"Mana 10 gadus vecā meita raud jebkura iemesla dēļ. Aizvainojumus skolā uztver ļoti asi, pat no rīta ģērbjoties un kārtojot frizūru, tas notiek ar asarām. Ja godīgi, esmu nogurusi no viņas kaprīzēm. Pirms kāda pusotra gada ar viņu gājām pie psihologa, kļuva labāk, bet ne uz ilgu laiku: tagad atkal viss atsācies no jauna. Es viņu te mierinu, te rāju, te skaidroju, ka vajag ierobežot negatīvās emocijas. Bet nekas nepalīdz," pēc speciālista padoma portālā "Parents" taujā kāda mamma.
Atbild bērnu psiholoģe Tatjana Bendika: "Saprotu, cik ļoti esat nogurusi no meitas bezgalīgajām "kaprīzēm" un "aizvainojuma". Bet, visticamāk, arī pati meitene stipri cieš no notiekošā. Katram no mums ir dažādas dabiskās spējas uztvert apkārtējo pasauli. Jūsu meitu, visticamāk, var pieskaitīt pie īpaši emocionāli jutīgiem bērniem.
Iedomājieties parastu cilvēku, apmeklējot rokkoncertu: sākumā viss patīk, bet pēc tam sāc nogurt no skaļās mūzikas, spilgtās gaismas, dejojošiem cilvēkiem visapkārt. Jūsu meita katru dienu "pavada" šādā koncertā, un ir saprotams, ka viņa ļoti nogurst. Iespaidi viņu apņem no visām pusēm, bet tikt ar tiem galā viņa neprot. Visas viņas maņas ir sakāpinātas līdz pašai robežai: skaņas griež ausīs, ugunis apžilbina, smaržas izraisa riebumu. Meiteni patiešām var kairināt ciešāks apģērbs, matu ķemmēšana. Turklāt pārmērīgu uzbudinājumu var izsaukt ne tikai ārējie apstākļi, bet arī personīgās emocijas, kas "lēkā" starp divām galējībām: te prieks līdz debesīm, te vispārējas skumjas.
Nereti tādiem bērniem ir grūti nodibināt attiecības arī ar vienaudžiem. Viņi var sāpīgi reaģēt uz pavisam nevainīgiem jokiem, bet asāka piezīme jutīgiem bērniem ir īsta traģēdija. Kā jūs varat palīdzēt savai meitai? Vispirms – apbruņoties ar pacietību. Atcerieties, ka ar pareizu pieeju audzināšanā uzlabojumi noteikti būs redzami, taču šis process ir ilgstošs. No jums tiek prasīts ievērot četrus principus: empātija pret meitu, viņas dzīves strukturizēšana un stingru robežu noteikšana, iniciatīvas veicināšana un pašnovērošanas prasmju mācīšana.
Supersensitīviem bērniem patiešām nepieciešama pieaugušo empātija un sapratne. Pat ja jums šķiet, ka meitas piedzīvotās bēdas un grūtības ir viņas izdomājums un pārspīlējums, pacentieties attiekties pret tām iejūtīgi un ar cieņu. Svarīgi, lai meitene būtu pārliecināta, ka jūs saprotat viņas pārdzīvojumus, lai viņa jūsu sejā saskatītu atbalstu. Empātija veicina tuvības sajūtu, un neapšaubāmi uzlabos jūsu abu attiecības.
Lai bērns iemācītos pats sevi kontrolēt, viņam iesākumā ir nepieciešami ārējie rāmji. Lai to panāktu, ir nepieciešama iejūtīga attieksme, bet ar stingrību un konsekventām prasībām. Jūsu meitas dzīvē obligāti jābūt disciplīnai un kārtībai. Centieties rīkoties stingri, neizdabāt viņas kaprīzēm, taču vienlaikus esiet mīloša māte. Runājiet iespējami vienmērīgā, mierīgā balss tonī, cenšoties ar intonāciju nodot ziņu, ka esat viņu sadzirdējusi, ka viņa ir aizvainota vai sarūgtināta, taču vienlaikus lieciet saprast, ka tas nav iemesls neizpildīt noteiktās prasības. Pieņemot jūsu palīdzību un atbalstu, meitene sajutīs sevī spēju tikt pāri grūtībām. Veiciniet viņā iniciatīvu un pašas izteiktus ierosinājumus. Svarīgi, lai viņa iegūtu pārliecību par sevi.
Nestabils emocionālais stāvoklis bērnam pēc būtības ir centieni pavēstīt par diskomfortu. Un atstāt bez uzmanības šo vēstījumu nevajadzētu – tas nozīmēs bērna vajadzību ignorēšanu, un tās var būt gan fiziskas, gan psiholoģiskas vajadzības.
