Iekšējais 'nezvērs' – veģetatīvā distonija. Sieviešu pieredze, kā ar to sadzīvot grūtniecības laikā
Foto: Shutterstock

Veģetatīvā distonija (VD) nereti sabiedrībā tiek dēvēta par mūsdienās modīgu kaiti, daži to sauc par izlaidību, nevēlēšanos un neprasmi tikt galā ar dzīvi. Tomēr cilvēki, kuri ar to sadzīvo ikdienā, zina, cik patiesībā tas viss ir pa īstam, cik grūti būt VD pacientam, vienlaikus strādājot, audzinot bērnus un darot virkni citu darbu. Piedāvājam ielūkoties sieviešu pieredzes stāstos, atklāsmēs, jautājumos un atbildēs, kā "nezvēru" nomierināt laikā, kad tiek gaidīts mazulis.

Sports, ēdienkartes maiņa un laimes hormonu vētras ir visbiežāk minētās lietas, kas sievietēm palīdzējušas, ja ne atbrīvoties no VD pilnībā, tad vismaz grūtniecības laikā līdz iespējamam minimumam samazināt lēkmju daudzumu. Citām tomēr tieši grūtniecība simptomus vēl vairāk paspilgtinājusi. Lūk, pieredzes stāstu apkopojums no portāla Cālis.lv foruma!

Kas ir šī, it kā modīgā slimība – veģetatīvā distonija?

Galva reibst, sirds dauzās kā negudra, rokas trīc un pārņem sajūta it kā dzīvotu zem lupas un visi tevi vēro. Dienā neaprakstāmas bailes par savu dzīvību, rādās tumšas vīzijas, ka auto, kurā brauc, pēkšņi avarēs, vai uz gājēju pārejas, kuru šķērso, kāds neapstājoties atņems dzīvību. Naktī murgi, kas liek bezmiegā skatīties vienā punktā līdz rīta agrumam. Nekur nav patvēruma no sevis. Tāda ir veģitatīvā distonija, ko no malas citi nemana. Kāpēc emocijas šķiet izbārstītas, tās nemitīgi mainās, traucē domāt un apjukums pārņem spēju mierīgi dzīvot?

Kā iepriekš rakstīja portāls Rutks.lv, katram cilvēkam ir sava emociju pasaule. Lai gan daudzas no tām piedzīvojam un izjūtam visi, nekad pilnīgi nevarēsim izprast, kā emocijas izjūt otrs cilvēks. Ir svarīgi, lai ikdienā prāts un ķermenis būtu harmonijā, bet ne visiem to izdodas veiksmīgi kontrolēt. Veģetatīvā distonija apzīmē nervu sistēmas saslimšanu, kas mūsdienās skar daudzus jaunus cilvēkus. Mūsu nervu sistēmu var salīdzināt ar tiltu, kas savieno ķermeni un dvēseli, sasaista organismu ar apkārtējo vidi, vēsta Mfd.lv.

"Nav viena faktora kā citām slimībām, šis ir tāds slimības veids, kur bojātais orgāns ir emocija. Saslimšanas iemesls katram var būt savs. Emocija ir bojāta emocionālas traumatizācijas rezultātā. Cilvēkam, biežāk bērnībā vai pusaudža gados, ir nācies piedzīvot situāciju, ar kuru jātiek galā vienam. Tas prasījis tik daudz iekšējo resursu, kādi tajā vecumā nav bijuši. Iespējams cilvēks nav saņēmis pietiekamu atbalstu no apkārtējiem. Ar konkrēto situāciju paša spēkiem netika galā. Emocijas iestrēgst un veido tādu kā emocionālu iekaisumu perēkli," saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore doktore Gunta Ancāne.

