'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Intervējot Inesi Dāvidsoni šķiet, ka saruna ir ar vairākiem cilvēkiem vienlaikus, jo viņa vienas dzīves laikā iespējusi tik daudz: ir četru bērnu mamma, sieva, Inesei ir filozofijas bakalaura grāds, biznesa maģistra grāds (MBI), nepabeigta doktorantūra biznesa vadībā, šobrīd uzsāktas studijas reliģiju pētniecības pilna laika maģistratūrā Latvijas Universitātē. Vēl viņa ik darbdienu mācās arābu valodu privātstundās. Izdevusi savu vegāno pavārgrāmatu, intuīcijas kārtis un ir praktizējoša vēdiskā astroloģe. Šodien, Mātes dienā, godinām visas mammas un sirsnīgi apsveicam gan tās, kuru bērniņi jau piedzimuši, gan tās, kuras vēl tikai gaida, gan tās, kurām ir kāds eņģeļbērniņš! Lai tev pietiek padoma, iekšēja un ārēja, atbalsta un iedvesmas! Un lai iedvesmai noder saruna ar Inesi par dažādo lomu salāgošanu, risinājumu atrašanu visdažādākajās situācijās un sava ceļa iešanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Inese ir diezgan aktīva sociālajos tīklos, kur arī pamanīju viņas rosīgo saimi. Tur var redzēt interesantas receptes (galu galā tapusi recepšu grāmata!) ar un bez bērnu līdzdarbošanās, iekšā un uz kazana dzīvās uguns ārā, aukstumpeldes ziemā, pēdējā mācību gadā – mirkļus no studijām un bērnu tālmācības.

Kā noris lielās ģimenes ikdiena? Šobrīd, Covid-19 pandēmijas apstākļos, Inese dzīvo mājās ar visiem bērniem – Rūdolfu(12), kurš mācās 5. klasē, Kārli (10) – 3. klasē, bērnudārznieci Martu (4), kura arīdzan dzīvojas mājās, jo bērnudārzā pārāk bieži kāds saslimst ar Covid-19 vai ir karantīnā. Protams, mājās ir arī pastarītis Jānis (2). Tētis Viesturs ir uzņēmējs un strādā klātienē.
Ģimene ceļas, pielāgojoties jaunākajam tās loceklim – ap pulksten 7. "Tad visi gatavojas dienai, pinam bizes, gatavoju ēst un līdz deviņiem visi ir paēduši. Tad puiši mācās, galvu nepacēluši. Cik iespējams, palīdzu viņiem, ja ir jautājumi – kopumā esmu šajā laikā pieejama. Mazie tikmēr iet savās dienas gaitās, tajā pa dienu palīdz auklīte, jo es sniedzu konsultācijas astroloģijā un intensīvi mācos pilna laika studijās. Saņemu stipendiju, tāpēc atbildīgi un pilnvērtīgi mācos, turklāt mani studijas aizrauj. Palīdzu arī vīram viņa biznesā – Covid-19 testu, oksimetru, termometru, un citas produkcijas pārdošanā. Dažkārt jādodas piegādāt sava uzņēmuma produktus – grāmatas, intuīcijas kārtis...

Ap pulksten 12 visi sāk rosīties pusdienām. Iestrādes tām taisu jau no no rīta, lai 12.30 viss būtu gatavs. Pēcāk puiši nedaudz atpūšas un dodas uz sporta nodarbībām, kas viņiem ir ārā: vecākajam karatē, abiem – ielu vingrošana tepat mežā individuālajos treniņos. Tā notika arī ziemā – viņiem bija iespēja ne tikai uzturēt labu fizisko formu, bet arī būt saskarsmē ar "īsto dzīvi".

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Ap pulksten 16 ir launags, 18.30 – vakariņas. Man katru darbdienu pulksten 15 ir arābu valodas privātstundas, intensīvi mācos, jo šobrīd par otro maģistratūru esmu izvēlējusies reliģiju pētniecību un specializējos islāmā. Nākamgad plānoju turpināt mācības doktorantūrā un arī darbu saistīt ar arābu valodas izmantošanu – kādā no diplomātijas sfērām.

