meditācija, dienas saplānošana un izgulēšanās – palīdz tikt galā ar stresa faktoriem, kuru spraigajā ikdienā netrūkst. Un tas nav mazsvarīgi, stūrējot tik lielu kuģi kā mūsu ģimene.

Lai spētu būt sakarīgi vecāki, no sākuma jāparūpējas, lai mēs kā cilvēki – es un Roberts – un mēs kā pāris – vīrs un sieva – būtu "uzpildīti", jo varam iedot tikai tik, cik paši saņemam. Tāpēc dodamies randiņos. Tās ir kaut pusdienas mašīnā vai pastaiga, ja nevar uz kafejnīcu. Vietai nav nozīmes.

Kā izlēmi, ka visus bērnus pasaulē laidīsi mājdzemdībās?

Elīna Herberta: Dzemdības vizualizēju kā kalnus, kuros kāpju, tas palīdzēja
Foto: Privātais arhīvs

Pirms kļuvu par mammu, netīšām izlasīju mājdzemdību pieredzi, kas mani ļoti uzrunāja. Tas likās tik skaisti, īsti un harmoniski! Kad gaidīju pirmo bērnu, zināju, ka gribu dzemdības ūdenī. Biju izlasījusi vairākas grāmatas, atradusi pieredzes stāstus, bet, satiekot Aiju Mikovu, vecmāti, kas pieņēmusi visus manus bērnus, sapratu, ka stacionārs nav tā vieta, kur jebkad esmu jutusies labi, un skaistajā procesā, kurā notiek sievietes atvēršanās – elpa, kaut kas maģisks –, nevarēju sevi savienot ar slimnīcu. Tad Aija piedāvāja pie viņas netālu no Raganas dzemdēt radību mājā "Harmonija", kas vēl bija tapšanā un kur būtu tikai es, vīrs un viņa.

Sagatavoties pirmajām dzemdībām nav iespējams, jo smadzenes nevar apjaust, ka eksistē tāda agonija un laime reizē. Dievišķas mokas. Nav lielākas svētlaimes un lielāku moku. Un galvenais ir ticēt sev, ticēt tam, ka sieviete ir radīta, lai dzemdētu.

Dzemdībās vizualizēju kalnus, lai gan man tajos nepatīk kāpt, bet tas palīdz. Kontrakcijās iedomājos, kur esmu es un kur virsotne.

Pirmajā reizē biju ļoti tālu no ticības sev. Likās, ka nekad nepiedzemdēšu. Bija ļoti garas radības, šoks, ka sāpes tik lielas. Nemācēju ar tām draudzēties – bija simt un viena doma galvā, nespēju atbrīvoties. Beigās tomēr tā izrādījās ļoti vērtīga pieredze, jo apkārt viss bija skaisti un mierpilni, bet pašas iekšējais haoss mani neaizveda uz sapņu dzemdībām. Tāpēc ar otro bērniņu es nevis gatavojos tik ļoti ar drēbītēm un citām mantām, bet gatavoju sevi, lai spētu dzemdības izbaudīt, lai sāpes pieņemtu kā galveno palīgu, lai satiktu savu bērniņu. Sāpju pieņemšana un elpas apgūšana ir galvenie instrumenti. Pārējais ir galvā – spēja atbrīvoties un ļauties. Tieši tik vienkārši. Noteikti vajag atrast vecmāti, kas ne tikai nomēra vēderu un uzraksta jaunas analīzes, bet kurai pa īstam rūp, kas te atnācis, kas notiek sievietes galvā, kāda bijusi gan dzemdību, gan cita pieredze, kas varētu traucēt piedzīvot dzemdības kā kaut ko maģisku.

Tev grūtniecībā bijušas arī komplikācijas.