Pieredze par sadzīvošanu ar veģetatīvo distoniju

"Ir plānā otrs bērniņš, taču šobrīd ļoti nomāc jautājums kā noris grūtniecība, ja roku rokā ar ikdienas dzīvi iet tā sasodītā slimība - veģetatīvā distonija? Vienkārši ļoti uztrauc tas, ka, gaidot bērniņu un uznākot kārtējai lēkmei, tomēr nebūtu prāta darbs dzert trankvilizatorus, kā arī lietot nekādus antidepresantus, taču šobrīd bez zālēm lēkmju laikā nevaru iedomāties savu eksistenci. Pat nestādos priekšā, kā es varētu pārvarēt kārtējo uzplūdu, ja nebūtu zāles, ko tajā brīdī iedzert," tā vienu no daudzajām diskusijām par šo tēmu sāk kāda sieviete.

Homeopātija vai iemācīties sadzīvot?

"Man arī bija VD pirms otrā bērniņa. Kad sākām plānot mazuli, ļoti mērķtiecīgi pamazām atmetu ķīmiskās zāles, sāku fiziskās nodarbības, kas man ļoti labi palīdzēja, līdz tiku pie stabilas, kontrolējamas pašsajūtas, nepieciešamības gadījumā tikai balderjāņu tabletītes un viss. Es iemācījos ar sevi strādāt. Grūtniecības laikā VD pilnīgi atkāpās, nekādu problēmu."

"Es ar šo kaiti sadzīvoju jau trīs gadus, un pirms septiņiem mēnešiem man piedzima dvīnīši. Tieši grūtniecības laikā tā vismazāk lika par sevi manīt. Tagad varbūt ir pagrūti, bet, esot stāvoklī, reizēm pat aizmirsu, kas tā tāda veģetatīvā distonija."

"Nezinu, kā VD sadzīvo ar grūtniecību, nav bijusi pieredze, taču, kas attiecas uz pašu VD, tad no savas pieredzes silti iesaku aiziet pie kāda zinoša homeopāta. Es ne pārāk ilgi, bet diezgan mokoši, cietu no VD. Sākumā dzēru ķīmiskās zāles, bet tā kā esmu ķīmijas pretiniece, tad izlēmu par labu homeopātam - rezultāts ir, un tas ir labs. Stāvoklis ir stabilizējies, kļuvis kontrolējams, vairs nav tādas panikas lēkmes, kādas bija iepriekš. Nu varu mierīgi ieiet veikalā (kam ir VD, tas sapratīs) utt. Domāju, ka arī grūtniecību homeopātija neietekmē tik ļoti kā ķīmiskās zāles. Un, ja vēl joga, apvienojot ar psihoterapeita vizītēm…"

Manai draudzenei VD, paliekot stāvoklī, saasinājās tik ļoti, ka viņa gulēja mašīnā pie slimnīcas, jo viņai likās, ka nomirs un "ātrie" nepaspēs atbraukt. Sieviete

"Man arī VD ir jau piecus gadus. Bērniņam saņēmos, jo to vēlējos par visu vairāk. Biju tik laimīga un domās pārņemta ar bērniņu, ka par savu slimību pat neiedomājos. Taisnība jau ir, ka viss notiek galvā. No tās pavisam izārstēties nevar. Var iemācīties ar to sadzīvot. Nelielu lēkmi piedzīvoju pēc divu gadu pauzes, bet nu jau atkal trīs mēnešus miers. Grūtniecība bija skaista, dzemdības brīnišķīgas, bet bērniņš ideāls!"

"Man distonija izpaužas kā paaugstināts asinsspiediens, pat apzināti nestresojot, kaut kāda zemapziņas stresa rezultātā. Kad gaidīju puiku, kontrolēju spiedienu - kamēr mājās, viss kārtībā, kā aizeju pie dakteres, tā spiediens augšā . Puiku sagaidīju, kaut gan dienu pirms dzemdībām saistībā ar asinsspiedienu nokļuvu pataloģiju nodaļā."