No pulksten 16.30 līdz 21.30 darbdienās piedalos attālināti maģistratūras studijās. Tobrīd esmu kabinetā, rokas stiepiena attālumā. Visi zina, ka neko lieku man tobrīd nevajag prasīt, taču var klusiņām ienākt, jo ir ieslēgta kamera. Kad sākās pandēmija, mēs nojautām, ka tas būs uz ilgu laiku, tādēļ pieteicos studijām. Es novērtēju akadēmiskās zināšanas, humanitārajām zinībām nav noilguma, tajās ir vērts ieguldīt resursus. Atšķirībā no ekonomikas vai jurisprudences studijām, kur viss strauji mainās. Domāju, ka mana izvēle studēt ir paraugs bērniem, kā salāgot viņu un savu izaugsmi.

Bērni zina, ka pēc pirmā semestra tiku budžeta grupā un vēl dabūju stipendiju. Tas viņiem rāda, ka mērķi un rezultāti ir saistīti ar ieguldījumu tajos.

Ceru, ka rādu labu paraugu."

Abiem skolniekiem ir sava pieeja mācībās. "Jaunākais skolēns ir ļoti strukturēts un atbildīgi attiecas pret mācībām. Lai gan viņš nekad nav gribējis pilnībā mācīties mājās, jo viņam ļoti patīk būt ar draugiem. Vecākais dēls, savukārt, allaž ir sapņojis par mājmācībām un pat kādu laiku pirms pandēmijas mācījās mājās. Viņam ir grūtāk sevi sagatavot skolas darbiem un tajos ieguldīties. Stundas laikā domas var aizklīst citur. Bet viņš mācās ar to tikt galā, jo kontroldarbos jau ir jāatbild uz jautājumiem... Šis laiks māca viņiem pastāvību. Protams, sekas redzēsim pēc laika."

Katram bērnam no četriem jāatrod sava pieeja. "Tajā man palīdz vēdiskā astroloģija, ko daudzus gadus daru profesionāli, un tas veido arī manu sapratni par dzīvi – katram cilvēkam ir stiprās puses un vājās, kuras var izmainīt vai ierobežot, pagriezt virzienā, lai arī tās kļūtu par cilvēka iespējām. Zinot katra bērna būtību, vieglāk atrast individuālo pieeju – vienam tā ir diplomātija, otram motivēšana, trešajam sadraudzība un spēle, citam sistēma un vide, kas palīdz vieglāk disciplinēties. Svarīgi man nejaukt savas personīgās emocijas un ego aspektus ar to, kāds ir otrs cilvēks."

Ēst gatavošana četras reizes dienā – kā spēle


'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Vērojot Ineses sociālo kontu, jāsecina, ka viņa daudz gatavo. Dažkārt pat – vairākus ēdienus vienlaikus, jo vēlmes ģimenē atšķiras. Bet saimniece uz to atsaka: "Jāgatavo ir neizbēgami. Nezinu, ko īsti mājās ēd tie, kas saka, ka es tik ļoti gatavoju. Neko vairāk kā šīs četras ēdienreizes mājās netaisu. Jā, droši vien esmu savējos izlutinājusi, bet vīrs jau bija savas mammas rokām izlutināts. Gatavošana man ir kā spēle, man tā nenāk grūti, es daru ļoti daudz lietu vienlaikus, man nav problēmu ar to.

Man ļoti patīk gatavot kazanā – Austrumu ēst gatavošanas traukā uz uguns. To brīvdienās daru arī ziemā. Man tā ir sava veida meditācija. Lai tas notiktu sakārtoti un raiti, nebūtu jāskrien mājās turp un atpakaļ, pirms tam izdomāju soļus. Ēdiens uz dzīvās liesmas ir ļoti enerģētiski piesātināts. Kazana ēdiens nekad nepaliek pāri un tas vienmēr visiem garšo. Esmu arī iegādājusies pannas un tūristu katlus, ko var likt uz dzīvās uguns. Ēdiens ir saistīts ar sirdi, tādēļ ir svarīgi, ka cilvēki gatavo ēdienu paši un nodod ar to pārējiem rūpes un mīlestību, ēdāji gūst spēku, veselību, labklājību.
Man kā ģimenes pavarda kūrējai šķiet, ka ir labi bērniem dot iespēju sajust dažādas garšas, virtuves. Iespējams, kādam tas arī nākotnē sarežģīs dzīvi – man parasti saka, ka es visus izlaižu – bet man šķiet, ka dodu vērtīgo. Piemēram, viņi zina, kā atšķiras veikalā pirktās olīvas sālsūdenī un tās, ko es pēc tam esmu marinējusi," novērtē Inese.