Nekas traks, ja jūsu dzīvē būs strīdi un konflikti. Tā taču arī ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Tā kā meitenei nav viegli tikt galā ar savām emocijām, palīdziet viņai. Uzdodiet meitai jautājumus, lai viņa varētu dalīties savos pārdzīvojumos par to, kas notiek viņas skolas dzīvē un ārpus tās. Jūsu empātija un atbalsts palīdzēs meitenei daudz precīzāk aprakstīt, ko tieši viņa jūt. Un tas, savukārt, veicinās pareizas uzvedības veidošanos.
Palīdziet meitai pārdomāt savus pārdzīvojumus. Piemēram, ja meita nevēlas vilkt zeķubikses, var mierīgi un ar cieņu atzīmēt: "Nu gan, kādas tev gudras kājas – pašas zina, kas tām ir ērti un kas nē". Meitenei būs jāturpina dzīvot ar šādu pārāk jutīgu organismu. Un svarīgi, lai šis jutīgums viņai netraucētu baudīt dzīvi. Iemācot meitenei labāk saprast savas no dabas dotās īpatnības, tikt galā ar nepatīkamajām sajūtām, jūs pakāpeniski viņu iemācīsiet būt daudz elastīgākai, patstāvīgākai un pārliecinātākai par sevi."
Turpinājumā vari iepazīties ar vēl vairākiem portāla "Cālis" rakstiem tieši par šo tēmu – īpaši jutīgiem un emocionāliem bērniem.
Emocionāls bērns – kā pareizāk mierināt satraukuma brīžos
Daži bērni no dabas ir daudz jūtīgāki par citiem, tas ir fakts. Paklupa – uzreiz raud, bet, ja nenopirksi jaunu mantu, tad vispār iestājas histērija. Kādi veidi pastāv, lai bērnam iemācītu nekrist galējībās, vai tas būtu sasists ceļgals vai aizvainojums par kādu netaisnību, padomāsim kopā.
'Atstāj mani vienu!' – kā tikt galā ar bērna sakāpinātajām emocijām
Nav noslēpums, ka laikā, kad bērns sasniedz pusaudžu vecumu, var novērot regulāras garastāvokļa maiņas, "asu" izteicienu adresēšana vecāku virzienā un vēl citas emocijām bagātas darbības. Taču, kā rīkoties, ja sakāpinātās emocijas ņēmušas virsroku pār tavu mazo skolnieku, izkliedzot tādas frāzes kā "Es nevaru tevi izturēt!" un "Nevienam es nepatīku"?
Izteikti emocionāls: 10 pazīmes, ka tev ir tieši šāds bērns
Iespējams, ka ne jau kaprīzes un centieni izvest vecākus no pacietības ir pie vainas tava bērna emocionālajai uzvedībai, bet gan īpatnības viņa nervu sistēmā. Patiesībā mūsdienās teju katrs piektais bērns ir ļoti jūtīgs, un komunicējot ar šādu bērnu, tas ir jāņem vērā.
Īpatnības 'bērnu – orhideju' audzināšanā
Jūtīgi un ātri iespaidojami bērni vecākos rada nemieru. Viņiem nav viegli pielāgoties apkārtējai videi, viņi šķiet kā maigi ziedi, kuri ir pretrunā dzīves vētrām. Tāpēc viņus dēvē par hipersensitīviem vai bērniem – orhidejām.
Burvju frāzes pārāk jūtīga bērna nomierināšanai
Ikviens mazulis, tieši tāpat kā pieaugušais, var saskarties ar situāciju, kas raisa bailes un nepārliecību, taču, ja trauksme rodas pārāk bieži, bērns sāk ciest no šīm jūtām. Šādā situācijā vecākiem ir ļoti svarīgi piemeklēt īstos vārdus, lai mazuli nomierinātu.
Pirmklasniece ir pārāk emocionāla - kā savaldīt un padarīt pieaugušāku?
"Meitai ir 7,5 gadi un šogad viņa uzsāka skolas gaitas. Pirmos gadus audzināju viņu viena, raksturā veidojās ļoti neatkarīga, neatlaidīga, viena pati nespēlējās, bet es nebiju prioritāte, priecīga bija palikt ar maniem vecākiem. Tad ģimenē ienāca, tagad jau, tētis un bērns sāka mainīties. Viņai viņš ļoti daudz nozīmē, bet tētim nav pacietības ar viņu ņemties un atbildēt joprojām uz vienu un to pašu jautājumu, viņš tā kā no novēršas un dusmojas. Meitai veidojās vēlme būt pirmajai, līderei bērnu vidū, un viņa nevar samierināties, ja tā nav," portālā Cālis.lv raksta kāda mamma, meklējot padomu audzināšanā.