Veģetatīvo distoniju "izārstē" mīlošs vīrs

"Arī es ar šo kaiti dzīvoju jau 16 gadus. Tā mani piemeklēja pēc otrām dzemdībām. Sajūtas tiešām reizēm mēdz būt neciešami nepatīkamas. Bija brīži, kad lietoju kaudzēm zāles. Tad izjuka mana laulība, sajūtas bija neaprakstāmas, kad paliec viena ar diviem bērniem. Pēc kāda laika iepazinos ar savu tagadējo vīru, un viņš man lika saņemties. Nekad nedomāju, ka spēšu atbrīvoties no tās zāļu čupas un palikt uz pāris tabletītēm galējas nepieciešamības brīžos.

Apprecējāmies un sākām domāt par kopīgu bērniņu. Negāja viegli, sliktumi, pa retam vēl zāles, visādas domas, vai vispār es to spēšu. Aizkavējas reizes - biju tādā stresā, ka nezināju, kur likties. Bet es zināju, ka gribu mūsu bērniņu. Un kāda jaukā septembra dienā tas notika. Uztaisījām kopīgu testu un jā, es biju stāvoklī. Dīvaini, bet tajā brīdī nejutu ne bailes, ne stresu. Bijām vienkārši laimīgi. Grūtniecība noritēja ļoti labi, un jutos arī es labi. Man bija blakus burvīgs vīrs un arī bērniņš lika saņemties. Pa retam kādam stresiņam iedzēru augu preperātus. Meitiņa piedzima pilnīgi vesela. Arī man tagad iešaujas galvā doma par vēl vienu bērniņu, bet nu jau laikam gadi traucē šo lēmumu tā galīgi pieņemt. Uznākusi arī neliela veselības krīzīte. Cīnos, eju pie psihoterapeita. Galvenais ir saprast un pieņemt, ka tās ir tikai sajūtas un emocijas, no kurām nemirst."

Zāles - stundām ilgas sarunas

"Mana pieredze ir šāda. Antidepresantus sāku dzert, kad iepriekšējais bērniņš priekšlaicīgās dzemdībās mira. Lietoju divus medikamentus. Pilnīgi neplānoti pieteicās bērniņš. Antidepresanti tika pārtraukti tajā pašā dienā, tā kā par grūtniecību uzzināju jau trešajā grūtniecības nedēļā, tad nekas manam bērniņam nedraudēja, jo vēl viņš barojas no olšūnas, kamēr nav izveidojusies placenta. Gāja ļoti smagi, nāca virsū sen aizmirstās baiļu-panikas lēkmes, kad likās, ka mirstu. Nespēju ne par ko priecāties, raudāju stundām bez jebkāda iemesla, absolūtas histērijas, tagad jau tas jau nav vārdos izstāstāms. Apkārtējo neizpratne, jo visiem liekas, ka depresija ir izlaidība, tavas iedomas, bet noteikti ne jau nu slimība.

Iekšējais 'nezvērs' – veģetatīvā distonija. Sieviešu pieredze, kā ar to sadzīvot grūtniecības laikā
Foto: Shutterstock

Man palīdzēja vides maiņa - aizbraucu uz vairākām nedēļām padzīvot pie mammas, ar savu ģimeni kontaktējos tikai pa telefonu. Ar mammu ļoti daudz runājos - par visu, kas sāp un uztrauc, par savām sajūtām, izrunāju visas tēmas pa neskaitāmām reizēm, tas palīdzēja, mājās atgriezos jau daudz sakārtotāka. Protams, esmu nervozāka un īgnāka grūtniece kā citas, bet jo vairāk iet laiks, jo vieglāk kļūst. Šobrīd mums ir 33 nedēļas un vēl cīnos ar panikas lēkmēm, kuru laikā pats galvenais - lai kāds ir tev blakus, jo tad ir lielāka drošības sajūta. Bez ģimenes atbalsta laikam gan netiktu galā..."

