Izmisums – gadu vecs bērns mazēdājs. Vecāki dalās knifiņos, kā iemānīt ēdienu

"Šobrīd mazajai ir gads un viena nedēļa. Svars 9,8 kg. Jau iepriekš, kad bērnam bija deviņi mēneši, rakstīju, ka slikti ēd piebarojumu, ka pārsvarā baroju tikai ar krūti, šajā jomā diemžēl uzlabojumu nav. No ēdieniem tik pagaršo, ir, kas garšo, tad apēd vēl divus gabaliņus, ja negaršo, tad noraidoši māj ar galvu un rauc degunu, ka nevēlas.

Taisījām analīzes, dzelzs trūkums organismā, kas ir diezgan loģiski, jo gaļu neēd un no citiem produktiem maz uzņem, jo nelieto pietiekamā daudzumā. Ģimenes ārstam arī nav padoma, tik noteica, lai turpinām mēģināt ēst. Godīgi sakot, krītu izmisumā Varbūt ir kāds ieteikums, ko darīt?!" tā forumā diskusiju sāk kāda mamma.

"Man laikam ir daži, mazi knifiņi izstāstāmi. Daži ēšanas uzlabojumi mums parādījās, kad mazajam ēdienu noliku netālu pie rotaļāšanās vietas, uz galdiņa noliku šķīvi ar strēmelītēs sagrieztu sieru, gurķi, burkāniem. Ļāvu viņam pašam sajust izsalkumu. Turpat blakus noliku lakto jogurtu un arī padzerties, bet padzerties vienmēr ir nolikts, lai pats var paņemt, kad slāpst. Tagad viņš jau pats iet uz virtuvi ieliet sev no krāna ( divi gadiņi). Vari uzvārīt buljonu un to dot dzert. Ja vēl pati vāri, piemēram, dārzeņu putriņas, tad mazāk dažādības vienā ēdienā.

Ieslēdz, parādi kādu multenīti, kur mērkaķītis ēd banānu un paprasi, vai arī negrib banānu. Kad paši ēdat, sēdini pie galda, iedod tikai tēju un ūdeni. Neko neuzspied apēst, pagaršot, iespējams pati kaut ko pamēģinās vai izlasīs no jūsu brokastu, pusdienu vai vakariņu šķīvja. Mums jau gan lielāks, bet man milzīgs pārsteigums, ka šādā veidā mans divgadnieks no mana šķīvja apēd visus tomātus, spinātus, rukolu, redīsus, sēkliņas utt. Ā, jā, kad mazais skatās multenes, es trauciņā ieberu riekstiņus, lai nu vismaz kaut kas labs tiek. Tāpat nav tā, ka viņš apsēžas pie galda un apēd kartupeļu biezeni, salātus un gaļu, bet nu vismaz kaut ko no visa. Svars nāk normāli klāt, ar to mani mierina ģimenes ārsts, ka viss viņam labi."

"Gadu vecam bērnam padoms par "zviedru galdu" nedarbosies. Nu neies tas mazulis ik pa brītiņam pie tā galdiņa un neņems pa šķēlītei, lai apēstu. Pieies vienā piegājienā, visu izsvaidīs, saspaidīs, kaut ko ieliks mutē, kaut ko izspļaus un beigta balle."

"Manējai arī pašlaik ir gads un viens mēnesis. Arī knapinās ar ēdienu, un mans piens ir topā - gan dienā, gan naktī. Lasīju, ka, ja uz gada vecumu bērns ēd stabili vismaz sešus produktus, tad viss ir kārtībā. Mums sanāk pat nedaudz vairāk. Bet nu analīzes neesam nodevušas, nezinu, kāds viņai līmenis dzelzim utt. Daktere saka, ka nevajag, ja bērns jūtas labi un ir kustīgs. Meita pašlaik sver 10,1 kg."

"Mana dāma uz gada vecuma svēra 7,8 kg! Uz to laiku nāca intensīvi zobiņi un mazāk ēda, bija kašķīgāka. Pediatre teica, ka it kā nedaudz par maz svars, bet nu…Mmēs vecāki esam ne visai lieli augumā. Man 160 cm un 54 kg, vīram 169 cm un kādi 65 kg. Un es pati arī esot maza bijusi. Esmu mēģinājusi dot vairāk ēst, bet tad arī mazajai vairāk pamperā. Nekāda apalīte gan nav, citi daudzi ir apaļīgāki bēbji šajā vecumā par viņu, bet pēc galīga skeleta arī neizskatās. Krūtsbarošana beigusies. Analīzes normālas, dzelzs normā. Gaļu arī laiku pa laikam dodu, bet ne katru dienu. Piena produktus ēdam maz, jo negrib."

"Mana pieredze. Pirmā gaļa bija trusis, kuru savārīju un sablendēju, sasaldēju utt. Tā tas trusis arī tika izpurgāts, domāju mans bērns gaļu neatzīst. Bet, piemēram, nesen tītara šķiņķa cepeti, kas tika marinēts bērnam nekaitīgās sastāvdaļās un cepts cepeškrāsnī, ēda vienu gabaliņu pēc otra (izgriezu mīksto iekšu, apcepto garoziņu nedevu). Sāli var likt katrs savā šķīvi vai arī kripatiņa sāls pāri gadu vecam bērnam būs nekaitīgāka, manuprāt, kā anēmija. Esmu arī kotletītes tvaicējusi (uz pannas gluži ceptas negribēju dot), kotlešu masā nekas bērnam kaitīgs nebija un gaļa arī attiecīgi bija laba."

