Pārāk liela stingrība un bērna lutināšana nav ieteicamākās lietas bērnu audzināšanas procesā, taču, kā atrast zelta vidusceļu? Kā noteikt saprātīgus ierobežojumus un aizliegumus, lai sadzīvotu abas puses – vecāki un bērns? Metodi portālā Ihappymama.ru piedāvā psiholoģe, Lomonosova Universitātes (Krievija) pasniedzēja, profesore Jūlija Hipenreitere.
Viņa iesaka bērna uzvedību mēģināt sadalīt četrās zonās, katrai no tām piešķirot savu krāsu – gandrīz kā luksofors, kas, savukārt, palīdz regulēt ceļu satiksmi uz ceļiem – zaļā, dzeltenā, oranžā un sarkanā.
Zaļā zona
Zaļajā zonā var savietot visu, kas viņam tiek atļauts pēc paša bērna skatījuma un vēlmēm. Piemēram, kādas spēles spēlēt, kādā ārpusskolas pulciņā pierakstīties, ar ko draudzēties.
Dzeltenā zona
Relatīvā brīvība atrodas dzeltenajā zonā. Bērns var darboties pēc paša izvēles, taču noteiktajās robežās un pie nosacījuma, ja tiek ievēroti daži vecāku noteikumi. Piemēram, vari sākt pildīt mājas darbus, kad vēlies, taču darbiem jābūt pabeigtiem līdz pulksten 20. Var spēlēties savas mājas pagalmā, taču tālāk iet nedrīkst.
Šī zona ir svarīga, jo tieši tajā bērns iemācīsies ievērot iekšējo disciplīnu saskaņā ar mehānismu – no ārpuses – iekšā. Vecāki sākumā palīdz bērnam ievērot atsevišķus impulsus – būt piesardzīgam un iemācīties sevi kontrolēt tieši ar noteiktu normu un noteikumu palīdzību, kas ir izrunāti ģimenē. Pakāpeniski, pierodot pie šiem noteikumiem, bērns tiem sekos bez īpaša saspringuma un piepūles. Tomēr tas notiks tikai tad, ja bērnam apkārt nebūs regulāru konfliktu.
Tādēļ ir svarīgi, lai vecāki, rūpējoties par bērnu, viņa prasības uzklausītu un ierobežojumus noteiktu bez konfliktiem. Centies katrā situācijā mierīgi (bet īsi un konkrēti) izskaidrot, ar ko ir saistītas tavas prasības. Turklāt obligāti uzsver to, kāda izvēle paliek bērna paša rokās, lai viņš varētu izjust arī savas personiskās brīvības "garšu". Kad bērni jūt cieņu pret viņa personisko brīvību un patstāvību, viņi daudz vieglāk pieņem vecāku noteiktos ierobežojumus.
Oranžā zona
Oranžajā zonā var ietvert visas bērna darbības, kuras vecāki neatbalsta, taču īpašos apstākļos tomēr spēj arī pieļaut. Mēs zinām, ka izņēmumi tikai apstiprina noteikumus: nav vērts baidīties no šādiem izņēmumiem, ja vien tie patiešām ir salīdzinoši reti un attaisnojami. Toties bērni var būt ļoti pateicīgi vecākiem par to, ka viņi dažreiz ir gatavi piekāpties bērnu lūgumiem. Tad viņi būs gatavi vēl vairāk ievērot visus noteikumus parastās situācijās.
Sarkanā zona
Sarkanajā zonā var ieskaitīt bērnu darbības, kuras nav pieņemamas nekādos apstākļos. Tie ir vecāku kategoriskie "nē", kuri nepieļauj nekādas atkāpes, izņēmumus.
Nedrīkst sist, kost mammai, spēlēties ar uguni, lauzt mantas, apcelt mazākos un vājākos utt. Saraksts "aug" līdz ar bērna pieaugšanu un noved pie nopietnu morāles normu likumiem un sociāliem aizliegumiem.
Rezumējot visu, top skaidrs, ka kompromisus var atrast, tikai vecākiem jānosaka robežas un jāprot cienīt gan bērna izvēle, gan viņa vēlme pēc nelielas personiskās brīvības.