Jā, dažādas. Man bijušas piecas dzemdības: četri bērniņi te, un viens ir zvaigžņu bērns. Otra grūtniecība pārtrūka 13. nedēļā. Mazulītim apstājās sirds. Bija iespēja vai nu braukt uz tīrīšanu stacionārā, kas manā izpratnē ir neiejūtīga pret sievietes ķermeni, vai dzemdēt mājās. Es izvēlējos iet savu ceļu, protams, konsultējoties ar vecmāti. Dzemdības sākās nedēļu pēc tam, kad uzzināju, ka manī iekšā bērniņš ir miris. Dzemdības ar visām kontrakcijām notika mājās. Sāpīgas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Tika piedzemdēts mazulītis, no kura jāatvadās. Mēs bijām mājās abi ar vīru, abi atvadījāmies un gājām tam cauri kopā. Lai tas sadzītu pilnīgi, laikam vajag mūžību.

Pēc četriem mēnešiem paliku stāvoklī ar Teo, bet problēmas sākās 16. grūtniecības nedēļā – pēkšņi nogāja ūdeņi, un tiku aizvesta uz slimnīcu. Neviens nedeva cerības. Nedēļu pavadīju Valmieras slimnīcā pie sistēmām. Bija plīsis augļūdens maisiņš, kurā dzīvoja Teo. Teodora vārda nozīme ir dāvana no Dieva. Tieši tā arī to esmu izjutusi. Liekas, ka nekad tā nebiju raudājusi un lūgusi Dievu. Un esmu ļoti pateicīga, ka viņš ir ar mums! Augļūdeņi tika atjaunoti, maisiņš pieauga kaut kur pie mana ķermeņa, un tas bija īsts laimes brīdis.

Ar Maksimilianu otrā trimestra sākumu pavadīju Kuldīgas slimnīcā pie sistēmām, jo nedēļu bija smaga asiņošana, bet iemeslu neviens nesaprata. Bet esmu pateicīga, ka par spīti bailēm, kurās atrados, ķermenis paturēja Maksimilianu manī. Esmu dziļi sapratusi, ka grūtniecība ir dāvana – trausla, skaista dāvana.

Dzemdībās sarežģījumi nav bijuši. Mājdzemdību vecmātes ļoti izvērtē katru sievieti un potenciālos riskus, cenšoties laikus tos novērst. Mana vecmāte nekad neļautu dzemdēt mājās, ja redzētu, ka neesmu tam gatava vai ir kādas problēmas.

Pastāsti vairāk par mājdzemdībām!

Kur tajā laikā būs bērni? Tāds jautājums man grūtniecībā uzdots simt reižu, jo Kuldīgā dzīvojam bez paplašinātās ģimenes un mums nav, kur trīs bērnus ievest un atstāt jebkurā diennakts stundā. Man gan bija sarunāts, ka ap dzemdību datumu vīramāte ņem atvaļinājumu un pēc tam stafeti nodod manai mammai, lai palīdzētu mājas solī. Bet dzemdību plānā piedalās arī bērni. Gribu, lai viņi ir mājās, lai viss notiek kā ikdienā, lai es tur starp viņiem esmu un notiek dzemdības, kas man liekas skaists notikums, nevis kāda traģēdija, ka jāevakuē visi mani mīļie, ar ko kopā esmu katru dienu.

Katrās dzemdībās pārdzimstu no jauna.