Ģimene dzīvojot saimnieciski un izmantojot pilnībā produktus, tāpēc Inesei vislabāk patīkot nevis tos "sapirkties" un tad kaut ko gatavot, bet izmantot to, kas ir ledusskapī.

Ģimenē katram ir sava gaume, tādēļ bieži vien paralēli gatavoju vairākus ēdienus. Es pati ikdienā dzīvnieku produktus neēdu, taču bērniem piedāvāju to, kas viņiem garšo.

"Gluži kā skolā – malto gaļu ar makaroniem, vistu kājiņas – ēdienu, pēc kura viņi jūtas paēduši un gandarīti.

Pa dienu parasti gatavoju "bērnu stilā". Vīrs, protams, ir apmierināts un laimīgs, ka ir dažādība. Citreiz viņš iebrauc pusdienās, tad jāēd "bērnu ēdieni". Parasti viņam gatavoju vegānisko ēdienu līdzi uz darbu, ko viņam patīk baudīt. Man tas nav nekāds upuris, nedaru to arī pāri spēkiem – varu, sagatavoju, nevaru, negatavoju. Nevar teikt, ka gatavoju daudz. Tagad, kad vairāk jāmācās un jāstudē, mazāk gatavoju mafinus un bulciņas (starp citu, ļoti glītas smalkmaizītes, kārdinošus bezē un citus saldumus, ko pati Inese neēd – aut.). Kādreiz nopērku kaut ko arī gatavu.

Brīvdienās gan, jāsaka kā ir, es reizēm īsti nesaprotu, kā ir nedarīt neko, varbūt tā ir mana problēma. Un tad gatavoju ko vairāk. Bet arī tad tas nav tā, ka visus aizdzītu – tagad māte "šmorē". Nē, uztaisu pīrādziņiem ieraugu, tad ir 15 minūšu pauze, iejaucu mīklu – stundu pauze. Ielieku krāsnī – 10 minūtes brīvas. Un pauzes aizpildu ar ko citu vai arī bērni kādā posmā līdzdarbojas. Ir pilnīgi skaidrs – kur esmu es, tur pievelkas visi: vai tā būtu virtuve, viesistaba vai kabinets," pasmaida mamma.

Sociālajos tīklos gatavotos ēdienus Inese liek, kad rokas brīvas. "Varbūt no malas izskatās citādi, bet neesmu centusies kļūt populāra saistībā ar ēst gatavošanu. Neviens arī man nemaksā par kādu pannu vai katlu reklamēšanu."

Toties tieši sociālajos tīklos uzzināju, ka Ineses grāmatas "151 garšīgas dzīves recepte" tapšanā viņa divu nedēļu laikā dienā gatavoja 12 ēdienus! "Ideja par grāmatu radās, kad Jānītim bija četri mēneši un es sēdēju, viņu zīdīju. No šī mirkļa līdz brīdim, kad grāmatu prezentēju, pagāja četri mēneši. Šajā laikā savācu receptes, divas nedēļas gatavoju un fotografēju maltītes – dienā taisīju 12 ēdienus, tolaik atbrauca palīgā mamma, jo 12 stundas no vietas griezu, servēju un naktīs vēl domāju nākamo recepšu gaitu. Turklāt vēl pati veidoju zīmējumus grāmatai. Ar Jāni padusē sēdēju pie mākslinieka maketētāja. Pati arī grāmatu izdevu un pati izvadāju pa veikaliem. Tas notika, jo vienkārši radās ideja. Tolaik vēl vegāniem nebija pietiekami daudz recepšu grāmatu drukātā formātā, bet šī filozofija cilvēkiem jau kļuva saprotamāka. Man ir laba īpašība, ka spēju realizēt idejas, kas ienāk prātā. Arī šobrīd, lai īstenotu savu mērķi iegūt starptautisko arābu valodas sertifikātu Islāma Universitātē Pakistānas galvaspilsētā Islamabadā un apgūtu sakrālo islāma kaligrāfiju – tā ir fenomināli skaista!, – esmu uzsākusi projektu "Panna guru". Proti, esmu pasūtījusi pārdošanai četrvietīgas pannas – tādas, kurās var gatavot, piemēram, olas četrām dažādām gaumēm – no vienas puses apceptu, no otras, ar desu... Es tādu pannu izmantoju un tagad esmu veikusi specpasūtījumu, lai pārdotu tādas tālāk un iegūto naudu ieguldītu sertifikācijā. Mani soļi ir pragmatiski. Šī racionālā pieeja ļauj darīt man vairākas lietas vienlaikus. Tas ir ļoti apzināts ceļš – censties darīt daudz, lai varētu paspēt visu," Inese atklāj savu dzīves filozofiju.