Bez antidepresantiem nesanāca

"Man VD ir jau 10 gadus un piecus no tiem es lietoju antidepresantus, uzreiz piebildīšu, ka tas ir jaunākās paaudzes medikaments, kas manā gadījumā nerada pilnīgi nekādas blaknes un ļauj man dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi, tādu, kāda man bija, pirms šis zvērs mani piemeklēja. Pamatā zāles man raksta psihiatrs. Kādā pavasarī ar mani notika negaidīts brīnums - (patiesībā jau vajadzēja rēķināties ar to ) es atklāju, ka gaidu mazuli un jau 8. nedēļā ar visiem medikamentiem. Zinu, ka uzreiz ņemt nost nedrīkst, samazināju devu un uzreiz skrēju pie psihiatra.

Izlēmām, ka zāles turpināšu dzert, jo bez tām man simptomi ir tik smagi, ka grūtniecība vispār nav iespējama. Dzēru līdz 32. nedēļai, kad tomēr taisīju pauzi, kopumā jutos labi un šķita, ka varu iztikt. Tieši ap gadu miju sagaidīju savu meitiņu, kura piedzima sveika un vesela nepilnu divu stundu ilgās dzemdībās. Mēnesi pēc dzemdībām VD bija klāt atkal un tik smagi, ka atkal bija vajadzīgs psihiatrs un zāles, ar ārsta verdiktu un pat uzstājību, turpināju mazuli barot pati, vēl joprojām, lai gan tūlīt būs gads. Zinu, ka sava ārsta praksē neesmu vienīgā ar šādu pieredzi. Protams, tā ir tikai mana pieredze un ir jau pētījumos tas viens procents nelabu iznākumu, bet es cenšos domāt pozitīvi."

Grūtniecei tik ļoti bail, ka guļ pie slimnīcas

"Manai draudzenei VD, paliekot stāvoklī, saasinājās tik ļoti, ka viņa gulēja mašīnā pie slimnīcas, jo viņai likās, ka nomirs un "ātrie" nepaspēs atbraukt. Visu grūtniecību dzēra stipras nervu zāles lielās devās, bērns piedzima un ilgi vēl nenormāli raudāja, jo pietrūka nomierinošo tabletīšu, ko bija saņēmusi caur placentu visus deviņus mēnešus. Viņa ir pilnībā atkarīga no diviem medikamentiem. Un man ir aizdomas, ka viņa sāk apdomāt otru bērnu, kas man liekas pilnīgs neprāts. Varbūt Latvijā ārsti raksta citas zāles, kas neizraisa tik nenormālu atkarību?"

Kad laime vijas ar šausmām

"Man ir VD jau piecus gadus, neapmeklēju ārstus, no medikamentiem kādreiz lietoju vienas, bet ļoti neilgu laiku. Ir viss - gan panikas lēkmes, gan visi simptomi.... Cīnos pati, ir laimes periodi, kad viss šķiet superīgi, lidoju, ir šausmu periodi, kad mirstu nost, bet tomēr dzīvoju... Kad paliku stāvoklī, šausmīgi sabiedējos, kas būs, kā būs, bet tik daudz laimes man bija, kad sajutu bērniņu spārdamies, kad staigāju pa bērnu veikaliem, kad apmeklēju ultrasonogrāfiju, kur redzēju savu bērniņu un tas deva spēkus, smaidīju, biju tik laimīga, ka bija vienkārši vienalga par sevi, tikai viņš - mans mazais. Domāju, ka neizturēšu dzemdības, bet nebija jau kur likties! Bet pēc dzemdībām bija tik smagi, pirmajos trīs mēnešos īsts zombijs biju, nevarēju pat iziet no mājām! Vienkārši domāju, ka sajukšu prātā. Bet tas arī pārgāja un dzīve turpinās."

Vēl vienu pieredzes stāstu par veģetatīvo distoniju lasi šeit.

Source

Cālis.lv

Tags

Veģetatīvā distonija Gatavojoties grūtniecībai Grūtniecība Veselība un sports grūtniecības laikā
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form