Izsists pamats zem kājām – potenciāls drauds pusaudža depresijai
Foto: Shutterstock

Ir 21. gadsimts, un apzīmējums "depresija" izskan skaļi. Šo vārdu bieži dzirdam gan pamatoti, gan nepamatoti, bet tas tiek izteikts, nevis noklusēts – kā agrāk, kad nevienam nebija nekādas depresijas. Bija jau gan, tikai medicīnā šo terminu īsti nepieminēja. Tāpēc arī skaidri nevar zināt, vai kādam no mums nav paaugstināts risks iedzīvoties depresijā bioloģisku faktoru ietekmē. Diemžēl depresija mūsdienās jauniešiem tiek novērota gana bieži, un viņiem tā var izpausties vēl smagāk nekā pieaugušajiem, jo pusaudža gadi jau tā ir pārpilni dažādu emociju, tāpēc arī šajā vecumposmā aizkaitinājuma līmenis var būt vēl augstāks.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kas vecākiem būtu jāzina, ja sava bērna uzvedībā novēro izmaiņas, kur meklēt palīdzību, – stāsta Pusaudžu resursu centra (PRC) programmu virsvadītājs, psihologs un pusaudžu mentālās veselības speciālists Emīls Ūdris. Jāsāk ar to, ka centrs patlaban ir kā vidusposms, kura daudzus gadus iztrūka, starp ģimenes ārstu un stacionāro palīdzību gadījumos, kad pusaudža psihiskais stāvoklis kļuvis jau pavisam nopietns. PRC speciālisti strādā ar vieglākiem un vidēji smagiem depresijas gadījumiem, turklāt palīdzību var saņemt bez maksas, jo valsts dažādu programmu īstenošanai piešķir finansējumu. Pērn depresijas un pašnāvību preventīvo pasākumu programmā tika uzņemti 22 klienti un programmas īstenošanā iztērēti 26 928,45 eiro, bet šogad centrs plāno uzņemt vairāk nekā 50 klientus depresijas programmā un tam piešķirtais finansējums ir 126 899,96 eiro. Ūdris gan atzīst, ka palīdzība būtu nepieciešama vēl vairāk jauniešu, bet pagaidām resursu ir tik, cik ir.

Nomāktība un motivācijas trūkums – galvenās depresijas pazīmes

PRC visai aktīvs darbošanās laiks bija Covid-19 pandēmijas periods, kad skolēniem nācās pielāgoties attālinātajām mācībām, kad tika liegta iespēja satikt draugus, nodarboties ar lietām, kas aizrauj, – kādam sportot, kādam dejot, zīmēt vai spēlēt teātri. Zīmīgi, ka palīdzību pie speciālistiem meklēja tieši tie jaunieši, kurus mēdz dēvēt par veiksmīgajiem, – ar labām sekmēm skolā, daudziem draugiem, citiem vārdiem sakot, tie, kuri bija labi adaptējušies skolas vidē. "Ikdienas rutīna, kurai viņi bija veiksmīgi pielāgojušies, pēkšņi pārtrūka, viss bija jādara citādi. Pēkšņi viņiem bija jāsāk visu plānot pašiem, organizēt savu ikdienu – kādam varbūt vecāki vairāk iesaistījās, kādam mazāk... Attiecīgi viņiem šis laiks radīja lielāku šoku nekā bērniem, kuriem skolā bija grūtības. Skola šiem bērniem bieži vien drīzāk bija kā smagums – sekmes nebija labas, arī attiecības ar vienaudžiem sliktas. Viņiem skola radīja tikai stresu, paaugstinātu trauksmi, pat panikas lēkmes. Skola bija nepatīkama lieta, un pandēmijas laikā kļuva vieglāk. Vismaz sākotnēji," stāsta Ūdris.

Attālināto mācību laikā jaunieši varēja arī ilgāk pagulēt. Kā norāda Ūdris, jauniešiem miegs vispār ir ļoti svarīga lieta. Viņiem tas nepieciešams vairāk. "Dabā tā ir iekārtots, ka pusaudži vēlāk iet gulēt, tāpēc viņiem būtu arī vēlāk jāceļas. Taču mums sistēma ir tāda, ka paši vakarā aiziet gulēt vēlu, bet no rīta jāceļas agri. Līdz ar to miega režīms nav tas labākais, un tas rada stresu. Toties pandēmijas laikā jaunieši, kuriem skola nebija iecienītākā vieta, varēja gan pagulēt, gan saplānot dienu. Daudziem tas bija sava veida atvieglojums," skaidro Ūdris.