Pēdējās dzemdības atceros tā. Mājās notiek rosība, pusdienlaikā ieturam maltīti, ir kontrakcijas ik pa 15 minūtēm, ar vecmāti esmu sazinājusies, un jau telefoniski skaidrs, ka šīs dzemdības būs garas kā parasti. Vecmāte Aija Mikova, kas pieņēmusi visus manus bērnus, plāno būt ap 19.00, jo ceļš vien ir trīs stundas no viņas līdz Kuldīgai, un Aija kārtējo reizi nekļūdīgi pravieto, ka mazulītis būs klāt uz nakti. Dzemdībās vizualizēju kalnus, lai gan man tajos nepatīk kāpt, bet tas palīdz. Kontrakcijās iedomājos, kur esmu es un kur virsotne. Esmu tikusi garām skaistās dabas apjūsmošanai, tādai pagrūtākai pastaigai un gribētos piemesties piknikā smukā vietā pirms lielā kāpiena. Vecmāte Aija ieradusies un nāk mani apskatīt, paklausāmies bēbīša sirdstoņus, un tie ir labi. Aija mani atstāj un brauc uz viesnīcu piecu minūšu attālumā rakstīt papīrus. Sarunājam, ka pēc divām stundām būs atpakaļ. Kad Zoja beidzot aizmigusi, man gribas kāpt baseinā. Iekāpju un jūtu, ka ūdens ļoti palīdz un nomierina, varbūt vairāk nekā vajag, jo pēc sajūtām pat kontrakcijas kļūst vājākas. Atbrauc Aija un grib mani apskatīt, tāpēc jāraušas ārā, bet tūlīt pēc apskates gribu kāpt atpakaļ baseinā. Robis palīdz, un jūtu, ka esmu sākusi kāpienu virsotnē – sācies grūtais posms, kurā esmu iegājusi sevī. Katrai pozas maiņai kontrakcijā ir liela nozīme, līdz atrodu īsto, kurā varu to pārlaist, paliekot ilgāk pie apziņas.

Elīna Herberta: Dzemdības vizualizēju kā kalnus, kuros kāpju, tas palīdzēja
Foto: Privātais arhīvs

Olim, kurš vārtās dīvānā blakus baseinam, lieku iet gulēt, jo redzu, ka viņam ļoti nāk miegs, viņš ir pārguris, bet spītējas un grib palikt, tāpēc apsolu, ka pamodināsim, kad bēbītis dzims. Robis iekāpj baseinā un ir mans lielais atbalsts, masējot krustus pie katras kontrakcijas. Maksimilians ir piedzimis! Aija viņu neceļ ārā no ūdens, tik zem tā papeldina man starp kājām uz priekšu, un es skatos viņā kā brīnumā! Es arī nesteidzos izraut no ūdens – kamēr  āda nesaskaras ar gaisu, viņš nesāk elpot, jo no nabassaites ir savienots ar placentu un skābekli saņem caur to. Vēroju viņu zem ūdens. Saglabāju to mirkli savā sirdī. Tik īpašs! Mazulītis tiek uzpucēts, varam doties ēst kūku un svinēt Maksimiliana dzimšanas dienu

Vai tu dzemdības uzskati par svētkiem, kuriem jāgatavojas laikus?

Jā, par ļoti nozīmīgiem! Par sava bērna dzimšanas dienu. Par sevis pārdzimšanu atkal no jauna. Vienmēr esmu radījusi tādu atmosfēru, kurā jūtos labi, kurā vēlos savu bērniņu sveikt, kur ir apgaismojums, kas man un bērniņam netraucē, kur ir pieklusinātas skaņas, droši, silti pieskārieni. Svarīgs ir aromāts, kas palīdz atvērties. Man tādas lietas ir ļoti nozīmīgas.

Divās dzemdībās piedalījās arī ģimenes draudzene Lūcija Rošāne, kas safotografēja un uztaisīja pasakainus video ar Zojas un Maksimiliana dzimšanas stāstu. Viņa bija tik nepamanāma, ka nevienu brīdi nejutos traucēta, un esmu laimīga, ka man ir šādi materiāli. Vecākie dēli pārdzīvo, ka viņiem dzimšanas video nav, bet tad pat prātā tas nenāca.

Lai spētu būt sakarīgi vecāki, no sākuma jāparūpējas, lai es un Roberts, kā cilvēki un kā pāris, būtu "uzpildīti", jo varam iedot tikai tik, cik paši saņemam. Tāpēc dodamies randiņos.

Vai tu bērnus gribētu vēl?

Šobrīd plānā vēl nav, bet nav arī durvis uz to ciet. Gribu savest sevi kārtībā un jūtos tā, ka visi puzles gabaliņi esam kopā.

Tags

Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā Attiecības ģimenē Daudzbērnu ģimene Ģimene Kuldīga Mājdzemdības Dzemdības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form