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Viņas mājas interjers ir klasisks, baltām krāsām, ar skaistām gleznām gar sienām. Un vienmēr – tīrība un gaišums. Kā tas iet kopā ar četriem bērniem? "Lai es justos labi, man ir svarīgi, ka mājās ir tīrība un kārtība. Šis priekšnosacījums nāk no manas bērnības, jo mana mamma ir neiroķiruģe, kas visu mūžu ir strādājusi Bērnu slimnīcā, tādēļ mūsu mājas standarts nebija pat tikai slimnīcas, bet operācijas zāles, standarts. Jābūt ne tikai tīrai grīdai, bet arī izberztiem pakšiem. Arī tagad, kad mamma atbrauc ciemos, pacels katru drupaču. Šāds skatījums manī ir iespiedies tik spilgti, ka jūtos labi tīrā, sakārtotā telpā. Pat saguruma brīžos, ja atsēžos dīvānā, lai skatītos televizoru, es nevarēšu kāpt pāri zemē nomestām mantām – savākšu. Droši vien bērniem vecumdienās būs folklorizējies mans teiciens: "Savāciet lielo istabu". Viņi zina, ka nepietiek ar to, ka spilveni kārtīgi salikti, tiem jābūt noteiktā kārtībā, lai es to atzītu par "īstu kārtību". Nav gan tā, ka es kalpinu visus uz beršanu, bet ir kaut kāds mūsu labsajūtas standarts. Nav tā, ka visi bērni ir mazi cūkas, kuriem vienalga, kādā vidē atrasties. Viņiem patīk sakārtoti skapji, tīras pagultes, izvēdināts gaiss un izmazgāti aizkari. Protams, dzīvojot privātmājā, ir grūti noturēt šādu standartu. Cenšamies. Kad viens stūris iztīrīts, nākamais sāk "aizaugt". Diemžēl mums mājās nav uzkopējas – gan pandēmijas, gan mūsu dzīves dinamikas dēļ. Paši vārāmies savā sulā un aiz sevis vācam, reizēm vairāk, reizēm mazāk," teic Inese.

Dzemdības vienmēr ir sāpīgas, bet dod milzu jaudu

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs


Visām četrām dzemdībām Inese ļoti rūpīgi gatavojusies, nekad tās neuztverot par norisi, kas pati atnāks un pāries: "Katrām no dzemdībām izvēlējos mazliet citādāku metodiku – atbilstoši tā brīža dzīves ritējumam. Kad savulaik aktīvāk nodarbojos ar jogu, dzemdībām gatavojos, ņemot vērā jogas principus. Citā reizē – cigunam. Pēdējām dzemdībām gatavojos, lasot un praktizējot ieteikumus, ko sniedz Džo Dispenza grāmatā "Superspēju potenciāls", jo manī rezonēja pārliecība, ka mēs piedzīvojam tādu realitāti, kāda jau notikusi mūsu apziņā. Pēdējās dzemdības apliecināja šo superspēju potenciālu, jo es piedzīvoju radības tādas, kādas tās biju iedomājusies. Tādēļ man pēc dzemdībām nav nekādu mieļu, ka varēja būt citādi vai kāds man nodarīja pāri, neieklausījās. Iespējams, no malas varēja šķist, ka es gatavojos teju vai maniakāli, domājot par katru detaļu, taču mana būtība ir būt organizētai, jo haosā pazūd viss – laiks, enerģija, detaļas..."

Ineses trīs jaunākie bērni dzimuši plānotās mājdzemdībās. "Jau gaidot pirmo bērnu, biju domājusi, ka varētu dzemdēt mājās, taču pirms gadiem es neatradu cilvēkus, kas tajā atbalstītu un toreiz vēl tiešām daudziem šāda izvēle šķita jocīga. Tajā pašā laikā es aizbraucu uz slimnīcu nosacīti pēdējā brīdī, jo gribēju procesu vadīt pati.