"Vai pati sev analīzes esi taisījusi, pašai netrūkst dzelzs? Man arī pirmais bērns atteicās no piebarojuma, ēda aptuveni divas nepilnas tējkarotes vienā ēdienreizē. Vienā brīdī kļuva salīgs (visu laiku tāds nebija bijis), nobijos, vai netrūkst dzelzs, sāku pati pastiprināti ēst dzelzi saturošos produktus, pie tam stingri nodalot dzelzs ēdienreizes no kalcija/piena ēdienreizēm. Taisīju grūtnieču dzelzs kokteiļa konfektītes (no maltiem valriekstiem, žāvētām dzērvenēm, aprikozēm, rozīnēm un medus). Pēc dažiem mēnešiem mums abiem uztaisīju analīzes, viss bija normā. Domāju, ka mazēdājs vislabāk un ātrāk dzelzi uzņems tieši no mammas piena, jo tas visātrāk uzsūcas. Otrs, bērnam arī dot, teiksim, griķu/gaļas biezenīti un klāt C vitamīnu saturošu sulu. Vai ogas saldajā.

Otrs, kas mums toreiz palīdzēja - režīms. Interesantas nodarbes 2-3 stundas, lai bērnam gribas ēst, tad uzreiz piedāvāt ēdienu (nevis likt mazulim garlaikoties stundu, kamēr pati gatavo ēst), vislabāk arī pašai ēst apmēram to pašu. Savu pienu pirms ēšanas nedot un varbūt vispār ēdienreizēs nedot. Man tagad otrais bērns arī nav sevišķi labs ēdājs, bet cenšos pēc iespējas pienu atstāt tikai miegam (pirms un pēc un gulēšanas laikā), bet nomoda laikā cenšos dot parastos ēdienus.

Jā, gastroenterologu arī ir vērts apsvērt. Man ir mazliet aizdomas, vai arī lielajam bērnam nebija kāda nediagnosticēta nepanesamība, jo mazajam tādu atrada, un, kopš ievērojam diētu, ir ļoti veselīgs un brangs bēbītis, ēd labāk un aug labāk. Lielajam salīdzinoši bija daudz vairāk problēmu."

"Manam puikam uz gadu bija 8,9 kg, jau tad bija mazēdājs. Un mums palīdzēja te jau minētais variants par nodarbēm pāris stundu garumā un ēdienreize, un tad atkal tāpat. Un neko starp ēdienreizēm nedot grauzt – ne dārzeņus, ne augļus, neko. Un iedod mazajai savu karoti, lai pati mēģina ēst, gan jau kaut kas tiks vēderiņā. Ar laiku uzlabojās ēšana, bet tāpat ir lietas, ko neēd."

"Mans gandrīz jau trīsgadnieks arī ir neēdāju grupā. Un svara ziņā balansē uz apakšējās robežas - tāds izstīdzējis ribains puišelis, kaut citādi attīstās normāli. Viņš arī ir kaut kas līdzīgs – mazēdājs veģetārietis.

Tad nu es neņemos puiku terorizēt ar ēdienu. Ēdienreizē salieku uz šķīvja kaut ko vienkāršu (ne par ko neēdīs to, kā sastāvu nevar pateikt ''uz aci'') - papriku, gurķi, brokoļus, kādu kartupeli, burkānu, gaļas gabaliņus (ja nu noder). Ko nu apēd, to apēd. Ja no brokastīm atsakās, piedāvāju rozīnes, banānu, jogurtu, saldētas ogas, riekstus. Manuprāt, gana dažādi. Un ir jau arī dienas, kad viņš ēd visu ko.

Končas, kārumsiers, cepumi - tādus nekad nepiedāvāju. Bet nemaz negrib, kaut zina, kur ir. Labāk paņems ābolu vai apelsīnu, nevis konču."

"Vecākais bērns no dzimšanas mazēdājs. Ko tik es neatklausījos no omēm un visiem citiem šīs mazēšanas sakarā, taču kādā jaukā dienā es sapratu, ka vispirms man pašai jātiek ar sevi galā – respektīvi, jātiek vaļā no nemitīgām bažām par to, vai nu šoreiz ēdīs, ko ēdīs un cik ēdīs mans bērns. Es ticu, ka mums netaustāmā veidā (piemēram, enerģijas) bērni spēj saņemt no vecākiem šo spriedzi. Es saņēmos un vairs netramdu bērnu pie galda - cik paēd ir labi. Sākumā ir ļoti grūti. Bet tad pienāk brīdis (tas prasa vismaz dažus mēnešus), kad viss notiek - mans mazēdājs, vēl arvien ļoti smalka un tieviņa, ēd pat dubultporcijas.

Mūsu mājās ir ļoti svarīgi noteikumi:

Protams, vienam vai otram ik pa laikam uznāk mazēdāja periodi, bet tas parasti nav ilgi (dažas dienas), kāds ēd kārtīgas brokastis, cits ēd kārtīgas vakariņas, katram savs! Ne ēšanas laikā, bet kādā citā brīdī stāstu, ka ēšana nav vajadzīga mammai vai tētim, bet gan "tev" pašam - citādi nebūs spēks slēpot, lēkāt, lasīt, skriet, slidot un visam citam, ko tik ļoti patīk darīt. Ceru, ka mana pieredze nebūs veltīga un kādam aizķersies."