Lūk, piedāvājam palūkot kādas mammas pieredzi par to, ka dēls savu tēti attēlojot melnā krāsā, un psihologa atbildi!
"Dēlam ir trīs gadi. Es bērnu audzinu viena. Mazulis ir komunikabls, draudzīgs, lai gan var parādīt arī raksturu. Viņa tēvs bērna dzīvē parādās epizodiski. Nesen viņam ar jauno dzīvesbiedri piedzima vēl viens dēls. Mans sāka uzdot jautājumus: "Bet kur ir tētis?" Skaidroju, ka tēvs dzīvo citā pilsētā. Kad nopelnīs naudu biļetēm – atbrauks. Nesen dēls uzzīmēja mani, vecmāmiņu un vectētiņu spilgtās krāsās, bet tēvu – melnā. Mani tas satrauc. Kā to izskaidrot?" portālam "Parents" vaicā kāda mamma.
Atbild ģimenes psiholoģe Gražina Budinaite:
"Protams, situācija, kurā atrodies, tev nav emocionāli vienkārša. Bet, lai bērna emocionālā dzīvē nerastos papildu sarežģījumi, nāksies pielikt virkni pūļu. Pirmais – atklāti ir jāatzīst, ka tu ar savu bijušo vīru esat šķīrušies un tagad bērnam varat būt tikai kā vecāki. Un par to mazulim ir jāpaziņo tieši – maksimāli viņam saprotamā valodā. Bērnam ir jāsaprot, ka tu ar viņa tēvu nebūsi kopā kā pāris (jums neizdevās, gadās, ka cilvēkiem, kā izrādījās, ir grūti pavadīt kopā laiku, viņi strīdas), bet bērnam tomēr ir tētis un mamma.
Lai šo informāciju bērnam nodotu pareizi, pirms tam ir vērtīgi parunāt arī ar bijušo vīru. Nāksies reālistiski pieņemt situāciju: tavam bijušajam vīram tagad ir jauni ģimenes apstākļi, kuri paņem daudz laika un uzmanības. Pasaki, ka saproti, ka viņam nav viegli. Liec viņam absolūti skaidri saprast, ka tev nav nekādu personīgu emocionālu gaidu attiecībā pret viņu, izņemot prasība – izveidot regulāras un paredzamas tikšanās ar tavu dēlu (kurās tu esi gatava neiejaukties), un jūsu abu komunikācijai ir jābūt tikai un vienīgi par lietām, kas attiecas uz vecāku pienākumu pildīšanu.
Ja vīrs tevī saskatīs mierīgu, labvēlīgi noskaņotu personu, patiesas rūpes par dēlu, nevis traku histēriķi, iespējas nokārtot veiksmīgu tēva un bērna komunikāciju krietni pieaugs. Centies ievērot noteikumu – nekad nerunāt neko sliktu par savu bijušo vīru dēla klātbūtnē, pat ne apslēptā formā. Tas viss palīdzēs zēnam justies par sevi pārliecinātākam, nebūvēt nekādus priekšstatus par notikušo, kas mēdz notikt, kad bērni ir spiesti uzminēt visu paši. Bet vēl tev ir jāparūpējas par sevi – lai to visu paveiktu, tev ir neieciešamas pozitīvas emocijas – padomā, kur tās varētu gūt. Par skādi nenāks arī psihologa atbalsts."