PRC speciālisti pandēmijas laikā daudz strādāja, lai palīdzētu sagatavot dienas plānus. "Spēja plānot un organizēt šajā vecumā vēl nav tik labi attīstījusies, jo attiecīgi arī galvas smadzenes vēl nav līdz galam nobriedušas. Ierasto mācību laikā dienu saplānoja skola – ir stundas, tad ēšana, dienas ritms ir organizēts, bet pandēmijas laikā pašiem viss jāorganizē. Un tieši pusaudžiem šīs prasmes un spējas vienkārši nav tik attīstītas, pat daži pieaugušie nav spējīgi sev visu izplānot," skaidro speciālists. Tāpēc bērni, kuri ieraduši dzīvot konkrētā, paredzamā ritmā, izjuta lielu spriedzi. Protams, jāsaprot, ka ne jau katra reize, kad bērns piedzīvo stresu, nomāktību, dusmas, uzreiz ir jāsaista ar depresijas risku.

Kad emocijas ir pārāk lielas, sāpīgas, lai tās pieļautu, akceptētu šajā mirklī, tad iegriešana sev ļauj to visu pārorientēt uz fiziskām sāpēm Emīls Ūdris

Taču divas svarīgākās depresijas iezīmes gan būtu jāzina – ilgstoša nomāktība un motivācijas trūkums, kas ir gandrīz katru dienu un gandrīz visu laiku. Nav motivācijas kaut ko darīt, līdz ar to zūd funkcionēšanas spējas, negribas pildīt mājasdarbus, iet uz treniņiem, īpaši, ja vairs nepatīk lietas, kas līdz tam ļoti patika.

Pieaugušo depresijai bieži raksturīga nomāktība, skumjas un enerģijas trūkums, taču pusaudžiem var būt nedaudz citādi – noskaņojums biežāk var būt mainīgs, reizēm pat pacilāts. Turklāt pusaudži ar depresijas iezīmēm biežāk nekā pieaugušie ir vieglāk aizkaitināmi, brīdina Ūdris.

Klīniski raugoties, ja pusaudzim vismaz divas nedēļas tiek novērota nomāktība katru dienu, gandrīz visu dienas daļu, tā jau var būt depresijas iezīme. Taču, pēc psihologa novērojumiem, realitātē tie var būt arī ilgāki periodi. Uz centru nākot jaunieši, kuri stāsta, ka tā ir jutušies jau pusgadu, pat gadu. "Tā arī nav pret vecākiem vērsta kritika, pusaudži mēdz izolēties no pieaugušajiem – istabas durvis ciet un liec mani mierā! Tā ir normāla uzvedība, bet, ja jaunietis ilgstoši nevēlas kontaktēties, sūdzas par nomāktību, ir jādomā, vai nav kādas nopietnākas grūtības un nevajadzētu vērsties pie speciālista. Vispār jau pat brīdī, kad piezogas domas, vai nevajadzētu vērsties, to jau ir vērts darīt," uzskata psihologs.

Nebaidīties un reaģēt

Ūdris stāsta, ka reizēm vecāki reaģē ātrāk, nekā varbūt būtu nepieciešams, tomēr tas ir labāk, nekā nereaģēt. Turklāt pirmreizējā konsultācijā speciālisti izvērtē situāciju. Ja tā nav tik nopietna, tiek meklēti citi resursi, kā uzlabot situāciju, bet ir tapis skaidrs, ka pusaudzim nav nepieciešama profesionāļu palīdzība.

Uz pirmreizējo konsultāciju jāierodas gan pašam jaunietim, gan kādam no abiem vecākiem. Sarunas notiek ar katru – pusaudzi un vecākiem – atsevišķi, tādā veidā arī cenšoties saglabāt konfidencialitāti starp abām pusēm, lai arī jaunietim ir iespēja tikt uzklausītam, nebažījoties, vai to neatstāstīs vecākiem. Ja vien bērna stāstītais nerada veselībai vai pat dzīvībai bīstamus riskus, vecākiem nekas netiek atstāstīts. Ja šo sarunu laikā speciālisti secina, ka ir pazīmes, kas liecina par depresiju vai tās simptomātiku, vai pastāv pietiekami liels risks tai veidoties, jaunietis tiek uzņemts programmā.

Depresijai nav skaidru robežu vai konkrētu cēloņu. Tas ir simptomu kopums, kas korelē savā starpā Emīls Ūdris

Programmas īstenošanas laikā speciālisti galvenokārt strādā ar jaunieti, un viens no priekšnosacījumiem ir, lai viņš pats vēlas piedalīties programmā. PRC mēģina strādāt multidisciplinārā komandā. Tas nozīmē, ka katram jaunietim individuāli piemeklē labākos palīdzības sniegšanas veidus. Ar viņu strādā psihologs, reizēm piesaista mentorus, kuri ir gatavi neformālām sarunām ar jaunieti, piemēram, izejot ar viņu pastaigā un parunājoties ārpus kabineta sienām. Psihologs gan pamatā strādā kabinetā, izmantojot psiholoģiskās metodes. Tāpat jauniešiem ir iespēja vērsties pie fizioterapeita. Reizēm jauniešiem, kuriem varbūt mazāk ir nosliece uz depresiju, toties ir atkarību problēmas, piemēram, no datora, rodas problēmas ar muguru. Vēl komandā strādā uztura speciālists, narkologs, psihiatrs. Bet, tā kā pusaudža depresija ir saistīta ar visu ģimenes sistēmu, arī vecākiem ir iespējams un pat vēlams iesaistīties procesā. Viņiem ir iespēja saņemt psihoterapeita atbalstu. Ir vecāki, kuriem pašiem nepieciešama palīdzība, stāsta Ūdris.

