Iesaiste, pieņemšana un komunikācija – kas meitām nepieciešams attiecībās ar tēvu
Foto: Shutterstock

Kas meitai vajadzīgs no tēva? Protams, rūpes un mīlestība ir pamatlietas, taču, pētot vecāku un bērnu attiecību psiholoģiskos aspektus, speciālisti atklāj arvien jaunus aspektus vajadzībās. Turklāt liela nozīme ir tieši dzimumu kombinācijās – tas, kā tēviem audzināt meitas, atšķiras no tā, kā audzināt dēlus, un otrādi – mātes attiecībām ar dēlu jābūt citādāk ievirzītām, nekā ar meitu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šoreiz klīniskais psihologs Daniels Flints vietnē "Psychology Today" izceļ pētījumos balstītas vajadzības, kas nepieciešamas tēvu-meitu attiecībās.

Atļauj bērnam būt bērnam vai riskē sagandēt nākotnes attiecības

"Atbildīgiem vecākiem jāuzmanās, lai nepaļautos uz to, ka bērni apmierinās viņu pašu psiholoģiskās nedrošības," uzsver Flints. Pierādījumos, kas ievākti pētījumā, kurā piedalījušās 500 sievietes, stāstot par savu bērnības pieredzi ar tēvu, atspoguļojas, ka daudzas sievietes mazotnē piedzīvojušas to, ka jāuzņemas rūpes par vecāku, jo bijusi vēlme piepildīt vecāka psiholoģiskās nepieciešamības, piemēram, apstiprinājumu (validation). Šīm sievietēm pēcāk, veidojot attiecības pieaugušo vecumā, daudz biežāk ir nedrošība un zemāka pašpārliecība.

Siltums, pieņemšana, pieejamība un pozitīvā ietekme

"Pētījumā, kur salīdzināta grupa pusaudžu meiteņu, kuras ir depresīvas, ar grupu meiteņu, kuras nekad nav bijušas depresīvas, rezultāti iezīmēja tēvu-meitu attiecību nozīmi un komunikācijas kvalitāti tajās. Meitenes, kurām diagnosticēta depresija, daudz biežāk norādīja, ka jūtas noraidītas un tēva pamestas, ar tēvu viņām ir aukstas, nošķirtas attiecības," paskaidro klīniskais psihologs. Turklāt pamestības un noraidījuma sajūta bijusi neatkarīgi no tā, vai meitene uzaugusi ģimenē, kur tēvs ar māti ir kopā, vai šķirti. Pētījuma dalībnieču tēvi atbildējuši, ka apzinās vājo komunikācijas kvalitāti, taču depresīvo pusaudžu meiteņu tēvi neatpazina siltuma un vecāku pieķeršanās sajūtu neesamību savstarpējās attiecībās, ko izjuta meitas. Tieši tāpēc tēva un meitas savstarpējās attiecībās ir svarīgi, lai būtu siltums, pieņemšana, pieejamība un pozitīvā ietekme un komunikācija.

Kopīgas fiziskās aktivitātes un vispārēji pozitīva audzināšana

Lai gan šis ieteikums ir visai vienkāršots, pētījumā, kur tēvu grupa apmācīta pamata pozitīvās audzināšanas prasmēs, akcentējot tēvu ieguldīšanos meitu sociālemocionālajā pašsajūtā, liekot tēviem un meitām aktīvi sadarboties dažādās ar sportu saistītās aktivitātēs, tas apstiprinājies kā noderīgs piegājiens. Meitas, kas kopā ar tēviem nodarbojās ar fiziskajām aktivitātēm, paaugstināja savu sociālemocionālo kompetenci, lēmumu pieņemšanas prasmes, sociālo apjausmu, attiecību prasmes, personīgo atbildību un pašplānošanas prasmes deviņu mēnešu laikā, atklāts pētījumā. Tāpēc meitām un tēviem nodoties kopīgām fiziskām aktivitātēm ir vērtīgi ne tikai, lai stiprinātu sportisko garu.

Tuvība, uzticamība, labvēlība un autonomijas pieļaušana

Tēvu un meitu attiecībās svarīgi īstenot arī tuvību, uzticamību, labvēlīgu attieksmi un meitas autonomiju, lai novērstu ēšanas traucējumu riskus. Pētījumā, kurā piedalījušās trīs sieviešu grupas – sievietes ar ēšanas traucējumiem, diagnosticētu psihiatrisku saslimšanu un bez diagnozēm – dalībnieces atklājušas attiecību ar saviem tēviem dabu bērnībā. Rezultāti norādīja uz to, ka sievietes, kurām ir psihiatriski diagnosticēta saslimšana (ēšanas traucējumi vai cita), daudz biežāk raksturoja savu tēvu kā tādu, kurš nerūpējās, bijis pārlieku sargājošs, nelaipns un nosodošs. Īpaši grupā, kur bijušas dalībnieces ar ēšanas traucējumiem, tēvi raksturoti kā izvairīgi, distancēti un patmīlīgi.

Tāpat sievietes, kuras raksturoja savus tēvus kā ļoti kontrolējošus, bet reizē tādus, kas neizrāda pieķeršanos, daudz biežāk atturējās no ēšanas, izrādīja raizes par savu ārējo izskatu un piedzīvoja depresijas epizodes. Savukārt citā pētījumā atklāts, ka sievietes, kuras piedzīvojušas distresu par sava ķermeņa izskatu un ēšanu, norādījušas, ka attiecībās ar tēvu nav bijis atbalsta vai pieļaušana, ka meitas varētu būt autonomas.

Iesaiste un komunikācija – arī no patēva puses

Tas nav pārsteidzošs secinājums, ka tēva iesaistei un komunikācijai ir lieli ieguvumi meitu–tēvu attiecībās, norāda Flints. Pētījumā iesaiste un komunikācija mērīta, vaicājot meitām, kuras no piecām kopīgajām aktivitātēm veiktas ar tēvu pēdējā mēneša laikā, un kuras no četrām sarunu tēmām pārrunātas pēdējā mēneša laikā kopā ar tēvu. Pētnieki atklājuši, ka pozitīvie iesaistes un komunikācijas efekti bijuši ne tikai meitām attiecībās ar bioloģiskajiem tēviem, bet arī ar patēviem. Patēvi, kurus tiešām interesē viņu pameitu dzīve, arī parāda īpašības, kas nepieciešamas, lai veidotu un saglabātu stabilas attiecības arī nākotnē.

Tags

Attiecības ģimenē
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form