Es visās dzemdībās esmu pieņēmusi, ka manas sāpes ir manas, un nekad neesmu gribējusi no tām atteikties, jo dzemdības līdz ar sāpēm veido kaut kādu globālu pieredzi par savu slieksni, tās ļauj sevi iepazīt.

Man dzemdībās vienmēr ir ļoti, ļoti sāpējis, pat pārcilvēciski. Arī pēdējās dzemdībās, domājot par visu labo un elpojot, vienā brīdī sāpēja pārcilvēciski. Taču katra šī pieredze man devusi tādu spēku un ticību, jaudu, ka negribu atteikties to, iespējams, darīt vēl. Mana vecmāte Astrīda Millere teikusi – tā ir tāda dzemdētāju lieta, ka ir grūti beigt dzemdēt. Bet stāsts nav tikai par dzemdībām, tas ir par visu radīšanu. Ar katru bērnu es kļūstu viedāka. Gribas arī savu pieredzi diversificēt un pieredzēt citādi. Vienu dzemdēt baseinā, otru – vannā, trešo – uz sauszemes. Ceturto – vēl kaut kā," Ineses balsī ieskanas rotaļīgums.

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Izvēloties mājdzemdības, protams, ģimene izpētīja tās drošības aspektus. "Drošības jautājumi vairāk uztrauca vīru un manu mammu. Protams, es neprasīju citiem atļauju darīt to, kā es vēlos darīt, bet es izrunāju risku jautājumus ar vecmāti. Neesmu radikāliste un, protams, ieklausījos vecmātē un, ja būtu sliekšņa situācija, kad ir vajadzīga papildus palīdzība, dotos uz tuvējo slimnīcu. Iepriekšējās dzemdībās bija zināms risks, ka varētu neatdalīties placenta. To bijām izrunājušas ar vecmāti, un viņa visu mājās iekārtoja teju kā operāciju zālē – pa rokai bija skābekļa sistēma, medicīniskās ierīces, vakuums u.c. Ir pat sīkumi, ko viņa ievēro, piemēram, novieto mašīnu ar skatu uz vārtiem, lai vajadzības gadījumā būtu iespējams ātri izbraukt. Es attiecos pret dzemdībām un to drošību racionāli."

Lomu salāgošana

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs


Inese, salāgojot sevī lielu daudzveidību, kā galvenās lomas šobrīd nosauc trīs – sieviete, māte un personība: "Sieviete es esmu, jo joprojām esmu savā ķermenī, par kuru diemžēl domāju nepietiekami. Kampaņveidīgi nūjoju, braucu uz treniņiem, taisu plankus, braucu ar riteni. Ideālais scenārijs būtu katru dienu 15-30 minūtes pildīt savu programmu bez ierunām. Tā tas diemžēl nav. Protams, no rītiem es taisu vakuuma vingrinājumus vēderam, birstējos ar sausajām birstēm, eju aukstā dušā, ziemā peldu ārā.

Reizēm iepriecinu ar sevi ar kādu skaistumprocedūru. Piemēram, uzkrāsoju nagus, parādu vīram, lai viņš minūti papriecājas, un eju atpakaļ uz virtuvi, kur pirkstus apsitu un nagu laka nolūp. Tādi mazie prieki šobrīd piestāv un gan jau laiks mainīsies, un atkal varēs ilgas dienas staigāt ar krāsotiem nagiem.

Nākamā loma ir mātes loma, kuraa, protams, šobrīd ar mani ir ļoti saaugusi, jo es joprojām zīdu jaunāko bērnu ar krūti. Katru bērnu esmu zīdījusi līdz divarpus gadiem. Nav tā, ka viņš visu laiku karājas pie pupa, jo ēdienreizes ir vairs tikai rītā un vakarā.

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Visu laiku domāju par bērniem, apčubinu viņus, vienmēr vakarā ievelku padusītē kā tāda vistu māte. Gludinu visiem veļu. Tā ir mana mīlestības un rūpju izpausme. Bieži vien tā ir tikai manis izdomāta un to daru sevis labā. Pat ja tā ir, tas ir normāli, jo tā ir mana dzīve un mani bērni, es tā savu mūžu būšu piepildījusi. Tāpat jau kāds no viņiem pieaudzis pateiks: "Ai, negaršīgi ēdām, mums lika sportot", – tagad nevar zināt, kā mūs kā vecākus novērtēs pēc laika.

