Ne vecākus, ne bērnus mums nav iespēja izvēlēties. Kādam paveicas gan ar vieniem, gan ar otriem, – tad ģimene sniedz mīlestību, mieru, atbalstu, drošības sajūtu. Citiem, nezināmu iemeslu dēļ, tāda laime negadās, un tad ir sajūta, ka vecāki tevi ir adoptējuši, vai arī, ka bērns ir citplanētiešu iesūtīts ģimenē, situāciju modelē socioniķe Evija Jasūna (cilvekutipi.lv).
Nemīlēt savu bērnu – norma vai anomālija?
Nav pieņemts skaļi runāt par to, ka kāds nespēj pieņemt un no visas sirds mīlēt savu bērnu. Tas skaitās pretdabiski. Tomēr daudzi vecāki šādas sajūtas piedzīvo. Turklāt, jo lielāks bērns aug, jo grūtāk ar viņu sadzīvot, plaisa savstarpējās attiecībās palielinās. No tā cieš gan vecāki, gan bērni. Vecāki sevi šausta par to, ka, pieauguši būdami, nespēj tikt galā paši ar savu bērnu, bet bērns netic savam vērtīgumam, spējām, meklē atbalstu un sapratni ārpus ģimenes, norāda Jasūna.
Piemēram, ir mammas vai tēti, kas ciena pedantisku kārtību, tīrību, ātru, momentānu rīcību. Ja bērns ir lēnīgs sapņotājs, kuram grāmata vai virtuālā pasaule ir daudz interesantāka par kaudzē samestām drēbēm un nevērīgi atstātiem nenomazgātiem traukiem, tad strīdiem un pārmetumiem ir auglīga augsne katru dienu. Tad gulta nav saklāta, tad saklāta ne tā, tad uzvelkas dažāda zeķes, kaut kas izdarīts pavirši, tiek aizmirsts, nokavēts. Uz bērnu nevar paļauties. Vainu vecāki tad, protams, meklē sevī, jo domā, ka nemāk bērnu audzināt, pastiprina prasības, paceļ balsi, māca ar citām metodēm, bet rezultāta vienalga nav. Nelīdz arī nekādas sarunas, jo bērns to visu uztver kā pārmetumus un viņa personības noniecināšanu. Abas puses paliek aizvainotas. Uzlabojumi parasti ir īslaicīgi – ja bērns kaut ko vēlas no vecākiem, viņš ātri aptver to veidu, kā iepriecināt mammu un panākt vēlamo. Taču tas ir tikai uz to brīdi. Jau nākamajā dienā viss ir atpakaļ vecajās sliedēs un nesaprašanās sākas no jauna.
Notiek arī pavisam otrādi, – bērns nosaka toni ģimenē. Sešgadīgs knīpa izrīko vecākus, iejaucas pieaugušo sarunās un paņem sev visu uzmanību. Sabiedriskās vietās skaļi un kašķīgi mazuļi uzstājīgi pieprasa rotaļlietas vai saldumus. Vecāki tikai noplāta rokas vai bezspēcīgā balsī mēģina savu bērnu ielikt rāmjos, bet vārdi paliek nesadzirdēti, mazulis panāk savu.
Kāpēc tas notiek tieši ar mani un manu bērnu?
Jasūna skaidro, ka neviens jau speciāli tā nerīkojas, neviens negrib ieriebt vai izdabāt savam bērnam, un arī bērns nevēlas sāpināt savus vecākus. Bet tā tomēr notiek. "Tā notiek tāpēc, ka nezinām vienkāršas lietas par to, kā iekārtota cilvēka informācijas uztveršanas un apstrādes sistēma," uzskata speciāliste cilvēku raksturos.
Dabā tā iekārtots, ka katrs cilvēks, atbilstoši savai būtībai, spēj uztvert tikai daļu informācijas – to, kura viņa smadzenēm ir vieglāk saprotama. Ir tipi, kas labi izjūt visu, kas saistīts ar cilvēka fizisko pusi, – tādi labi spēj parūpēties par apkārtējo kārtību, savu ķermeni, spēj pastāvēt par sevi. Ir arī tādi, kas labāk orientējas domu un fantāziju pasaulē, labi redz kopsakarības, bet nepamana detaļas. Tāpēc arī sadzīves nekārtība bieži ir vienaldzīga, jo cilvēks to vienkārši neredz. Ne jau principa pēc neredz, bet tāpēc, ka nosacīti cilvēkam nav tādas programmas, kas spētu šīs lietas pamanīt, izlabot.
Ja vecāki pieņem un izprot šīs atšķirības, apzinās, ka dabas dotie talanti ir jāattīsta, nevis jāpāraudzina, saprašanos ar bērnu un mieru ģimenē būs iedibināt viegli.
Un tādi pretstati pastāv daudzās jomās. Vienam ir dota spēja just citiem līdzi, patiesa interese par cilvēkiem, vēlēšanās iesaistīties, palīdzēt. Arī tāds mazulis ir daudz jutīgāks, dažreiz raudulīgāks. Citam savukārt būs vieglāk saprast shēmas, instrukcijas un noteikumus, bet kontaktēšanās ar tuviniekiem padosies ar piespiešanos. Šādiem bērniem var būt grūtības draudzēties, dalīties ar rotaļlietām, nevēlēšanās būt jaukam, mīļam, skaidro Jasūna.
Ir tādi cilvēki, kam sabiedriskums un interese par jauniem kontaktiem ir jau dabas dota. Tādiem piemīt spēja ātri darboties, viegli iejusties jaunā sabiedrībā un nodibināt kontaktus. Citi ir tādi, kas visu dara lēni, apdomīgi, arī pēc jaunas pazīšanās netiecas, kautrējas uzrunāt nepazīstamus cilvēkus. To var novērot jau pavisam maziem bērniem – daži ar prieku un interesi piedalās svētku pasākumos bērnudārzā, tīksminās par uzmanības pievēršanu, viegli iedraudzējas jau smilšukastē. Citi mazuļi cieši turas pie tēta rokas vai arī izvēlas rotaļāties vienatnē.
To visu nosaka cilvēka iedzimtā daba, ko izmainīt ir gandrīz neiespējami. Ja vecāki pieņem un izprot šīs atšķirības, apzinās, ka dabas dotie talanti ir jāattīsta, nevis jāpāraudzina, saprašanos ar bērnu un mieru ģimenē būs iedibināt viegli, uzskata Jasūna.
Svarīgākais ir saprast un pieņemt, ka vēlēšanās bērnam dot vislabāko savā izpratnē, ne vienmēr nozīmē, ka tas derēs arī bērnam, lai viņš izaugtu par laimīgu un sevi mīlošu cilvēku. To, kas ir vislabākais tieši tavam bērnam, var palīdzēt saprast zināšanas par cilvēku tipiem. Izprotot dažādu tipu īpatnības un to, kā veidojas attiecības cilvēku starpā, tu pārstāsi no sevis paša un saviem bērniem prasīt neiespējamo, novērtēsi viņu talantus un palīdzēsi tos attīstīt.