"Strādājam transdiagnostiski – ja uzņemam jaunieti, kuram tiek novērota depresijas simptomātika, tas nenozīmē, ka strādājam tikai ar šiem simptomiem. Tad mēģinām izvirzīt prioritāti – tā brīža grūtības, piemēram, attiecības ar vecākiem vai vienaudžiem –, bet bieži vien tās ir vienkārši nepatīkamas, neizskaidrojamas sajūtas... Tā mēs izvirzām konkrētus mērķus un ar tiem arī strādājam. Iespēja sasniegt šos mērķus maina arī programmas garumu," saka Ūdris.

Garākais posms šajā programmā var ilgt līdz sešiem mēnešiem, bet tas var būt arī pusotrs mēnesis, kad pietiek ar kādām piecām sešām tikšanās reizēm. Depresijas simptomātika kādam var būt vieglāka, kādam – smagāka. Tiem, kuriem depresijas simptomi ir vieglākā formā, nereti atklājas, ka ir sociālas grūtības, piemēram, grūti veidot attiecības ar draugiem, līdz ar to parādās noslēgtība, nevēlēšanās komunicēt ar draugiem, motivācijas trūkums... "Ja tā ir vienīgā aktuālā problēma, tad arī palīdzam veidot attiecības," skaidro speciālists. Lai sasniegtu šo mērķi, ne vienmēr nepieciešamas 10 reizes, pietiek ar vairākām tikšanās reizēm, ja viņam šajā laikā izdodas atrast kopīgu valodu kaut ar vienu vienaudzi, viņš jau jūtas labāk. Programmā katram jaunietim paredzētas ne vairāk kā 10 tikšanās reizes ar speciālistiem, reizēm gan nepieciešama ilgstošāka palīdzība, bet šādus gadījumus vērtē individuāli, kopā cenšoties atrast piemērotāko risinājumu.

Depresijai nav konkrēta iemesla, tas ir simptomu kopums

"Depresijai nav skaidru robežu vai konkrētu cēloņu. Tas ir simptomu kopums, kas korelē savā starpā. Savukārt cēloņi ir meklējami biopsihosociālajā modelī – tie ir bioloģiski, psiholoģiski un sociāli ietekmes faktori," skaidro psihologs.

Ja jaunietim novēro nomāktību un motivācijas trūkumu, bieži arī parādīsies zema pašvērtējuma domas, trauksme, no kā arī veidojas depresija. Nevar arī precīzi pateikt, kas to izraisa. Piemēram, var būt bioloģiska predispozīcija – ja ģimenē kādam ir bijusi depresija – vecākiem, vecvecākiem –, tad arī pastāv risks, ka jaunietis bioloģiski to pašu var piedzīvot. Tā var būt iedzimta depresija, kas var parādīties viļņveidīgi, bez īpašiem iemesliem, un tas būs bioloģiskais faktors.

Taču ir arī vides ietekme, pirmkārt, vide ģimenē, kādas bijušas attiecības, kāda ir ģimenes struktūra, kā arī ārējās vides ietekme, piemēram, skola. Ja bērns ilgstoši skolā dzīvo nelabvēlīgā vidē, tas arī atstāj sekas. Ja bērnam pašam ir pietiekami daudz resursu, ja ģimene ir atbalstoša, laicīgi var reaģēt, tad šis stāvoklis nenonāk līdz depresijai.

Pēdējā laikā speciālistus satrauc vēl kāda populāra tendence – graizīšanās. Ne vienmēr tas saistīts ar depresiju, bet jauniešiem populāra ir graizīšanās, darīt sev pāri. Šī ir viena no lietām, ko vecāki var pamanīt. Ja pamana, tad noteikti jāmeklē palīdzība. "No vienas puses, tas ir šausminoši un var būt riskanti, bet, no otras, – veids, kā jaunietis tiek galā ar savām emocijām. Kad tās ir pārāk lielas, sāpīgas, lai tās pieļautu, akceptētu šajā mirklī, tad iegriešana sev ļauj to visu pārorientēt uz fiziskām sāpēm. Taču tā ir skaidra pazīme, ka kaut kas nav kārtībā, un ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību," skaidro Ūdris.

Galvenais ir pamanīt, atbalstīt un reaģēt, meklējot speciālistu palīdzību. Ja arī tavā ģimenē radušies līdzīga veida sarežģījumi, te atradīsi informāciju par Pusaudžu resursu centru un speciālistu pieejamību.

Tags

Ģimene Jaunietis Lasāmgabali Pusaudzis Pusaudžu depresija Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form