Trešā loma ir personība. Tā man liek augt un mājsēde to neierobežo. Es gribu mācīties, jo tas ir mans dzinulis, gribu pilnveidoties un lasīt. Pat ja tagad visu nevaru izmantot, iemācīto varēšu vēlāk izmantot. Man drīzāk šķiet jocīgi nedarīt neko. Priecājos darīt darāmo un atstāt nākotnei to, ko šobrīd nevar realizēt. Tas ļauj būt pilnasinīgam. Zinu, – pat ja bērns nošķobīs par kaut ko seju un man šķitīs, atvainojos, ka viņš ir mazs un nepateicīgs smerdelis, tāpat es varu aiziet uz kabinetu un turpināt likt vārdus arābu valodā. Šobrīd mēs esam saistīti un ļoti tuvi, bet tam visam ir noteikts laika rāmis. Mēs augam kopā.

Publiski sevi dēvēju par mājsaimnieci, kas tā arī ir – es gatavoju, tīru māju, grābju zāli, gludinu –, esmu mājās gandrīz visu laiku.

Es sev nejūtos garlaicīga. Tāpēc arī gribu kaut ko apgūt atkal no jauna, jo ne visam, ko mācos, ir loģisks pamats.

Savulaik apguvu hennas mākslu, jo man tā iepatikās. Izrādās, bija daudz cilvēku, kam tā interesēja un patika. Aukstumpeldes arī sāku bez īpašas motivācijas – vienkārši gribēju to piedzīvot, man patīk. Šobrīd apgūstu arābu valodu. Nu kam man mežā arābu valoda? It kā neloģiski. Taču man tā noder un noderēs. Šobrīd klausos filmas arābu valodā. Mums patīk (kad var) braukt uz Ēģipti. Kolosāli – sēdēšu kafejnīcā un sapratīšu, ko blakus par mani runā," smejas Inese.

Un jau nopietni turpina: "Eju savu ceļu. Arī izglītībā. Sākumā, iegūstot bakalaura grādu filozofijā, gāju savu sirds ceļu. Tad sapratu, ka jābūt praktiskam, tādēļ sāku apgūt biznesa vadību. Iestājos doktorantūrā. Godīgi, kādā brīdī sapratu, ka svarīgākais dzīves resurss ir laiks. Var daudz zaudēt, ejot nepareizu ceļu. Man prasīja ļoti lielu drosmi, atteikties no izvēles, pārkāpt ego pāri un nebeigt doktorantūru. Jo esmu cilvēks, kas pabeidz iesākto. Tas bija ļoti sarežģīts brīdis. Tagad, studējot reliģiju pētniecību maģistratūrā, man nav šaubu, ka turpināšu doktorantā, uz to man sirds veras."

Kā atsākt pārtrauktu zīdīšanu

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs

Vaicāju Inesei, kas visā aktīvajā ritmā varbūt neizdodas. "Neizdodas pietiekami daudz sportot, jo apzinos, ka ķermenis ir mans instruments. Šobrīd man neizdodas izārstēties no Laima slimības. Diemžēl man to atklāja tikai pusotru gadu pēc brīža, kad ērce bija iekodusi. Tas ietekmē locītavas, sirdi, pasliktina redzi un atmiņu. Saziņā ar infektoloģi, es ārstējos ik dienu, lietoju augu preparātus, tā ir lieta, ko sadarbībā ar infektoloģiju ārstēju un man gribētos, lai man izdotos izārstēties. Skatos uz ķermeni ļoti holistiski – to ietekmē uzturs, miegs, domas. Gribu iespējami ilgtspējīgi, ilgi dzīvot. Ne gadu ziņā, vissvarīgākais – pilnasinīgi, lai ķermenis neliek man šķēršļus iecerēm."

