Lielākā daļa to vecāku, kuru bērni ir pārlieku kautrīgi, cenšas palīdzēt, bet bieži vien nezina, kas darāms. Franču psihologs un bērnu psihiatrs Klods Almos (Claude Halmos) savā grāmatā "Kāpēc ar vienu mīlestību nepietiek" ("Pourquoi l'amour ne suffit pas") izvirzījis trīs galvenās tēzes, cīnoties ar kautrīgumu.
Nerunā par kautrīgumu neko sliktu
Psihologs iesaka izvairīties no tādas, it kā šķietami nevainīgas frāzes "tu esi kautrīgs". Kāpēc? Nosaucot savu bērnu par kautrīgu, tu jau uzliec sava veida zīmogu viņa raksturam, iekaļot viņa galvā domu par to, ka šī īpašība ir kaut kas iedzimts. Un, ja reiz bērns ir kautrīgs – tā ir viņa būtība, ko nav iespējams mainīt.
Kā var citādāk parunāt par šo tēmu? Pamēģini savas domas novirzīt šādi: "Zini, es tavā vecumā arī biju kautrīgs. Man arī bija tik ļoti bail publikas priekšā noskaitīt dzejoli." Jo patiesībā diezin vai atradīsies kādi cilvēki, kuri kaut reizi dzīvē nebūtu jutušies kautrīgi. Tāpat var uzvedināt uz šādām domām: "Bet pēc tam es sāku trenēties, lai atbrīvotos no kautrīguma. Un man tas izdevās. Es tev tūliņ paskaidrošu, kā es to izdarīju…" Tādā veidā kautrīgumu no neatņemamas rakstura daļas var pārvērst iekšējā ienaidniekā, ar ko var cīnīties un pats galvenais – kuru var arī uzvarēt.
Palīdzi bērnam un slavē viņu
Otrs aspekts cīņā ar kautrīgumu ir atbalsts un slavēšana. Noteikti ir jāparāda uzmanība par katru bērna panākumu un sasniegumu pat tad, ja tev tie šķiet maznozīmīgi. Tādā veidā bērnā vairosies pašpārliecinātība par savām spējām. "Lūk, redzi, tu tā baidījies mācīties braukt ar velosipēdu, bet tagad proti jau vizināties ar divriteni un nogriezties uz abām pusēm. Tu neticēji, ka tev izdosies, bet, redz, kā tagad tev viss lieliski izdodas!" vai arī "Tev bija bail tantei palūgt maizi veikalā, bet kamēr tev biju blakus, tu to varēji izdarīt. Un pat neaizmirsi pateikt "paldies"".
Par pieklājīgo vārdu lietošanu noteikti jāpaslavē atsevišķi, jo bieži daudzi bērni aizmirst par to lietošanu, bet tas notiek nevis tāpēc, ka viņi speciāli tos nevēlētos lietot, bet gan tāpēc, ka vienkārši kautrējas svešiem pieaugušajiem pateikt "labdien" vai "paldies". Jo kautrīgums bieži vien jāsaista ar bailēm no neveiksmes, no tā, ka citi par mums padomās ko sliktu vai mūs apspriedīs un beigās tie citi izrādīsies labāki par mums. Tādēļ katrs solis pašpārliecinātības vairošanā ir vēl viens trieciens kautrīguma nogalēšanā.
Atbalstīt bērnu – tas arī nozīmē neizteikt aizvainojošas piezīmes. Protams, būt vecākiem ir sarežģīts darbs; var regulāri atbalstīt un pamudināt bērnu, taču vienlaikus brīžos, kad esi sadusmojies, vari reaģēt pilnīgi citādi – bērnu aizvainot ar ironiskām un aizvainojošām piezīmēm. Vārdi "Tu nekad neesi bijis tik apķērīgs kā tavs brālis" vai arī "Es tā arī zināju, ka tev nekas neizdosies, tev nekad nekas nesanāk" var palikt bērna apziņā ilgus gadus. Un – jo biežāk tu tos teiksi, jo vairāk bērnam būs nepieciešamas pozitīvās emocijas un uzslavas, lai notušētu bieži izteiktās aizvainojošās piezīmes un apvainojumus.
Pāraprūpe ir kaitnieciska
Tas, ko tu saki savam bērnam, ir svarīgi, taču, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, kā tu pret viņu izturies. Pārāk liela kautrīga bērna aprūpēšana un izdabāšana var iedarboties pretēji tam, ko bērns patiesībā ir vēlējies. Daudzi vecāki, vēloties savu kautrīgo bērnu aizstāvēt no situācijām, kurās viņš varētu ciest no sava kautrīguma, izdara tieši pretējo – kaitē bērna interesēm. Piemēram, "es bērnu nevedu uz mūzikas skolu, jo zinu, ka viņš baidītos spēlēt pat skolotāja priekšā".
Patiesībā, bēgot no realitātes, baiļu apmērs tikai pieaug. Šādā situācijā bērnam it kā liek domāt: "Ja es nevaru spēlēt klavieres, tātad es patiešām esmu ļoti kautrīgs un neko tur nevaru darīt. Nav neviena veida, kā tik galā ar bailēm. Jāsamierinās. Maniem vecākiem ir taisnība, spēlēt klavieres būtu pārāk baisi, un labi, ka viņi mani neaizveda uz mūzikas skolu, tas būtu bijis murgs."
Tādā veidā bērnā tikai nostiprinās pārliecība par savu kautrīgumu, un viņš ar to samierinās, jo uzskata, ka atbrīvoties no šīs īpašības nav iespējams. Bet tas ir vēl sliktāk. Dažreiz vecāki bērnā rada pārliecību, ka apkārtējā pasaule ir bīstama, nedraudzīga, ka cilvēki viņu apspriedīs un vispār – dzīve ir grūta. Šāda slēpts un negatīvs vēstījums bērna apziņā var iesakņoties uz visu dzīvi. Vecākiem, kuri atbildīgi attiecas pret savu lomu bērnu audzināšanā, jārīkojas gluži pretēji – ir jāpalīdz bērnam cīnīties ar viņa bailēm un tās pārvarēt. Tas nenozīmē, ka bērniem jāliek darīt tas, kas viņus dzen izmisumā. Svarīgi ir pakāpeniski sarežģīt bērnam dotos uzdevumus, mācīt iekarot arvien jaunus izaicinājumus. Katrs mazais solis ved pie nākamā.
Tātad atbalsti bērnu šajā nebūt ne vieglajā cīņā, uzklausi viņu, pieņemot viņa raizes un tās neizsmejot. Pēc tam palīdzi praktiski: lai bērns mācās dzejoli un to noskaita tev priekšā, palūdz viņu uzzināt no garāmgājēja, cik rāda pulkstenis. Un beigās – neaizmirsti paslavēt viņu par katru mazo panākumu. Tad kādudien arī tavs bērns kādam varēs pastāstīt: "Es arī, kad biju mazs, ļoti kautrējos".
Franču psihologa padomus publicējis portāls Letidor.ru.