Laima slimības dēļ Inesei bija divas nedēļas jādzer antibiotikas laikā, kad viņa vēl zīdīja mazo. Uz to brīdi nācās zīdīšanu pārtraukt. Kā izdevās to atsākt? "Tajā laikā bija jāizstrādā citāds gulētiešanas rituāls, Jāni vairāk žūžināju uz rokām, dziedāju. Tajā laikā neatslaucu pienu, vien uztraucos, vai neveidosies piena sastrēgumi, jo vienā krūti ir tendence tiem rasties. Zinu, cik grūti tas risināms, ja līdzās nav "sanitārs", kurš zīstu. Par laimi, sastrēgumi neveidojās. Atsākšana bija vienkārša – beidzu dzert zāles un pēc trim dienām teicu: "Atsākam, Jānīt". Viņš bija saprotošs.

Man arī agrāk bijusi pieredze ar pārtraukto zīdīšanu. Kad otrajam bērniņam bija aptuveni gads, biju ļoti nogurusi, jo bērniem bija maza, aptuveni, divu, gadu starpība. Tāpēc uz desmit dienām viena pati aizbraucu ceļojumā. Atbraucu un bērns atsāka zīst, mums ne vienam, ne otram nebija traumas, tieši otrādi, no ceļojuma ieguvām.

Arī tagad pandēmijas laikā, kad saņēmu pirmo Covid-19 vakcīnu, kuras vakarā nebaroju mazo ar krūti, dēlam pateicu: "Jāni, dakteris neļāva barot, jo dabūju poti.

Nākamajā rītā pirmais, ko Jānītis pateica: "Dakteris neļāva ēst pieniņu. Man garšo pieniņš, ļoti gribās".

Tā tieši bija Jānīša dzimšanas diena un teicu: "Labi, nāc, ēdīsim."

Laiks meklēt citus risinājumus

'Esmu azartā atrast risinājumus'. Četru bērnu mamma, atkal studente un pavārgrāmatas autore
Foto: Privātais arhīvs


Inese, raugoties uz pandēmijas laiku, rezumē, ka tajā rodas problēmas, kā jebkurā citā laikā, bet risinājumus var meklē citādākus: "Allaž jāmeklē ne tikai tradicionālie risinājumi, bet jāraugās uz lietām plašāk. Piemēram, pirms neilga laika man "sāka spiest uz ausīm" bērnu žēlošanās, ka viņiem negaršo tas un šis. Lai es to neuztvertu personīgi, pamatojoties uz iekšā mītošo vainas apziņu, nolēmu meklēt patiesos cēloņus savām emocijām. Tādēļ izgāju divus seansus regresijas metodē, kur, esot pie pilnas apziņas, tu atgriezies situācijā pagātnē un izdzīvo noteiktas situācijas, kur ir patiesais emociju sākums. Un vari uz tām palūkoties ar šī brīža apziņu. Tā es atrisināju sev šos jautājumus un noņēmu citus iekšējos apgrūtinājumus.

Uzskatu, ka cilvēks var meklēt risinājumus dažādā veidā. Ja sievietei, dzīvojot mājās, apsīkst iekšējā uguns un neko negribas, var meklēt metodikas, kā to atmodināt. Tagad daudz kas ir pieejams tiešsaistē, pat bezmaksas. Pati arī izmantoju iespēju nodarboties ar cigunu, ko internetā finansē Rīgas pašvaldība. Kad zīmēju ar bērniem, to daru savā stilā, bērni savā.

Svarīgākais, man šķiet, ir gribēt dzīvot – tik vienkārši. Ja neredz risinājumu, ir jāsper solis. Jāpaver durvis vai vismaz jāsāk tās grabināt. Tā bija man saistībā arī ar Laima slimību.

Bija diagnoze, gāju pie ģimenes ārsta, infektologa, homeopāta, naturopāta. Klausos viedokļus, domāju līdzi, dodu sev laiku apdomāt, parunāju ar savējiem. Sajūtu, kura informācija rezonē. Tas prasa uztveres plašumu, ko, esmu pilnīgi pārliecināta, veido akadēmiskās zināšanas. Tāpēc ir ļoti svarīgi mācīties, jo tas paplašina redzeslauku, ļauj uztvert lielus informācijas apjomus, ļauj izkristalizēt galveno. Šajā laikā, tāpat kā jebkurā, ir ļoti plašas iespējas un ļoti svarīga cilvēka vēlēšanās justies labi un tam nav ierobežojumu," pārliecināta Inese.

Tags

Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā Astroloģija Attiecības Attiecības ģimenē Daudzbērnu ģimene Ģimene Mamma Mātes diena Bērns Dzemdības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form